Šonedēļ Latvijā sākušies divi pasākumi, kuri liek izvērtēt ģimeņu tiesību jautājumu ideoloģiskos aspektus. Tie ir – “praida” nedēļa un parakstu vākšanas sākšana par grozījumiem Satversmē ģimenes jēdziena nostiprināšanai.
Saeimā esot deputāti, kuri pret Covid-19 nevakcinējas politisku mērķu dēļ, intervijā “Latvijas Radio” izteicās Saeimas priekšsēdētājas biedre Inese Lībiņa-Egnere ("Jaunā Vienotība").
Situācija uz Baltkrievijas un Lietuvas robežas jau kopš aprīļa ir būtiski pasliktinājusies, bet pēdējās nedēļās kļuvusi absolūti nenormāla. Ik dienas vairāk nekā simts nelegālo robežpārkāpēju šķērso abu valstu robežu ar acīmredzamu Baltkrievijas varas struktūru svētību. Tiešo lidmašīnu reisu skaits maršrutā Bagdāde–Minska palielinājies no diviem reisiem nedēļā uz četriem. Ir pamatotas aizdomas, ka šie “bēgļi” organizēti tiek nogādāti vietās, kur notiek nelegālā robežas šķērsošana.
27. jūlijā ASV Kongresā (Pārstāvju palātas Speciālā komitejā) sākās 6. janvāra Kapitolija grautiņa izmeklēšana. Jāatzīst, ka šī izmeklēšana jau no paša sākuma izskatās izteikti politizēta, kas kārtējo reizi apliecina, ka visi cilvēki uz šīs pasaules ir vairāk vai mazāk līdzīgi, un šādu izmeklēšanas komisiju mērķis gan Latvijā, gan ASV, gan citur ir līdzīgs – uzvest politiskā tribunāla iestudējumu, kurš gan parasti visai drīz pārvēršas farsā.
Pēdējo dienu notikumi Tunisijā liek domāt par demokrātijas nākotni pasaulē un Latvijā. Tieši šajā Ziemeļāfrikas valstī ar sīktirgotāja Mohameda Buazizi pašsadedzināšanos 2010. gada decembrī sākās tas, ko vēlāk nodēvēja par “Arābu pavasari”. Tagad pēc vairāk nekā desmit gadiem tieši Tunisijā šis “pavasaris” ir noslēdzies. Pēdējā arābu valsts, kurā bija saglabājusies demokrātija, to atmetusi kā nonēsātu kleitu.
Jāatzīst, ka sabiedrībā diskusiju līmenis par kovidu un vakcinācijas tēmu pamazām aug. Līdztekus prastām lamām, nievīgam izsmieklam parādījusies kaut kusla, tomēr kaut kāda vēlme saprast cēloņus – kāpēc tik liela daļa ir vienkārši pret?
ASV prezidenta Džo Baidena un Vācijas kancleres Angelas Merkeles vienošanos par “Nordstream-2” var nodēvēt dažādos skaļos vārdos: gan kā nodevību pret Ukrainu, kura viena cīnās pret Krievijas agresiju, gan kā saprātīgu politiku, kas izvedīs Krievijas – Rietumu attiecības no dziļās un ieilgušās krīzes un ļaus veidot jaunu aliansi cīņā pret Austrumu pūķi – Ķīnu.
Pagājušā nedēļā publicēju rakstu “Marksisma rēgs, izlīdis no kapa, atkal klīst pa pasauli un atklīdis līdz Latvijai”, kurā ieskicēju dažas galvenās mūsdienu marksisma ideoloģiskās pamatnostādnes, tai skaitā transgenderismu. Uz to kādreizējās labēji liberālās partijas “Latvijas ceļš” ideologs un Saeimas frakcijas vadītājs Andrejs Panteļejevs man feisbukā aizrādīja: “Es tikai nesaprotu, kādā sakarā te ir marksisms. Markss nekur par transgenderismu nerunā. Par to runā postmodernisma ideologi, bet sakaru ar Marksu es te neredzu.”
1848. gadā Kārlis Markss uzrakstīja “Komunistiskās partijas manifestu”, kura pirmais teikums sākās ar vārdiem: “Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs.” 1991. gadā šķita, ka šis rēgs, kurš bija pamanījies lielā pasaules daļā pat materializēties, ir no Eiropas izsvēpēts uz visiem laikiem. Slavenais politologs Frensiss Fukujama pat uzrakstīja rakstu, kas vēlāk pārtapa grāmatā – “Vēstures beigas”.
ASV aiziešana no Afganistānas pats par sevi varbūt arī nav pasaulei supersvarīgs jautājums, taču tas iezīmē vispārējo virzību uz politikas lokalizāciju (pretēji globalizācijai). Tēlaini runājot, policists nolēmis pēc iespējas mazāk bāzt degunu geto kvartālā.
Par spīti pieaugošam inficēšanās līmenim, no pirmdienas, 19. jūlija, Anglijā tiek būtiski mīkstināti kovida ierobežojumi. Tas liecina par acīmredzamu virzību uz atgriešanos pie normālas dzīves, un nav šaubu, ka pa šo ceļu drīz sāks iet visas valstis, ieskaitot Latviju.
