Fortūnas džentlmeņi un lēdijas

Kad uzzinām par lielu laimestu vinnētājiem, mazliet iekņudas ne īsti skaudība, ne īsti no­žēla, bet drīzāk ziņkārība par to, kāpēc citiem veicas. Un gribas noskaidrot, kā pievilināt naudas pūķi?

Katrs ot­rais – mil­jo­nārs?

At­bil­dēt var ātr­i un – to nu gan uz­sve­ram! – pri­mi­tī­vi: nu­me­ro­lo­ģi­jā tā dē­vē­tie nau­das ci­pa­ri ir trīs, un as­tro­lo­ģi­jā par nau­das lie­tām at­bild trīs pla­nē­tas. Ja cil­vē­ka dzim­ša­nas da­tos ir vai nu vis­as trīs nau­das pla­nē­tas, vai vis­i «nau­dī­gie» ci­pa­ri, tas ir ide­āli. Ma­zāk lie­lis­ki, ja ir ti­kai kāds no ci­pa­riem vai kā­da no pla­nē­tām. Var iz­tikt, ja nau­das ci­pa­ri dzim­ša­nas da­tos no­gla­bā­ti slēp­tā vei­dā.

Ta­ču – ja viss bū­tu tik vien­kār­ši, tad Lat­vi­jā katrs ot­rais ie­dzī­vo­tājs bū­tu mil­jo­nārs. Bet nav.

Nau­das ci­pa­ri un pla­nē­tas

Ser­ti­fi­cē­ta as­tro­lo­ģe un nu­me­ro­lo­ģe In­gu­na Bal­gal­ve stās­ta: «Nau­das ci­pa­ri ir trīs, pie­ci un as­to­ņi. As­tro­lo­ģi­jā ir trīs nau­das pla­nē­tas. Ve­ne­ra at­bild par ik­die­nā ap­gro­zā­mo nau­du – al­gu, ko­mu­nā­lo pa­kal­po­ju­mu mak­sā­ju­miem un par sa­dzī­ves lie­tām. Ju­pi­ters at­bild par lie­lā­kām nau­das sum­mām, kas ir rak­stā­mas ar čet­riem ci­pa­riem. Tie va­rē­tu būt uz­krā­ju­mi, ie­gul­dī­ju­mi, lie­lā­ki da­rī­ju­mi, «biz­ne­sa ci­pa­ri». Un Plū­tons – tie ir mil­jo­ni, ļo­ti lie­las vēr­tī­bas. Cil­vēks, ku­ram as­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē ir šī pla­nē­ta, var būt sa­ņē­mis man­to­ju­mā ēkas, zem­i, ne­vis vi­ņam kon­tā ir mil­jo­ni. Ja ho­ro­sko­pā šīs pla­nē­tas ir la­bi «as­pek­tē­tas», tad cil­vē­kam veik­sme ir ie­lik­ta šū­pu­lī. Viņš var pat ne­spē­lēt lo­te­ri­ju, vi­ņam veik­sies, pie­mē­ram, da­rī­ju­mos. Tā arī ir sa­va vei­da lo­te­ri­ja, jo ne­zi­ni, kāds par­tne­ris būs pre­tim. Ir veik­sme sa­tik­ties ar cil­vē­kiem, ku­riem tu pa­tīc un ku­ri grib sa­dar­bo­ties, ne­vis iz­man­tot.»

Jā­sa­rūg­ti­na tie, ku­ri, iz­la­sot «Prak­tis­ko As­tro­lo­ģi­ju», me­tī­sies spē­lēt, lie­kot lik­mes uz trij­nie­ku, piec­nie­ku un as­tot­nie­ku. Pā­rāk pri­mi­tī­vi!

Jā­ie­klau­sās In­gu­nā Bal­gal­vē: «Ja cil­vē­ki nāks uz kon­sul­tā­ci­ju un jau­tās, vai veik­sies lo­te­ri­jā, tad es teik­tu tā – jū­su dzim­ša­nas da­tu rin­di­ņā var re­dzēt, vai no da­bas ir ie­lik­ta nau­das veik­sme vai risks un zau­dē­ju­mi.»

