Pēteris Apinis / Autori

Diendienā televīzijas ekrānā, radio ēterā un sociālos tīklos „sirsnīgi nobūstoti” mūsos raugās Pavļuts, Kariņš, Bordāns, Reirs un citi mūslaiku varoņi, kuri biedē mūs ar vīrusu, iedzen cilvēkus mājsēdē, vāvuļo par roku mazgāšanu, maskām un šausmīgiem saslimstības rādītājiem. Noklausījušies šīs šausmas, gan politiķi, gan iedzīvotāji čakli respondē par testiem, vienas vai otras vakcīnas priekšrocībām, veikalu atvēršanu ar atsevišķu vienu vai divām ieejām, vai – cik ilgi vakarā ir droši no vīrusa nebaidoties sēdēt uz terases un dzert alu – līdz 21.00 vai 24.00, piemēram, Jāņos.

9. maiju ir vērts pieminēt: 1755. gadā Elizabete Petrovna Maskavā atklāja universitāti, 1886. gadā tika radīta kokakola, 1927. gadā Austrālijas parlaments pārcēlās uz jauno galvaspilsētu Kanberu, 1945. gadā 0.43 pēc Maskavas laika tika parakstīta Vācijas kapitulācija, bet jau priekšpusdienā Frunzes laukumā Maskavā nosēdās Li2 lidmašīna, kas Vācijas kapitulācijas aktu atveda uz Maskavu, 1960. gadā tirdzniecībā nonāca pretapaugļošanās tabletes. Pēc pareizticīgo kalendāra tā ir svētā Vasīlija diena, kurš mocekļa nāvē miris 322. gadā. Krievijā zied ievas (Цветение черемухи) un tam par godu dzied sirdi plosošas romances. Un vēl – 1924. gada 9. maijā ir dzimis Bulats Okudžava, kas romancēm iedeva skaudru un pārlaicīgu tekstu.

Mūs sasniedza vēsts – Krievijas Ārlietu ministrija ziņoja, ka noteikusi sankcijas vairākām Eiropas Savienības (ES) struktūru un dalībvalstu amatpersonām, tai skaitā arī Latvijas Valsts valodas centra direktoram, profesoram Mārim Baltiņam, liedzot viņam turpmāk iebraukt Krievijā. Māris Baltiņš iekļauts draudzīgā pulciņā kopā ar Eiropas Parlamenta prezidentu Dāvidu Sasoli, Eiropas Komisijas viceprezidenti Veru Jourovu un pašmāju Latvijas Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāju Ivaru Āboliņu.

Lūdzu rakstu nelasīt un nekomentēt tiem, kam jau ir betonciets viedoklis par vai pret Covid–19, vakcīnām un vakcināciju. Slinkākajiem es iesaku uzreiz lasīt secinājumus raksta beigās.

Labdien 2021. gadā! Šī ir mana neparādītā uzruna skatītājiem, un šajā uzrunā ir trīs vēlējumi:

Vakardienas saruna. Atstāstīšu kā nu mācēšu. Mans sarunu biedrs – mans sens paziņa, tik sens, ka esam vienaudži, un pēc pašreizējā epidemioloģiskā uzstādījuma abi esam iekļauti pandēmijas riska grupā. Mans paziņa ir uzņēmējs, kas darba dienas pavada pie datora, kļuvis visai turīgs. Sportisks, taču nēsā līdzi vismaz divus spaiņus lieka svara. Kā jau pieņemts vīriem gados, atcerējāmies dažus vecus un jaunus jokus, piesmējām valdību un nonācām līdz kovidam. Un tad mans kolēģis pēkšņi pajautāja:

Pienācis brīdis, kad tauta ir sapratusi – medicīnai valdība un ierēdņi naudu vienmēr devuši pārlieku maz, bet novārdzinātā veselības aprūpe ar nepietiekamiem resursiem ir vienīgais glābiņš pandēmijā.

