Arno Jundze / Autori

Maira Asare. Ceļš uz Tūju. Jumava

Amēlija Notomba. Svešinieks kaimiņos. Tulkojusi Inese Pētersone. Zvaigzne ABC

Patrīsija S. Rīda, Kerolaina Stīvermēra. Apburtā šokolādes krūze. Tulkojusi Agita Brazauska. Zvaigzne ABC

Reiz, nemaz ne tik sensenos laikos, dzīvoja teātra kritiķe, kurai vienkārši nedrīkstēja ļaut izteikties par Oskaru Vaildu. Viņai tas bija kā narkotikas. Šķiet, līdzīgu efektu man izraisa Lorensa Darela romāni. Nav jau gluži tā, ka, tos lasot, gribas vien pacilāti dvest – ak, Darels! Bet tālu no tā nav, jo viņš patiesi ir ģeniāls. Ir maķenīt smieklīgi to atkārtot jau, šķiet, piektajā rakstā, tāpēc atliek vien mierināt sevi ar atziņu, ko pārējai pasaulei darīja zināmu Old Vāverlī todreiz, kad viņš iekoda kājā policistam, skumji nopūtās un teica – katram sava vājība.

Nu kaut kā galīgi nevedas latviešiem ar to pasaules naudas aizņemšanos – politiski un ekonomiski bezatbildīgs sniegputenis Vašingtonas apkārtnē izjaucis plānoto Starptautiskā Valūtas fonda sēdi, kurā vakar vajadzēja lemt par starptautiskā aizdevuma kārtējās daļas sniegšanu Latvijai. Tā nu tagad iznāk, ka mūsu valdībai cīņa pret sniega stihiju no banālas iekšzemes padarīšanas kļuvusi par starptautisku batāliju objektu. Un trakākais ir tas, ka valdība no sniegputeņa dabū bietē visās iespējamās atmosfēras frontēs. Varbūt laiks to izsludināt par latvju zemes ienaidnieku Nr.1?

No pēdējā laika grāmatu piedāvājuma uzmanību piesaista šis – pamatīga albuma izmēra izdevums Pagājušo gadu Latvija 1945 – 1990. Tā apakšvirsraksts nezinātājam saturu paskaidro tuvāk: «kā dzīvojām, no kā iztikām, ko apsmējām, par ko priecājāmies».

Pēc izcilā amerikāņu klasiķa Džeroma D. Selindžera nāves sākusies kņada ap viņa atstāto literāro mantojumu. Saistībā ar to pasaules presē parādījušies vairāki intriģējoši minējumi.

Autors – Valdis Grēviņš, režisors – Kārlis Auškāps, scenogrāfs - Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa, mūzikas režisors - Juris Vaivods, kustību konsultante – Inga Krasovska.

Gada pirmais mēnesis aizvadīts un turpmāk nākamā mēneša pirmajā sestdienā Neatkarīgās kultūras lapās pavilksim svītru, mūsuprāt, interesantākajiem un paliekošajiem aizgājušā mēneša notikumiem. Neuztveriet to, kā topu – te nebūs ne pirmo ne desmito vietu, ja notikumu būs daudz, centīsimies tos izcelt visus – tā lai vēlāk Neatkarīgo pārlapojot, būtu redzams, kas kultūrā bijis tas, ar ko esam dzīvojuši. Ja kaut kādu iemeslu dēļ kultūras aktivitātes pierims, piemēram, vasaras periodā, kad profesionālajā mākslā reizēm valda klusais periods, tad notikumu apkopojumu sniegsim nevis reizi mēnesī, bet gan retāk.

Laime prieks un siltas patriotisma jūtas mani pilda, rakstot šīs pacilājošās rindas par to, ka 2010. gada februāra pirmajā nedēļā mūsu mazā Latvija atkal ir gājusi plašajos pasaules ceļos un spēlējusi svarīgu un iedvesmojošu lomu starptautiskajā arēnā. Mūsu valsts apņemšanās pieņemt vienu Gvantanamo gūstekni, slēpt un saudzēt to kā savu acu raugu ir spilgts un nepārejošs humānisma piemērs. Esmu patiesi laimīgs un slauku laimes asaras par to, ka Latvijā beidzot ir nodzīvojusi līdz šim skaistajam mirklim. Jo tas pierāda tikai vienu – mēs esam pilntiesīgi starptautiskās kopienas locekļi, kas dzīvo vienotā sirdsritmā ar pārējo demokrātisko un rietumu vērtības uzturošo pasauli.

