Ziemas saulgrieži – visa jaunā sākums
Ziemas saulgrieži mūsdienās galvenokārt asociējas ar Ziemassvētkiem, kas daudziem reducējušies līdz Ziemassvētku vecītim vai Santaklausam ar dāvanu maisu.
Taču senatnē, vismaz mūsu platuma grādos, tie bija gada svarīgākie svētki – tika svinēts tas, ka Saule tomēr uzvarējusi cīņā ar Tumsas valstību. Dienas, kas līdz pat saulgriežiem nenovēršami saīsinājās, pamazām kļūst garākas, un tas nozīmē, ka arī pavasaris un dabas atmoda vairs nav aiz kalniem. Ar šo pārliecību arī saistītas daudzu tautu ziemas saulgriežu tradīcijas, kurām cauri vijas galvenais vadmotīvs – kārtējā cikla beigas nenozīmē bojāeju, bet gan jaunu sākumu.
Saulgriežu novērojumi
Par to, ka ziemas saulgrieži senatnes iedzīvotājiem bijuši ļoti nozīmīgi svētki, liecina senās būves – daudzas no tām orientētas tā, ka tieši saulgriežu dienā tajās iespējams veikt unikālus astronomiskos novērojumus. Viena no tādām ir tā dēvētais Glastonberijas pakalns Anglijā, kas, kā tiek uzskatīts, uzbūvēts aptuveni 3000 gadu pirms mūsu ēras. Pakalnu jeb uzbērumu, kura augšā uzbūvēts tornis, veido septiņas terases, un izrakumi liecina, ka savulaik ap to bijis diezgan prāvs, ar ūdeni pildīts grāvis (šis ir viens no iemesliem, kādēļ pakalnu nereti asociē ar leģendās par karali Artūru minēto Avalonas salu). Novērotājs, kurš atrodas uz netālu esošā Vējdzirnavu kalna («Windmill Hill»), ziemas saulgriežu laikā var redzēt, kā saullēkta laikā Saule pamazām sasniedz torņa augšējo daļu. Interesanti, ka mūsdienu astronomi aprēķinājuši – pirms vairāk nekā 5000 gadiem saulgriežu laikā bija redzama tikai pati Saules diska maliņa, pārējā spīdekļa daļa slēpās aiz torņa, tātad novērotājs netika apžilbināts.
Vēl vecāka ir Ņūgreindžas svētvieta Īrijā, kas būvēta aptuveni 3200. gadā pirms mūsu ēras. Turklāt tā ir ne tikai vecāka, bet arī komplicētāka – viens no svētvietas elementiem ir krusta formas kapenes ar jumta atveri jeb logu. Ik gadu ziemas saulgriežu laikā Saule iespīd pa šo atveri, sākumā pakāpeniski izgaismojot aptuveni 19 metru garo kapeņu eju, bet pēc tam uz 17 minūtēm apgaismojot kapeņu galveno kambari. Mūsdienās Saules stari sasniedz kapeņu iekšieni aptuveni četras minūtes pēc saullēkta, bet pirms 5000 gadiem, kad tās būvētas, kapenēs iespīdējuši paši pirmie Saules stari. Leģendārajā Stounhendžā savukārt novērots saulriets ziemas saulgriežu laikā. Tieši saulgriežu laikā Saules stari apspīd Lielā trilīta plakanos akmeņus.
Ziemas saulgrieži šķituši nozīmīgi ne tikai Eiropas ziemeļos dzīvojošajām tautām. Tiem, kuri apmeklējuši Ēģipti, iespējams, kādreiz izdevies pabūt Karnakas templī Luksorā (kādreiz šo pilsētu sauca par Tēbām). Ziemas saulgriežos saullēkta laikā debess spīdeklis parādās tieši galvenās ieejas centrā, pamazām apspīd dažādas tempļa daļas, līdz pavisam šaurs Saules stars sasniedz arī pašu galveno tempļa objektu – dieva Amona svētnīcu. Jāpiebilst, ka sākotnēji Amons bija Tēbu lokālā dievība, tika uzskatīts, ka viņš valda pār vējiem, taču aptuveni 2000 gadu pirms mūsu ēras Amonu sāka asociēt ar Saules dievu Ra un parasti tā arī dēvēja – Amons-Ra.