Nu­me­ro­lo­ģi­jā skait­lis trīs no­zī­mē lab­vē­lī­gu vi­di un si­tu­āci­ju nau­das lie­tās, pie­ci no­dro­ši­na veik­smi fi­nan­šu da­rī­ju­mos, jo kaut kā uz­ra­dī­sies vieg­lā­kie ce­ļi, kā tikt pie nau­das. Sa­skai­tot trīs un pie­ci, sa­nāk as­to­ņi. Tas nu ir lie­las nau­das skait­lis, bet, ņe­mot vē­rā as­tot­nie­ka div­da­bī­bu, jā­uz­ma­nās. As­to­ņi vie­nā ga­dī­ju­mā dos vi­su, ci­tā – ne­ko. Tā­pēc jā­ska­tās, kā­dās kom­bi­nā­ci­jās dzim­ša­nas da­tos as­tot­nieks pa­rā­dās. Ja ko­pā ar trij­nie­ku vai piec­nie­ku, tad var pro­gno­zēt nau­das ie­gu­vu­mus. Tā­tad – vi­su. Ja kom­bi­nā­ci­jā ar div­nie­ku vai čet­ri­nie­ku, tad as­tot­nieks pa­zi­ņo – ne­ko ne­da­bū­si! Tad jā­rē­ķi­nās ar zau­dē­ju­miem.

Pa­šas pār­bau­dīts

«Kas es bū­tu par nu­me­ro­lo­gu un as­tro­lo­gu, ja ma­ni ne­bū­tu in­te­re­sē­ju­si ie­spē­ja vin­nēt lo­te­ri­jā,» ne­slēpj In­gu­na Bal­gal­ve. Do­māts, da­rīts. As­tro­lo­ģis­ka­jā kar­tē re­dzams, ka vi­ņai ir jā­pie­mak­sā sa­vai veik­smei, lai tā pa­griez­tu sa­vu gai­šā­ko vai­gu. In­gu­nai pa­šai jā­no­pērk lo­te­ri­jas bi­ļe­te, pa­šai tā jā­aiz­pil­da, pa­šai jā­iet spē­lēt ār­pus mā­jas.

Vi­ņa ir iz­mē­ģi­nā­ju­si da­žā­dus va­ri­an­tus. Vie­nu rei­zi vi­ņa di­vas vai trīs ne­dē­ļas ap­zi­nā­ti «ci­pa­ro­ja» vin­nes­tu. Gan­drīz kā mai­zes dar­bā – ga­ras stun­das ik die­nu. Iz­pē­tī­ju­si spēl­ma­ņu snieg­to in­for­mā­ci­ju par no­sa­cī­ju­miem, kas ga­ran­tē simt­pro­cen­tī­gu veik­smi, lie­kot lik­mes. In­gu­na to­ties li­ka lie­tā zi­nā­ša­nas nu­me­ro­lo­ģi­jā un cen­tās sa­vākt vi­sus no­sa­cī­ju­mus, lai tos va­rē­tu iz­pil­dīt vie­nā rei­zē. «Jo tad ir jā­būt, ne­var ne­būt,» vi­ņa sa­ka par lai­mes­tu.

«Vis­i ma­ni pū­li­ņi vai­na­go­jās ar to, ka da­bū­ju 80 pro­cen­tus no tiem uz­stā­dī­ju­miem, lai bū­tu ga­ran­tē­tā veik­sme. Un sa­pra­tu, ka vai­rāk ar to ne­gri­bu no­dar­bo­ties, jo tas ir pra­sī­jis pie­tie­ka­mi daudz lai­ka. Jā, zi­nā­ša­nas es ie­gu­vu, bet ci­tas lie­tas man to­mēr ir sva­rī­gā­kas ne­kā sē­dēt un dze­nāt lai­mi pa ci­pa­riem. To­brīd man dzī­vē viss pā­rē­jais ap­stā­jās, bet dzī­ve ir skais­tā­ka par to, lai ne­mi­tī­gi «ci­pa­ro­tu»,» nu­me­ro­lo­ģe at­ce­ras.

