Bens Latkovskis / Autori

Kad atklātībā nonāca «lietussardznieku» ikonas Alekseja Loskutova vēstule partijas biedriem par to, kā Vienotība izlaida varu no rokām un un kāda šajā procesā bija partijas vadītājas Solvitas Āboltiņas loma, kļuva skaidrs, ka Vienotība kā homogēns politiskais spēks vairs nepastāv. Vai varam jau runāt par partijas Vienotība sabrukumu? Ja pašas partijas liktenis vēl ir miglā tīts, tad skaidrs ir viens – ar Vienotības gāšanu no «torņa» noslēdzas vesels laikmets jaunāko laiku Latvijas vēsturē.

Uzzinot par Māra Kučinska nomināciju premjera amatam, nez kāpēc ienāca prātā izcilais Māras Zālītes dzejolis: Tu esi vēl jauns, tev viss vēl ir priekšā.../ Vēl tevi draugi nodos. Mīlestība smies./ Vēl jēgu meklēsi un rūgti pievilsies./ Tu esi vēl jauns, tev viss vēl ir priekšā...

Šodien, iespējams, uzzināsim tā cilvēka uzvārdu, kuru Valsts prezidents Raimonds Vējonis būs izraudzījies kā nākamo Ministru prezidentu.

Aizvadītais gads Eiropas ekonomikā bija visai vētrains – ECB uzsāktā aktīvu uzpirkšana (lasi: naudas drukāšana) par 60 miljardiem eiro mēnesī un Grieķijas parādu krīzes saasinājums izraisīja būtisku eiro vērtības kritumu, taču Latvijā dzīvojošajiem tas pagāja samērā mierīgi. Dažiem pat tik labi, ka viņi pirms Ziemsvētkiem atļāvās internetā ironizēt par daudzajiem lielveikalu apmeklētājiem, kuri tādējādi it kā masveidā «protestē» pret bēdīgi slaveno «veiksmes stāstu».

Manā bērnībā, septiņdesmitajos, gadu mijas laikā norisinājās hokeja spēļu supersērijas, kuru ietvaros padomju klubi cīnījās ar NHL komandām. Spilgtā atmiņā palikusi aizraujošā Jaungada nakts tiešraide no Monreālas, kur cīnījās vietējais Canadiens ar krievu CSKA. Šogad uz gadu miju latviešu tautai tiek piedāvāta savdabīga politiskā «supersērija». Sacenšas vairāki premjera amata kandidāti no dažādām politiskajām komandām – Solvita Āboltiņa no Vienotības un Māris Kučinskis (varbūt arī kāds cits) no ZZS. Aiz viņiem stāv plašas treneru, funkcionāru, fanu un atbalstītāju vienības.

Saistībā ar pretrunīgi vērtēto Tieslietu ministrijas (TM) izdoto pirmslaulību bukletu sociālajos tīklos klejo kāds anonīms ieraksts: «Es nesaprotu, kurā brīdī un ko mēs palaidām garām? Kā mēs – uz pasaules fona samērā advancēta un saprātīga sabiedrība – nonācām līdz situācijai, kad kristīgās (pseido) vērtības tiek iekļautas preambulā, Juļka Stepaņenko sāk cenzēt absolūti adekvātu skolu literatūru, bet Tieslietu ministrija atražo sešdesmit gadu vecu murgainu ideoloģiju. Kas ir noticis? Kur mums ir gadījies saspiest kolektīvo galvu? Un, pats galvenais, kā šo pēc iespējas ātrāk izlabot?»

Līdz šim atbilde uz jautājumu, vai nobriedusi augsne jaunai politiskajai partijai, kas varētu aizņemt rietošās Vienotības nišu, visbiežāk skanējusi noraidoši. Šis uzskats balstās uz to, ka jauns politisks spēks varētu rasties vienīgi kreisi liberālajā spārnā, taču šim spārnam Latvijā nav pietiekama sociālā bāze. Valda uzskats, ka Latvijā cilvēki ir samērā konservatīvi un liberāļus nemīl. Vai tas nozīmē, ka Latvijas politiskā sistēma ir galīgi nostabilizējusies un jauniem spēkiem tajā nav vietas? Ne uz to pusi.

«Valdībai krist tāpēc, lai viena dāma aizvietotu citu, nav nopietns un atbildīgs iemesls valdības krišanai,» intervijā Artusa Kaimiņa «suņu būdai» sacīja bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.

Pēdējo gadu biežāk skandētā un politiski efektīgākā mantra bijusi – «tad, kad «viņi» nometa varu mums pie kājām, mēs nebaidījāmies to pacelt». Ar šo mantru uz lūpām tika aizvadīti pieci Valda Dombrovska un divi Laimdotas Straujumas premjerēšanas gadi.

Tas brīdis ir pienācis drusku ātrāk, nekā vairums politisko novērotāju bija gaidījuši. Straujuma atkāpusies divas dienas pēc tās pašas partijas, kurā nomināli skaitās savējā, kongresa. Gāza savējie. Kā kādreiz, gan par kādu citu partiju, teica Vienotības veterāns Ainars Latkovskis – pie viņiem tā pieņemts. Pieņemts gan.

Piektdienas vakarā, partijas Vienotība kongresa priekšvakarā, ar informatīvo spēku galvenā kalibra lielgabalu pa partijas priekšsēdētājas Solvitas Āboltiņas pozīcijām tika nobombardēts tā, ka varētu domāt – tur vēl ilgi zāle neaugs. Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks intervijā TV Panorāmai norādīja, ka Vienotības lielākā problēma ir pati Āboltiņa, aicināja partijas valdi atkāpties un sarīkot ārkārtas partijas vadības vēlēšanas (pēc statūtiem tās tiek rīkotas reizi divos gados, un pašreizējā valde tika ievēlēta pērn).