Ārsti, kas daudz mācījušies un lasījuši, šobrīd zina itin maz par koronovīrusu SARS 2, toties zina krietni vairāk par šā vīrusa izraisīto slimību Covid 19. Ārsti neslēpj, ka zina pārlieku maz, jo vīrusu pazīstam tikai divarpus mēnešus, bet pasaules pētnieki jau šobrīd strādā pie pretvīrusu zālēm un vakcīnām. Ārsti ar katru dienu zina vairāk, katru dienu saņem jaunu informāciju, tādēļ mainās prognozes un taktika.

Kariņš, Viņķele un Šuplinska mazgāja rokas stacijas tualetē un apsprieda, kā izvairīties no koronavīrusa SARS 2, slēgt vai neslēgt skolas un lidostu. Vēlāk šī publiskā aktivitāte tika iegrāmatota kā valdības 143. ārkārtas sēde, kurā tika pieņemts svarīgs lēmums – visiem mazgāt rokas.

Pērnā gada 31. decembrī, proti, gada pēdējā dienā Ķīna oficiāli ziņoja Pasaules Veselības organizācijai par jauna koronarovīrusa izraisītiem pneimonijas gadījumiem vienā no lielākajām Ķīnas pilsētām Uhaņā (Wuhan – 11 miljoni iedzīvotāju, kopā ar aglomerāciju– 24 miljoni iedzīvotāju), Hubei provincē. Šis vīruss tika nosaukts par 2019. gada jauno koronavīrusu (to latviski varētu tulkot arī par kroņa vai vainaga vīrusu – 2019 – nCoV).

Protams, to var uzskatīt par nejaušību, bet katru gadu oktobrī un novembrī publiskajā telpā, īpaši interneta portālos, televīzijā un radio, tiek plaši apspriestas trīs tēmas – ārsti ņem kukuļus, ārstēšanās iespējas ir sliktas, ārstiem ir lielas algas. Vienmēr tas sakrīt ar budžeta pieņemšanas laiku, kad valdošā koalīcija, lai kāda nu tā arī būtu, stāsta, ka vairāk naudas medicīnai iedalīt nevar, jo visiem vajag, turklāt reducē naudu veselībai uz ārstu algām.

Stāstiņš par Ventspils koncertzāles atklāšanu

Pienākusi algas diena par janvāri. Medicīnas māsa, ārsta palīgs NMPD, ārsti uzņemšanas nodaļā un visi medicīnas darbinieki gaida savu 20% algu pielikumu. Šī pielikuma nebūs, taču būs mediķi, kas ieraudzīs reālu algas samazinājumu, jo būs samazinātas piemaksas, atņemtas pusslodzes.

Tur, kur tagad Āgenskalna priežu masīvs, savulaik atradās Rīgas augstākais kalns. Nu varbūt tikpat augsts vai nedaudz zemāks kā Dzegužkalns, bet noteikti augstāks par pašreiz tur esošajām piecstāvu mājām.

Tik bagāti Ziemassvētki kā nekad. Čekas maisi, jaunā valdība (kuru varbūt apstiprinās, bet varbūt arī ne), kā arī jaunais Veselības aprūpes finansēšanas likums, kas ir tikpat pārsteigumiem bagāts kā Čekas maisi.

Jauno valdību gaida visi– cits ar bažām, cits ar cerībām, cits kā nenovēršamo likteni. Es gaidu jauno veselības ministru, jo veselība nudien ir joma, kurā ministra personībai, pasaules uztverei, zināšanām ir ietekme. Ierēdniecības institucionālai vēsturiskai atmiņai lielas nozīmes nav, jo Anda Čakša paspēja nomainīt trīs valsts sekretārus (pirms tam vēl vienu– Guntis Belēvičs), visu nozīmīgāko padotības institūciju vadītājus, pie kam dažus– vairākkārt. Andai Čakšai izdevies arī visus ārstus no ministrijas izsvēpēt: lai ar savām zināšanām nemaisās.