Pēc līdzīga principa kā Glastonberijas pakalns būvēta arī Čičenicas piramīda Meksikā. Ziemas saulgriežu laikā iespējams redzēt, kā Saule it kā kāpj augšup pa piramīdas terasēm, līdz sasniedz tās virspusē uzbūvētā tornīša smaili. Savukārt Bolīvijā atrodas cita sena svētvieta – Tivanaku Saules vārti. Ziemas saulgriežu laikā debess spīdekļa stari caur akmens vārtiem krīt uz obeliska, kas atrodas tieši aiz tiem. Bet no īpaša novērošanas punkta iespējams redzēt, kā Saules stari apspīd vienu no 11 lielajiem pīlāriem, kuri pilda Saules kalendāra lomu.
Eiropas ziemeļos tradīcijas spēcīgākas
Līdzīgus objektus arheologi atraduši daudzos pasaules reģionos, arī citas vēstures liecības apstiprina, ka ziemas saulgriežiem sendienās pievērsta ļoti liela uzmanība. Kāpēc? Žurnāls «Vokrug Sveta» atgādina, ka no Saules gaismas un siltuma bija atkarīga cilvēku izdzīvošana. Turklāt, jo tālāk no ekvatora viņi mitinājās, jo šī atkarība gadalaiku atšķirību dēļ bija lielāka – tāpēc nav pārsteigums, ka tieši Eiropas ziemeļu tautu vidū ziemas saulgriežu svinēšanas tradīcijas ir visspēcīgākās. Tomēr arī reģionos, kas atrodas netālu no ekvatora, saulgrieži signalizēja par būtiskām izmaiņām ikdienas dzīvē, piemēram, sausuma vai lietus sezonas iestāšanos.
«Ziemas saulgrieži ir Saules gada svarīgākais brīdis – visu rudeni Saule ir virzījusies uz leju, uz ziemas centru, bet tad pēkšņi viss mainās – sākas pavasara lēkts. Šis burvju brīdis bija pats svarīgākais svētais notikums, kas vienlaikus simbolizēja nāvi un atdzimšanu, pāreju no vecās dzīves uz jauno. Tas ir pats paradoksālākais cikla brīdis, kas sevī ietver pretmetus – nāves tumsu, ziemas atsvešināšanos, aukstumu, nāvi, šausmas un ļaunumu, taču tajā pašā laikā arī jaunas dzīvības rašanos, gaidāmā pavasara ķīlu,» raksta «Vokrug Sveta». Mūsu senči mēdza Sauli uzskatīt par glābēju un varoni, kas nolaidusies drūmajos pazemes labirintos, tomēr atradusi spēkus no tiem atkal triumfāli parādīties. «Brīdī, kad likās, ka tā ir mirusi, tā atkal piedzima no jauna,» seno cilvēku izjūtas mēģina restaurēt «Vokrug Sveta».
Ar šiem ticējumiem arī ir saistītas saulgriežu tradīcijas. Lielākā daļa tautu šajā laikā mēdza izdzīvot sabrukuma un tumsas periodu, cilvēki tērpās šausminošās maskās, taču ne jau tādēļ, lai biedētu viens otru, bet lai mēģinātu izlikties drosmīgāki, nekā patiesībā ir, un aizbiedētu ļaunos garus, uzveiktu tumsas spēkus un palīdzētu Saulei tās mēģinājumos izrauties no pazemes valstības važām. Cik var spriest no senajiem rakstiem, daudzviet notikusi arī cilvēku upurēšana. Piemēram, ir versija, ka tradīcija pušķot Ziemassvētku eglīti radusies no tiem laikiem, kad upurēto cilvēku iekšas tika mestas svēto koku zaros. Vēlme aizslaucīt, sadedzināt visu negatīvo, kas bijis iepriekšējā Saules ciklā, ugunskuru kurināšana, lai mudinātu Sauli pēc iespējas ātrāk atgriezties, mūžzaļo augu kā pavasara simbolu godināšana un, protams, svētku dzīres pēc tam, kad dienas patiešām sāk pamazām kļūt garākas – tāda ir saulgriežu tradīciju «esence», vismaz Ziemeļeiropā.