Tieši Bastīlijas ieņemšanas dienā – 14. jūlijā – Kariņa valdība ieskicēja jaunās Latvijas realitātes vīziju – arvien plašāku un dziļāku iedzīvotāju dalīšanu vakcinētajos un nevakcinētajos.
Saskaņā ar valdības rosinātajiem grozījumiem kovida pārvaldības likumā, no 1. oktobra medicīnas, sociālās aprūpes un izglītības iestādēs drīkstēs strādāt tikai ar derīgu sadarbspējas sertifikātu. Iekšlietu ministre Marija Golubeva savukārt izteikusies, ka šai grupai, visticamāk, pievienosies arī iekšlietu sistēmas darbinieki, tai skaitā ugunsdzēsēji, kuru vidū vakcinēto šobrīd ir mazāk nekā puse.
Tieši Lielās Franču revolūcijas gadadienā, Bastīlijas ieņemšanas dienā – 14. jūlijā – Kariņa valdība dāvāja Latvijas sabiedrībai grozījumus Covid-19 infekcijas izplatības pārvaldības likumā, kas paredz obligātu vakcināciju noteiktām cilvēku grupām. Vēl šie grozījumi jāpieņem Saeimai, bet jau tagad var teikt, ka Kariņa valdība nolēmusi pieteikt karu brīvību mīlošajai sabiedrības daļai.
Aviokompānija “Lufthansa” turpmāk savos lidojumos pasažierus neuzrunās ar tradicionālo: "Cienījamās dāmas un kungi". Tā vietā būs kāda dzimumneitrāla uzrunas forma, lai ārpus uzrunas nepaliktu kāds, kurš sevi nepieskaita ne pie “dāmām”, ne “kungiem”.
Sabiedriskās domas pētīšanas aģentūras SKDS direktors Arnis Kaktiņš TV24 raidījumā “Kārtības rullis” izteica bažas par Latvijas valsts pastāvēšanas perspektīvām. Valdošā politiskā šķira šīs bažas mēģina kliedēt ar primitīvu mūsu austruma kaimiņa atdarināšanu: ir Kariņš – ir Latvija, nav Kariņa – nav Latvijas. Protams, pie mums šī maksima netiek izteikta tik tiešā un piedauzīgi lišķīgā formā, taču tas lietas būtību nemaina. Pie mums šī doma tiek formulēta kā nepārprotams mājiens – Kariņa valdībai nav alternatīvas.
2019. gadā “Oskara” balvu par gada labāko filmu ieguva režisora Pītera Farelija “Zaļā grāmata”. Filma stāsta par slavena melnādainā džeza pianista Dona Šērlija braucienu pa ASV dienvidu pavalstīm. Tā balstīta uz reāliem notikumiem un ataino tā laika (1962. gads) balto attieksmi pret melnādainajiem ASV dienvidos. Lai arī cik ļoti kāds no “melnajiem” būtu talantīgs, viņš ir un paliek nesalīdzināmi zemākā kategorijā. Cilvēki nāk uz viņa koncertu ar tādu kā ziņkāri – redzēs, ko tas “dresētais mērkaķis” prot?
Singapūra ir unikāla valsts, kuras galvenā iezīme vēl kopš leģendārā Lī Kuanju laikiem – neordināri, novatoriski risinājumi, kas ļāva šai pilsētvalstij no parasta, atpalikuša zvejnieku ciematiņa pusgadsimta laikā pārvērsties par vienu no attīstītākajām vietām uz zemeslodes.
Kad nākamgad, pirms 14. Saeimas vēlēšanām “Vienotības” uzblīdušais propagandistu pulks dažādos locījumos skandēs un atkārtos frāzi – Kariņš uz saviem pleciem iznesa mūsu valsti vissmagākajā kovidkrīzes posmā, būs skaidri jāapzinās, ka tie ir klaji meli. Patiesībā viss ir tieši otrādi. Vēl nekad agrāk Kariņš nav juties tik komfortabli, brīvi un atraisīti kā tagad, pandēmijas laikā. Nekādu “smago” posmu Kariņš nav izcietis. Atļaušos pat izvirzīt pieņēmumu, ka Kariņa valdība jau sen būtu izjukusi, ja ne pandēmija. Faktus? Pierādījumus? Lūdzu.
Šobrīd nav socioloģisku datu par to, kā cīņas pret pandēmiju aizsegā notiekošo demokrātijas ietvara sašaurināšanu uztver Latvijas sabiedrība, taču “diskusijas” sociālajos tīklos parāda biedējošu ainu.
Covid-19 pandēmija aiznesusi ne tikai daudzu cilvēku dzīvības, bet arī ko citu. Tā strauji sākusi skalot sabiedrības morāli ētiskos pamatus un turpina to darīt biedējošos tempos.
Šā gada 2. jūlijā Krievijas prezidents Vladimirs Putins parakstīja grozījumus Krievijas alkohola aprites likumā, no kura pazuda termins “dzirkstošie vīni un šampanietis”. Palika tikai “dzirkstošie vīni”, un parādījās termins “Krievijas šampanietis”. Līdz ar to “īsto” šampanieti no Francijas, Šampaņas provinces Krievijā drīkstēs tirgot vienīgi kā “dzirkstošo vīnu”, savukārt šampanietis skaitīsies vienīgi Krievijas brūvējums