Arno Jundze / Autori

Pagājusī nedēļa vainagojusies ar diviem jaunumiem, kas ļauj uzgavilēt welcomistu pretiniekiem, skaļi saucot – mēs jau zinājām, ka tā būs! Vispirms jau bijušais Latvijas islāma kultūras vadītājs Vladimirs Petrovs publiski apstiprināja savu augsto kultūras izpratni, vicinot automātu, apsveicot džihādistu uzbrukumu Francijai un slavinot džihādu. Tad vēl arī ārprātīgais gadījums Maskavā, ko mediji, ja pamanījāt, nebūt nepataisa par tik sensacionālu jaunumu kā noslīkušā puisīša fotogrāfija, ar garīgi slimo džihādistu aukli un nogriezto meitenītes galvu. Es ceru, ka pēc šīs dīžāšanās internetā, ja tā nav safabricēta montāža, pret Vladimiru Petrovu tiks ierosināta krimināllieta, kas nekad nebeigsies noilguma dēļ. Gribu redzēt, vai šāds paziņojums sekos. Kamēr tā nav, galvenais tagad pašiem būtu neieslīgt paranoidālā aizdomīgumā pret katru, kas neizskatās gluži tāpat kā mēs, un neļauties feisbuka manipulatoriem.

Šonedēļ svinīgajā ceremonijā, ko demonstrēja LTV, kļuva zināmi Lielās mūzikas balvas 2015 laureāti.

Šī grāmata vēl nebija pat līdz veikalu plauktiem nonākusi, kad jau sacēlās vētra feisbukā. Kāda kundzīte aizgūtnēm rakstīja, ka viņa Armanda Pučes grāmatu nelasīšot principā, jo cik tad varot cilāt šo riebīgā Herberta Cukura tēmu. Galu galā tur taču esot viss skaidrs kā diena – holokaustu nenoliegsi, Vīzentāla centru neapstrīdēsi. Viņai piebalsoja citi – fui, cik riebīgi, un arī laikotāju, šķiet, netrūka. Tāds, lūk, pastāsts par, manuprāt, vienu no interesantākajām grāmatām šogad.

Svētdien, 28. februārī, Rēzeknē, Latgales vēstniecībā Gors, norisinājās svinīgā ceremonija, kurā tika pasludināti un godināti latgaliešu kultūras gada balvas Boņuks 2015 laureāti. Balvu par mūža ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā Boņuku saņēma prāvests, kultūrvēsturnieks un sabiedriskais darbinieks Alberts Budže, bet titulu 2015. gada cilvēks kultūrā – ērģelniece Iveta Apkalna.

Zvaigzne ABC

Idejas brīvdienām

Nedēļa pienākusi ar jaunām ziņām no manas iecienītās organizācijas NEPLP. Vispirms tā atzina LTV pagājušā gadā veikto pasūtījumu par labi izpildītu esam, bet pēc tam tūlīt izspēlēja gājienu ar šaha zirdziņu – apstiprināja LTV valdes priekšsēdētāju Ivaru Belti otrajam darba termiņam. Savukārt Beltes komandas biedriem Ņesterovam un Skujiņam tik labi neklājās – uz abu kungu amatiem izsludināts jauns konkurss.

Zvaigzne ABC

Zvaigzne ABC

Zvaigzne ABC

Zvaigzne ABC

Kopš 2004. gada rudens, kad, runājot to laiku virsrakstiem, «Dzejas dienu balvu ieguva divi Brieži» (Leons Briedis par portugāļu dzejnieka Eužēniu de Andrades krājuma Ūdens lakstīgalas atdzejojumu un Ronalds Briedis par savu debijas krājumu Asaru gāze), Ronalds Briedis ir kļuvis par vienu no tiem balstiem, kas veido un uztur latviešu dzeju 21. gadsimtā. Pēc viņa cienītāju viedokļa, Ronalda Brieža krājumi droši vien top pārāk gausi. Pirms pāris nedēļām tika prezentēta trešā dzeju grāmata Zāles pret nemirstību, ko izdevis apgāds Neputns. Tomēr ne jau bibliogrāfijas biezums nosaka lirikas vērtību. Arī jaunajā krājumā mīt īsta dzeja, un tas arī ir būtiskākais.