Jau ilgāku laiku nerimst runas, ka pienācis laiks jaunai valdībai. Galvenā pretendente uz jaunās valdības vadītāja krēslu, Vienotības līdere Solvita Āboltiņa, jau nogurusi no uzbāzīgajiem jautājumiem, vairs neslēpj – jā, vajadzības gadījumā esmu gatava uzņemties šo pienākumu. Savukārt esošā premjere Laimdota Straujuma daudznozīmīgi novelk – neviena valdība nav mūžīga. Skaidrs, ka valdības nomaiņa ir nobriedusi un atliek vien sagaidīt ieganstu, lai tas notiktu.

Pirmo reizi kopš 1952. gada kādas NATO valsts bruņotie spēki notriekuši Krievijas militāro lidmašīnu. Pasaule nodreb baisās priekšnojautās, taču šī nodrebēšana notiek salīdzinoši vieglā formā. Pasaule pēdējos gados jau pamazām pieradusi gan pie ceļa, pa kuru virzāmies, gan pie ainavas, kas parādās gar šā ceļa malām. Jo tālāk ejam, jo biežāk tur redzamas notriektas lidmašīnas, bārdaini vīri ar kalašņikoviem rokās, dūmu strēles aiz izšautām raķetēm un skarbi valstu vadītāju paziņojumi. Nav jābūt dižam gaišreģim, lai pateiktu, kurp virzās šis ceļš. Uz elli, tas ir, karu!

Pēc terora aktiem Parīzē arī Latvijā izvērsusies sociāla kustība nesaukt šos noziegumus padarījušo teroristisko organizāciju par Islāma valsti, jo tādējādi tai tiekot izrādīts pārāk daudz goda. Tai neesot nekādas saistības ar «patieso» islāmu un vēl jo mazāk kaut kādas saistības ar «valsti».

Var pat teikt, jautājums ir izšķirts – Laimdotas Straujumas valdības krišana ir tikai laika jautājums.

Šaušalīgie terora akti Francijā ievada jaunu ēru Eiropas attiecībās ar apkārtējo pasauli, jo pēc vairāk nekā simts nevainīgu cilvēku noslepkavošanas Parīzes centrā nekas nevar palikt kā agrāk. Ir notikumi, kuri izraisa asus vēstures plūduma pagriezienus uz vienu vai otru pusi. Zināmākais šāds gadījums ir serbu terorista Gavrilas Principa šāviens uz Austrijas erchercogu Franci Ferdinandu 1914. gada vasarā, kurš ierosināja notikumu lavīnu, kas noveda pie 1. pasaules kara ar desmitiem miljonu cilvēku upuriem.

Pirms trim gadiem mūsu nacionālā aviokompānija airBaltic un kanādiešu lidmašīnu ražotājs Bombardier svinīgi parakstīja līgumu par gaisa kuģu flotes atjaunošanu un jaunu lidmašīnu piegādi, sākot ar 2015. gada decembri. Jau toreiz izvirzījās jautājums, kur parādos ieslīgusī aviokompānija ņems naudu? Toreiz jautājums izvairīgi tika noairēts, atrunājoties, ka laiks vēl ir un nākotne rādīs. Nākotne ir klāt, bet ar naudu ir tā, kā ir.

Pēc Ministru kabineta otrdienas vakara (vai, pareizāk sakot, nakts) lēmuma par visai šaubīga airBaltic investora – Ralfa Dītera MontāgaGirmesa – piesaisti un nākamajā rītā sekojošā satiksmes ministra Anrija Matīsa demisijas pieprasījuma žurnālisti dažādās variācijās uzdeva politiķiem un ekspertiem vienu jautājumu – vai visa šī jezga neliecina par sistēmiskām problēmām valsts pārvaldē.

Jau ilgāku laiku notiek sīvas zemtepiķa cīņas par atļaujas došanu Okupācijas muzeja piebūves celtniecības uzsākšanai. Muzejs vēlas paplašināties un balstās uz slavenā arhitekta Gunāra Birkerta autoritāti, kurš šīs piebūves skici jau pirms 15 gadiem pilsētai dāvinājis.

Viens no Latvijas attīstību bremzējošiem faktoriem ir sabiedrības sašķeltība. Ne tikai pēc etniskās, bet arī pasaules redzējuma pazīmes. Publiskajā telpā citādi domājošie tiek uztverti kā nācijas ienaidnieki, kuri jāiznīcina (kaut vai morāli). Diez vai šāda neiecietība sabiedrībā rada veselīgu gaisotni. Šī neiecietība bieži vien rodas no neizpratnes, kā sabiedrība attīstās un kas šo attīstību veido.

Nupat publicēts Latvijas konkurētspējas ziņojums. Atziņas un rekomendācijas. Ziņojuma autori ir pētnieki no Latvijas universitātēm, biznesa skolām un pētniecības centriem. Ziņojumā piedāvāti risinājumi konkurētspējas paaugstināšanai. Vai varam cerēt, ka radies dokuments, kuram sekojot Latvija beidzot izies uz pasaules attīstības galvenās maģistrāles? Līdzšinējā prakse šādu optimismu nerada, un nav pamata domāt, ka šoreiz būs citādi.

Pēc divu gadu Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanas lieta beidzot tiek nodota tiesai. Apsūdzības izvirzītas deviņiem cilvēkiem, taču nevienam no viņiem nedraud cietumsods ilgāks par pieciem gadiem. Tas nozīmē, ka Valsts prezidenta Andra Bērziņa teiktais, ka 54 cilvēku bojāeja nav nekas cits kā apzināta slepkavība, nav atradis dzirdīgas ausis un lieta kvalificēta kā nogalināšana aiz neuzmanības.