Ārkārtas stāvoklis Neatliekamās palīdzības dienestā, simtgades parāde, kurā gāja ugunsdzēsēji un policisti, bet nebija aicināts Neatliekamās medicīniskās palīdzības  dienests (NMPD), kā arī milzīga nekontrolēta ļaužu masu kustība pēc jubilejas salūta Daugavas krastmalā, kur policisti un simtgades svētku organizatori pat nenojauta, ko nozīmē pūļa reakcija vai pūļa panika.

Priekšvēlēšanas ir laiks, kad sportistam blakus nofotografēties, roku paspiest vai savā partijas sarakstā iekļaut steidz katrs politisks spēks. Ar Latvijas sporta sasniegumiem steidz palepoties premjers, kas neslēpti smēķē Ministru kabinetā, izglītības un zinātnes ministrs, kam nebija pa spēkam ieviest trešo sporta stundu bērniem un kura biroja darbinieki cenšas sporta federāciju vadītājus pārvērst par klusējošām marionetēm– amatpersonām, veselības ministre, kas pilnībā privatizējusi vai putinizējusi antidopinga komisiju, finanšu ministre, kuras nodokļu reforma vairākkārt samazinājusi finansējumu sportam. Valstiski nihilistiskā attieksme ir indikators pārskatīt attieksmi pret sportu Vislabākie Latvijas sasniegumi sportā ir, renes sporta veidos ziemā.

Veselības ministrija laipni paziņo, ka Latvijas iedzīvotāji tiks sadalīti divās grupās, un katrai no tām būs pieejama dažāda– labāka vai sliktāka veselības aprūpe. Ministre to nosauc par pilno un pamata pakalpojumu grozu. Grupas tiek veidotas pēc principa– maksā vai nemaksā sociālo nodokli. Tiem, kas maksā– pilnais grozs, tiem, kas nemaksā– pamata grozs. Ministrija uzskata, ka tas mazais grozs attiecas tikai uz kādiem 40 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju. Tulkojumā tas nozīmē, ka sods par obligāto sociālo apdrošināšanas iemaksu neveikšanu ir iespējama pacienta nāve no sabiedrības veselību tieši neapdraudošām slimībām, piemēram, bronhiālās astmas, diabēta, asinsvadu slimībām, bet par soda izpildītāju ir izvēlēts ģimenes ārsts, kurš nodokļu nemaksātājam izskaidros mazā (pamata) groza saturu.

Vēlēšanas tuvojas. Valdība steidz rādīt labos darbus. Kopš seniem laikiem zināms, ka vislielākos plusus valdība var sasniegt, samazinot cenu alum un zālēm. Spriežot pēc visa, alus cenas valdībai samazināt neizdosies, tādēļ dots stingrs uzstādījums– vismaz uz priekšvēlēšanu laiku samazināt zāļu cenas, grozot 899. Ministru kabineta noteikumus.

Tuvojoties vēlēšanām, parādās vairākas tēmas, kas nonāk sabiedrības uzmanības centrā, jo skar dažādus ļaužu slāņus, sabiedrībai ir mazāk saprotamas un viegli vēršamas politiski demagoģiskā diskusijā. Ļoti pazīstama tēma ir zāļu cenas, tās vienmēr ir pārāk augstas, un ir kāds sliktais (ministrija, zāļu ražotāji, vairumtirgotāji, aptiekāri), kas uz cilvēka veselības rēķina pārāk daudz pelna. Šis gads nav izņēmums, un diskusija ir sākusies, tajā tieši ir iesaistījušies pozīcijas un opozīcijas deputāti, bet netieši – tirgotāji, reklāmas un sabiedrisko attiecību uzņēmumi, mediji.

Tajā tālajā 1988. gada 12. maijā Paula Stradiņa slimnīcas reanimācijas nodaļas mācību istabā bija saradies bariņš jaunu ārstu lai dibinātu Latvijas Ārstu biedrību.