Pagājušo piektdien Milānā (Itālija) mūžībā aizgājis izcilais itāliešu rakstnieks un semiotiķis Umberto Eko. Daži mediji apgalvo, ka sirmais klasiķis cīnījies ar vēzi, tomēr apgāds Bompiani, kas pārstāv U. Eko Itālijā, apstiprināja sava autora nāvi, bet par tās cēloņiem nesniedz nekādus komentārus.

Jau atkal sākas! Nu cik var? Jaunā valdība nav vēl pat desmit dienas nodzīvojusi, bet Māra Kučinska kritiķi jau apcer viņa vājās angļu valodas zināšanas. Es saprotu, katram ir savas politiskās simpātijas un antipātijas, kuras mums ir brīv paust, kā nu vien demokrātiskā valstī ienāk prātā. Tomēr man šie angļu valodas «lietpratēji» ar saviem pātariem atgādina bērnībā dzirdētu iereibušu pieaugušo plātīšanos par to, ka šie protot runāt krieviski tā, ka pat Maskavā nevarot pateikt, ka runātājs neesot krievs. Tagad viņi bliež angliski gluži kā Šekspīrs. Vēl agrāk viņi skaidrā vācu valodā labāk par pašu Gētes kungu, gluži kā klasiskais Mērnieku laiku personāžs Švauksts, prata akcentēti skaidri pateikt «fardon freilen».

Pievērsiet uzmanību šai grāmatai – pelēcīgos toņos un laikmeta stilā ieturēta, tā noderēs katram, kas interesējas par mākslu un kultūru Latvijas brīvvalsts pirmajā posmā.

Šonedēļ kolēģis Jānis Lasmanis Neatkarīgajā publicēja lielisku rakstu – Ministram augstākā izglītība nav obligāta, kārtējo reizi akcentējot Latvijas greizās politiskās sistēmas gluži vai akmenī kalto dīvainību, kas dažādos līmeņos, no sīkumiem līdz lielām lietām, burtiski piesmej lētticīgo saukli: viens likums – viena taisnība visiem. Te jau orveliskais mājiens par to, ka dažas cūkas ir vienlīdzīgākas, būtu vairāk vietā. Lietas būtība ir pavisam vienkārša. Saeima noraidīja opozīcijas ierosinājumu noteikt minimālās prasības, kas nepieciešamas, lai varētu kļūt par ministru.

Šonedēļ Latvijas medijos pavīdēja ziņa, ka Eiropas Literatūras balvu (Prix Européen de Littérature) saņēmis igauņu klasiķis Jāns Kaplinskis.

Jau ceturto gadu Ikšķiles novada pašvaldība aicina Latvijas grāmatu apgādus pieteikt autorus rakstnieka un tulkotāja Dzintara Soduma balvai par novatorismu literatūrā, dzejas, prozas, dramaturģijas un tulkojumu žanrā.

Šodien, 8. februārī, aprit tieši simt gadi, kopš pasauli ieraudzīja Gunars Anatolijs Janovskis. Kā piebilst Indra Gubiņa Jaunajā Gaitā: «Šo savu otro vārdu Gunars pats nevarēja ciest un nelietoja.»

Nezinu, kā jums, bet šī uzbāzīgā ņemšanās masu medijos par mūsu Valsts prezidenta Vējoņa kunga veselības likstām – nemitīgie ziņu virsraksti un spriedelēšana par, piemēram, to, vai prezidenta kanceleja bija gatava šādam notikumu pavērsienam – sāk šķist nedaudz neētiska un atgādina uzbāzīgu mušas spindzoņu. Skaidrs, ka šādām situācijām neviens nekad īsti gatavs nebūs. Skaidrs, ka slimība ir nopietna, un Raimondam Vējonim novēlu iespējami ātrāk un veiksmīgāk atlabt, bet varbūt tomēr masu mediji varētu pasludināt moratoriju – netraucēsim mūsu prezidentam atgūt veselību.

Idejas brīvdienām

Gada pirmais mēnesis, kas, šķiet, nupat tikai sākās, pēc dažām dienām būs cauri. Laiks atskatīties uz janvāra pēdējo nedēļu, kas aizvadīta plūdu draudos starp slapja sniega pļekām, peļķēm un apledojušām ietvēm. Līvānu mērs dabūjis smadzeņu satricinājumu Rīgā, krītot uz apledojuša trotuāra, bet cik ierindas pilsoņi lauzuši kaulus vai citādi apskādējušies visā Latvijā – par to statistika pagaidām klusē. Tas tomēr ir interesanti, kāpēc ziema mūs allaž pārsteidz nesagatavotus?