Baļķa dedzināšana Skandināvijā
Senajiem skandināviem un ģermāņu ciltīm saulgriežu («Yule», «Yuletide», «Yole») galvenais notikums bija milzīga baļķa dedzināšana. Atšķirībā no vasaras saulgriežu sārta, kam bija jābūt spēcīgam, ziemas saulgriežos ugunskurs tik tikko gailēja – speciāli sagatavotais baļķis gruzdēja 12 dienas un 12 naktis. Zīmīgi, ka tas tika aizdedzināts ar oglēm, kas bija pietaupītas no iepriekšējā gada dedzināšanas, daļa sadedzinātā baļķa ogļu un pelnu tika izmantota kā mēslojums laukiem (nereti pelnus pirms sējas sajauca ar sēklām) – šādā veidā zemei mēģināja piešķirt nule kā atdzimušās Saules spēku un nodrošināt labāku ražu. Bet Francijas un Vācijas ziemeļos pelnus mēdza turēt pagultē – tika uzskatīts, ka tie aizsargā mājokli no pērkona un zibens.
Līdz 20. decembra vakaram saimnieču un saimnieku uzdevums bija pilnībā sagatavoties 12 dienas ilgajām svinībām, pagatavojot dažādus gardumus. Pēc tam, kad vakarā bija apmeklēta pirts un veikts simbolisks attīrīšanās rituāls, uz 12 dienām ikdienas darbu veikšana bija tabu – nedrīkstēja ne gatavot ēst, ne mazgāt netīros traukus, ne nodarboties ar rokdarbiem, ne pat slaucīt grīdu. Mājas un kokus ap mājām šajās dienās mēdza izrotāt ar degošām svecēm – tika uzskatīts, ka šādā veidā palīgā cīņai pret tumsas spēkiem tika aicināti labie gari jeb mirušie tuvinieki, kuri aizsargāja savus uz zemes palikušos radus. Mājas tika rotātas arī ar mūžzaļajiem augiem – egļu, priežu, kadiķu zariem. Šādā veidā senie skandināvi gan aicināja svinībās piedalīties dabas labos gariņus, gan atgādināja paši sev, ka gada tumšākais laiks jau pagājis, drīzumā dienas atkal kļūs garākas un pavasarī visa daba atkal zaļos. Interesanti, ka dažos reģionos, baidoties no ļaunajiem gariem, ļaudis mēdza visas 12 dienas nepamest savus mitekļus vai sētu.
Interesanta saulgriežu tradīcija ir Islandē, kur ļaudis savulaik ticējuši, ka saulgriežu dienās nez no kurienes uzrodas «Joles kaķis» un visiem tiem, kuriem nav kāda jauna vilnas apģērba gabala, atņem svētku pusdienas, bet ļaunākajā gadījumā varot pat apēst bērnus. Ticējums skaidrojams ar to, ka līdz ziemai visa vilna, kas aitām nocirpta rudenī, bija jāpārstrādā – tie, kuri slinkojuši un nav to paspējuši izdarīt, protams, palikuši bez jauniem džemperiem, un par to ir jāsoda.