Un kā tad ar vin­nes­tu? Vi­ņa aiz­gā­ja uz tu­vā­ko tirdz­nie­cī­bas vie­tu, no­pir­ka lo­te­ri­jas bi­ļe­ti, «uz dul­lo» no­svīt­ro­ja des­mit ci­pa­rus, at­de­va bi­ļe­ti un... «Uz­mi­nē­ju as­to­ņus ci­pa­rus. Sa­vus 80 pro­cen­tus ga­ran­tē­ti arī da­bū­ju. Tie­ši tik daudz, cik no­sa­cī­ju­mu at­ra­du,» at­bild In­gu­na.

Ar veik­smes kār­ti azo­tē

Pa­gā­ju­šo­gad «Lat­vi­jas Lo­to» rī­ko­ta­jās lo­te­ri­jās vai­rā­kas rei­zes «no­spī­dē­ja» ie­spai­dī­gi lai­mes­ti. No­vem­brī kāds kungs lai­mē­ja 50 000 la­tu, iz­tē­rē­jot «pie­cī­ti». Nau­dī­gais piec­nieks se­vi ir at­tais­no­jis.

Ga­ta­vo­jot šo pub­li­kā­ci­ju, pēc ne­jau­šī­bas prin­ci­pa pār­bau­dī­ju vie­nu no «Lat­vi­jas Lo­to» pie­dā­vā­ta­jām lo­te­ri­jām – «5 no 35». Uz to brī­di pē­dē­jais lai­mī­go skait­ļu re­zul­tāts bi­ja zī­mīgs: 13, 24, 30, 31, 34. Pat 24 da­lās ar trīs, ja nu gri­bam to nau­das pū­ķi par kat­ru ce­nu aiz as­tes ie­vilkt sa­vā nau­das ma­kā. Bet abus ci­pa­rus sa­skai­tot, sa­nāk pie­ci.

Ja dzim­ša­nas da­tos ir uz­reiz re­dza­mi vis­i nau­das ci­pa­ri, pie­mē­ram, 30.05.1980., tad šā­dam cil­vē­kam dzī­vē viss nāk vieg­li un vi­ņam ne­būs va­ja­dzī­bas un vēl­mes uz­spē­lēt azart­spē­les. Viņš ne­sa­pra­tīs, kā­pēc ci­ti tik dik­ti var plo­sī­ties ap nau­das lie­tām. Bet viņš pra­tīs prie­cā­ties, kad vin­nēs, nav pat sva­rī­gi, cik daudz – vie­nu vai 50 000 la­tu.

Drī­zāk par veik­smi lo­te­ri­jā aiz­do­mā­sies, pie­mē­ram, 24. augus­tā (24.08.) dzi­mis cil­vēks. Vi­ņa as­tot­nieks gri­bēs ris­kēt un pa­mē­ģi­nāt, bet div­nieks un čet­ri­nieks brī­di­nās – ris­kēt jau tu va­ri, ti­kai būs ļo­ti lie­la ie­spē­ja zau­dēt, jo ie­gul­dī­si vai­rāk ne­kā ie­gū­si. Arī cil­vē­kiem ar as­tot­nie­ku dzim­ša­nas da­tu­mā azarts jā­pie­brem­zē, jo vien­reiz vi­ņi var vin­nēt, otr­reiz – ne.

Cil­vē­ki, ku­ru dzim­ša­nas da­tos ir nau­das ci­pa­ri, tiek dē­vē­ti par veik­smes ne­sē­jiem. Bie­ži vien vi­ņi azart­spē­les ne­spē­lē, bet nes veik­smi spēl­ma­ņiem, kaut pa­stā­vot līdz­ās vien. Kā­da mar­tā dzi­mu­si sie­vie­te stās­ta, ka, ska­to­ties «Ke­no» lo­te­ri­ju, vi­ņa zi­na, ku­ru ci­pa­ru no­sauks, pirms tas iz­ska­nē­jis. «Tā ir dau­dziem,» ap­gal­vo In­gu­na Bal­gal­ve, «ja iz­lo­ze jau no­ti­ku­si un tele­vī­zi­jā rā­da ie­rak­stu ar lai­ka no­bī­di, tad in­for­mā­ci­ja ir pie­eja­ma Vi­su­mā. Ja cil­vēks ne­ie­in­te­re­sē­ti vē­ro, viņš vien­kār­ši la­sa šo in­for­mā­ci­ju.»