Jāatzīst, šis nebija plānots raksts, tomēr pēc pagājušās piektdienas Vilim Lācim veltītās Nacionālo dārgumu diskusijas raidījumā 100 g kultūras ir sajūta kā nebeidzamā jautājumu un atbilžu vakarā. Kādam šķitis ļoti spēcīgi, kādam fragmentāri un sekli, kādam viesu par daudz, kādam laika par maz, bet kopumā tomēr negaidīti aizraujoši. Paldies par jūsu spriedumiem, tomēr ne jau tāpēc kavēju jūsu laiku un uzmanību. Galvenais tomēr ir Vilis Lācis. Šajās dienās apritēja 70 gadu, kopš filmas Zvejnieka dēls pirmizrādes Splendid Palace, kuras laikā allaž tik rāmā latviešu publika 1940. gada sākumā izgāza kinoteātra durvis. Lai kā mēs izliktos, ka mūs tas vairs neinteresē – problēma Vilis Lācis ir kā Augeja stallis, kas jāpieveic, lai mēs no plintnieču un pavļiku morozovu sabiedrības varētu kļūt par tik ļoti kāroto demokrātisko, eiropeisko kultūras sabiedrību.

Nopietnas ārzemju informācijas aģentūras pagājušajā nedēļā pasaulē palaida vēsti, kas daudziem varēja šķist palienēta teju vai no animācijas seriāla Spoku mednieki. Un tomēr lieta ir nopietna.

Klajā nācis žurnāla šā gada pirmais numurs - šis ir viens no tiem kultūras izdevumiem, kura darbība 2010. gadā nav apdraudēta. Lai arī krīze, žurnāls piedāvā visnotaļ tautai lasāmus un interesantus materiālus.

Ceturdien 91. gada vecumā savā lauku īpašumā Kornišā (Ņūhempšīras štats, ASV) mūžībā aizgājis leģendārā Uz kraujas rudzu laukā autors Džeroms D. Selindžers. Kā ASV ierasts, šādos gadījumos paziņojumu sniedz viņa literārais aģents. Kompānijas Harold Ober Associates sēru vēstī teikts, ka, neraugoties uz maijā lauzto gūžas kaulu, Selindžeram bijusi lieliska veselība līdz pat šā gada janvārim, kad tā burtiski dažu dienu laikā strauji pasliktinājusies. Rakstnieks aizgājis mūžībā neciešot nekādas sāpes.

Šķiet, neko trāpīgāku par virsrakstā likto frāzi vēl nupat tik ļoti jaunā un nepiedzīvotā gada pēdējai nedēļai nevienam izgudrot neizdosies. Vispārējie aukstuma rekordi un balts sniegs atgādinājis to, ko mēs jau sen sirdī jutām – stāsts par globālo sasilšanu nav nekas vairāk par labi apmaksātu rietumu koncernu propagandu. Kamēr pasaulē skandāls ap «globālo sasilšanu» aug plašumā, mums pietiek savu dīvainīšu.

Lai gan gada trešā nedēļa lika prognozēt tādu kā rāmi apcerīgu un nedaudz sentimentālu gaisotni ar adītām zeķēm kājās un siltu tējas krūzi rokā – kā nekā barikāžu atceres laiks, beidzot ziema kā ziema un ārā pamatīgi saldē, tomēr gaisā valda kas īsti nenosakāms, vārdos nenosaucams. Tā nudien nav sēra smaka, kā baznīcā skaļi kliedza kāds Vella kalpu varonis, bet sajūta tomēr ir tāda, ka agrāk vai vēlāk mēs piedzīvosim gan «piķi», gan «zēveli». Un visticamāk abus vienlaikus.

Marks Kriks. Kafkas zupa. Zane Rozenberga. Zvaigzne ABC

Ernesto Če Gevara. Atmiņas par Kubas revolūciju. Tulkojusi Elīna Martinsone. Zvaigzne ABC

Baiba Bicēna. Barikāžu laiks. Apvērsums. 1991. gada pieraksti. Zvaigzne ABC

Pērnā gada nogalē klajā nācis vairāk nekā 500 lappušu biezs dokumentu un atmiņu apkopojums par Minsteres latviešu ģimnāzijas vēsturi. Grāmatu veidojis Alberts Spoģis – viens no tiem pasaules, jeb kā savulaik teica – trimdas – latviešiem, kurš pats daudz līdzdarbojies pasaules latviešu izglītības veicināšanā.

Scenārija autors un režisors – Jānis Streičs, operatori - Gvido Skulte, Harijs Kukels.

Pērnā gada nogalē kā no spundes vaļā pasprukušajā jaunizdoto grāmatu straumē ar amizantu reklāmtekstu, kurā īpaši izcēlās šis teikums: «Arī šajā darbā autoram, kā allaž, izdevies pārspēt pašam savas gandrīz jau klasiskās fantāzijas, kas savērptas ap visdīvainākajiem indivīdiem» lasītājiem gar acīm noņirbēja maza grāmatiņa – kulta rakstnieka Patrika Zīskinda stāsts Balodis.