Slāvi un romieši
Senie slāvi par rudens pēdējo dienu uzskatīja 20. decembri, bet nākamā diena jeb ziemas saulgrieži viņiem bija svētku diena ar nosaukumu «Koļadeņ». Tā simbolizēja gan pirmā ziemas mēneša, gan arī jauna gada iestāšanos. Koļada, kuram par godu tika atzīmēti šie svētki, ir viens no senās slāvu dievības Dažģboga daudzajiem iemiesojumiem un šajā konkrētajā gadījumā simbolizē Sauli. Svinības slāviem ilga veselu 21 dienu – vēsturnieki norāda, ka tam bijuši arī praktiski iemesli, jo šāda līksmošana palīdzējusi ātrāk pārvarēt gada tumšo periodu, kad depresijas nomāktajiem ļaudīm bijis risks uzsākt savstarpējus konfliktus. Senie slāvi kurinājuši ugunskurus, ripinājuši aizdedzinātus riteņus (gan slāvu, gan citu tautu mitoloģijās ritenis tiek asociēts ar Saules ciklu). No mājas uz māju staigājuši budeļnieki – uzposušies jaunieši un jaunietes, kuri dziedājuši rituālās dziesmas ar laba vēlējumiem («koļadkas»), par to saņemot dažādus cienastus.
Pirmās svētku dienas pusnaktī noticis upurēšanas rituāls – senie priesteri par godu Koļadam upurējuši sivēnu vai pīli, un interesanti, ka sivēna vai pīles cepetis mūsdienās ļoti bieži tiek celts svētku galdā Ziemassvētkos. Svētku laikos pat mājdzīvniekus baroja dāsnāk nekā ierasts. Saulgriežu svētku laikā liela uzmanība pievērsta arī mistikai, jo tika uzskatīts, ka gada tumšākajās dienās robeža starp dzīvo un mirušo pasauli gandrīz pilnībā izzūd. Ļaudis mēdza pārģērbties gan reālu, gan izdomātu dzīvnieku tērpos, tēloja viens otru – tiek uzskatīts, ka šādā veidā viņi mēģināja maldināt ļaunos garus. Visu saulgriežu svētku laikā ļoti populāra bija zīlēšana, kad cilvēki centās noskaidrot, kāda raža gaidāma, vai nedraud karš, kurš no ļaudīm nākamā gada laikā precēsies. Gluži tāpat kā skandināvi, arī senie slāvi mēdza saulgriežu dienās tērpties jaunās drānās, galdā lika visu to labāko, jo valdīja uzskats – kā jauno gadu sagaidīsi, tā arī tas paies. Šā paša iemesla dēļ pirms saulgriežiem tika sarīkota ģenerāltīrīšana mājokļos – liekām mantām tajos nevajadzēja atrasties, jo tās rada haosu un nekārtību, tāpēc mājās tika saglabātas tikai tās mantas, kurām bez praktiskā izmantojuma bija arī sava, īpaša aura.
Senajā Romā ziemas saulgriežu laiku dēvēja par Saturnālijām, to laikā tika godināts Saturns, kas romiešiem bija zemkopības dievs. Tiesa, formāli šie svētki ar saulgriežiem acīmredzot nav saistīti, jo savulaik Saturnālijas tika atzīmētas tikai 17. decembrī un tikai vēlāk svētki kļuvuši garāki un līksmība valdījusi līdz pat 23. decembrim. Tomēr interneta vietne «LiveScience» uzsver, ka zemkopības dieva godināšana tā vai citādi ir saistīta ar gadalaiku maiņām, tātad arī saulgriežiem. Saturnāliju tradīcijas ir samērā interesantas – to laikā romieši atteicās no jebkādiem noteikumiem, faktiski apgrieza ačgārni visu kārtību, kas tika ievērota pārējā gada laikā – vergi kļuva par saimniekiem, bet saimnieki par kalpiem, nekārtību un grautiņu rīkošana tika uztverta ar lielu sajūsmu, ļaudis būtībā «nolaida tvaiku». No vergu vai noziedznieku vidus pat tika ievēlēts karalis, kas valdīja Saturnāliju laikā – tiesa, pēc svētku beigām viņa liktenis bija neapskaužams, jo šo cilvēku parasti upurēja par godu Saturnam.