Lik­te­nis pa­rā­da mē­li

Un tad veik­smes ne­sējs iz­lemj uz­spē­lēt. Lik­te­nis pa­zir­go­jas – he, šī ne­būs tā rei­ze, lai vin­nē­tu. Jo, ie­spē­jams, cil­vēks ne­spēs no­la­sīt in­for­mā­ci­ju no Vi­su­ma pirms iz­lo­zes. Lo­te­ri­jas bi­ļe­tē viņš no­svīt­ros pa­vi­sam ci­tus skait­ļus ne­kā bū­tu iz­vē­lē­jies, ska­to­ties iz­lo­zes re­zul­tā­tus.

Ci­pa­riem jā­sa­stā­jas at­tie­cī­gās kom­bi­nā­ci­jās, lai tie tap­tu par lai­mes­tu. Kom­bi­nā­ci­jas var būt ne­skai­tā­mas, un vien­mēr būs tā­das, ku­ras pa­liks ār­pus iz­vē­les ie­spē­jām. Tā­dā vei­dā lik­te­nis ik pa lai­kam pa­iro­ni­zē par veik­smes mek­lē­tā­jiem un lai­mes­tā ie­liek tie­ši tos ci­pa­rus, ku­rus cil­vēks ne­ie­rak­stī­ja lo­te­ri­jas bi­ļe­tē. Viņš it kā mē­dās – jā, tie, ku­rus ie­rak­stī­ji, ir nau­das un veik­smes ci­pa­ri, bet ne šo­dien un ne tev.

In­gu­na Bal­gal­ve pie­bilst: «Te vie­tā būs tei­ciens, ka veik­sme dar­bo­jas tad, kad cil­vēks spēj no­ti­cēt tam, ka ne­ie­spē­ja­mais ir ie­spē­jams. Vis­bie­žāk cil­vē­ki spē­lē lo­te­ri­jā ne­ti­cot, ka var vin­nēt. Bet nau­du gri­bas. Tā­pēc vis­pirms nāk zem­ap­zi­ņas no­lie­gums un no­strā­dā pir­mais uz­stā­dī­jums. Cil­vē­ki sa­ka – man jau lo­te­ri­jā ne­vei­cas. Tad ne­spē­lē!»

Nu­me­ro­lo­ģei par veik­smi lo­te­ri­jā bie­žāk tau­jā cil­vē­ki, ku­riem nau­di­ņa ne­nāk vieg­li. Kad vi­ņi jū­tas no­gu­ru­ši no ener­ģi­jas ie­gul­dī­ša­nas nau­das pel­nī­ša­nā, tad go­dī­gi pa­sa­ka – es arī gri­bu, lai man nau­du un veik­smi uz­dā­vi­na! Gri­bēt jau var, bet lik­te­nim mēdz būt savs plāns.

Pa­ļau­ties un ne­ie­springt

Lo­te­ri­jā un ci­tās lai­mes spē­lēs bie­ži vien vei­cas tad, kad cil­vēks ir bez­iz­ejā, kad dzī­ve ir ie­dzi­nu­si stū­rī un vi­ņam lie­kas, ka viss zau­dēts un vairs nav ko gai­dīt. Eh, tad nu no­spē­lēs arī bei­dza­mo la­tu! Ar to pa­sau­li ne­iz­glābt un sa­vu štrun­tī­go si­tu­āci­ju – ne tik. Vi­ņam ir vien­al­ga, vin­nēt vai zau­dēt, jo sa­viem spē­kiem ne­var at­ri­si­nāt sa­mez­glo­ju­šos si­tu­āci­ju. Tad ne­lai­mes putns uz­spē­lē ru­le­ti vai no­pērk lo­te­ri­jas bi­ļe­ti, un IR.