Jau mūsu ēras sākumā šī tradīcija pārceļojusi uz romiešu pārvaldē esošajiem reģioniem, piemēram, britu salām, kur sajaukusies ar ķeltu un druīdu tradīcijām. Gan britu salās, gan Vācijas ziemeļos, kur klimats, salīdzinot, piemēram, ar Norvēģiju vai Somiju, ir samērā maigs, par galveno saulgriežu simbolu kļuvis parastais ilekss («Ilex aquifolium») – mūžzaļš krūms ar tumši zaļām lapām, kas rudeņos dod sarkanas ogas. Britu tradīcijās vasaras karalis ir ozols, un tiek uzskatīts, ka saulgriežu dienās, kad ziemas karalis ilekss sasniedzis savas varenības augstāko punktu, ozols pamazām sāk pieņemties spēkā.
Svin arī ķīnieši, pakistānieši un indiāņi
Ķīnā ziemas saulgriežu laikā notika Dundži («Dong Zhi») svētki, kuru vadmotīvs bija – dabas vīrišķīgais spēks atgūstas, un sākas jauns cikls. Gada garākajā naktī ķīnieši mēdza tērpties jaunās drēbēs, apciemot un apdāvināt tuviniekus. Svētku laikā vairākas dienas faktiski nedarbojās valsts iestādes, arī imperators bija devies atvaļinājumā. Taivānā vēl joprojām saglabājusies tradīcija ziemas saulgriežos cept deviņkārtainu pīrāgu no rīsa miltiem – pēc formas tas atgādina cilvēku vai kādu dzīvnieku un tiek ziedots mirušajiem senčiem. Citos Ķīnas reģionos galvenā svētku maltīte ir sarkanās pupiņas, jo valda ticējums, ka tās atbiedējot ļaunos garus. Tiek uzskatīts, ka tradīcija svinēt ziemas saulgriežus Ķīnā tika ieviesta aptuveni 200 gadu pirms mūsu ēras, taču lielāko popularitāti tā guva laikā no VII līdz XIII gadsimtam. Mūsdienās gan saulgriežu svinēšanu gandrīz pilnībā izkonkurējis Ķīniešu Jaungads jeb Jaungads pēc Mēness kalendāra.
Ziemas saulgriežus atzīmē arī Pakistānā, kur tos sauc «Chaomos». Saskaņā ar pakistāniešu ticējumiem šajās dienās Zemi apmeklē kāds pusdievs, kurš apkopo cilvēku vēlmes, lai tās vēlāk nodotu augstākajam dievam Dezao. Pakistāniešiem svētki nozīmē īpašu attīrīšanās rituālu – sākumā vannās iet sievietes un meitenes, turklāt laikā, kamēr vīrieši uz viņu galvām lej ūdeni, tur rokās maizi. Vēlāk notiek maiņa un sievietes jau mazgā vīriešus. Vēl viena interesanta tradīcija – pēc šīs rituālās vannas attīrītie nedrīkst piesēst līdz pat vakaram, kad viņu sejas tiks apšļakstītas ar upurētā kazlēna asinīm. Līdzīga tradīcija, starp citu, ir Japānā, tā saucas «Yuzuburo» – cilvēki dodas vannās, kurās ūdenim pievienota citronu sula, mazgāšanās notiek īpašu lūgsnu pavadībā, un tiek uzskatīts, ka šis rituāls sekmē garīgo attīrīšanos, ir labas veselības un turības garants.
Savas tradīcijas ir arī Ziemeļamerikas indiāņu ciltīm. Piemēram, irokēzi gada garāko nakti centušies pavadīt miegā, bet nākamo dienu veltījuši tam, lai stāstītu cits citam savus sapņus. Cilšu virsaiši un šamaņi šos sapņus tulkojuši, pieņemot lēmumus par to, kā ciltij rīkoties nākamajā gadā. Savukārt mohaukiem svinības rīkotas nevis tieši saulgriežu laikā, bet tad, kad pirmo reizi pēc saulgriežiem pie debesīm parādās jauns Mēness. Pēc mohauku domām, tieši šis bijis piemērotākais laiks kaut kā jauna uzsākšanai.