«Viņš ar ci­tu ener­ģi­jas plūs­mu pie­iet tai lai­mes akai. Vi­ņam nav mēr­ķa vin­nēt un nav arī ko zau­dēt. Tā­pēc lai­mests ne­mūk prom. Psiho­lo­ģi­jā to dē­vē par at­slā­bi­nā­tu al­fas stā­vok­li. Tā ir pa­ļau­ša­nās. Tā da­ra bēr­ni, tā dzī­vo da­bas bēr­ni. Vi­ņi ne­gai­da kon­krē­tu re­zul­tā­tu un ne­pra­sa – man ir tie­sī­bas. Da­bas bēr­ni ne­cen­šas iz­skait­ļot, ap­rē­ķi­nāt, pa­re­dzēt. Vi­ņi ska­tās uz ie­spē­jām, ko dzī­ve to­brīd pie­dā­vā. Tā­dā vei­dā vi­ņi tiek aiz­va­dī­ti uz pa­rei­zo vie­tu pa­rei­za­jā lai­kā,» skaid­ro nu­me­ro­lo­ģe.

Stress un vēl­me par kat­ru ce­nu ie­gūt nau­du, lai­mi un veik­smi ne­ļauj sa­dzir­dēt un sa­ska­tīt tās zī­mes, ar ku­rām tie­kam va­dī­ti. Veik­sme mūs ap­lai­mo bie­žāk, ja vien­kār­ši dzī­vo­jam, ne­vis tad, ja tai skrie­nam pa­kaļ. Tad var sa­nākt tāds ne­no­ti­cis ran­diņš ar veik­smi. Tu, cil­vēk, ie­ro­dies tur, kur va­ja­dzē­ja būt veik­smei, bet šī ir tik­ko aiz­gā­ju­si. Vai arī nav at­nā­ku­si.

Cim­per­lī­gā Mrs. Nau­da

Nu­me­ro­lo­ģei pa­tīk nau­das sa­lī­dzi­nā­jums ar pa­lu­ti­nā­tu jaun­kun­dzi. Abām gri­bas sa­ņemt uz­ma­nī­bu un kom­pli­men­tus, bet ne­pa­tīk, kad sāk re­gu­lēt vai ie­ro­be­žot. Tad gan jaun­kun­dze, gan nau­da var ap­cir­sties uz pa­pē­ža un prom būs.

Kād­reiz mē­dzam iz­mest – lats, tā jau nav nau­da. Ja tā nav nau­da, tad nau­du va­ri arī ne­da­būt. Ie­gu­vums ir jeb­ku­ra sum­ma, ko vin­nē, un tā jā­uz­ņem ar prie­ku. Tad nau­das ener­ģi­ja strā­dās. «Mā­cies pa­teik­ties un prie­cā­ties par ma­zo veik­smi, jo caur to at­nāk lie­lā veik­sme!» no­vēl In­gu­na Bal­gal­ve.

Pie vi­ņas uz kon­sul­tā­ci­ju ir nā­ku­ši pro­fe­si­onā­li spēl­ma­ņi. Vē­lāk sa­ru­na ie­vir­zī­ju­sies arī par veik­smi un at­tiek­smi pret lai­mes­tu, un vi­ņi ir iz­stās­tī­ju­ši sa­vu pie­re­dzi un fi­lo­zo­fi­ju. Vi­ņi va­dās pēc sa­jū­tām un pa­šu vei­do­tas sta­tis­ti­kas vai­rā­ku ga­du ga­ru­mā. Aiz­ejot uz spē­ļu zā­li, vi­ņi sev pa­sa­ka – šo­dien ie­lik­šu «pie­cī­ti» vai di­vus la­tus. Ja uz­reiz veik­sies, tad šī ir ma­na die­na, ja ne­vin­nē­ju, tad pie­ce­ļos un aiz­eju. Cil­vē­kam spē­lē­ša­na nav ap­mā­tī­ba vai paš­mēr­ķis, viņš at­vēl ne­lie­lu sum­mu sa­vam prie­kam.

Pro­fe­si­onā­lie spēl­ma­ņi at­zi­nu­šies, ka vi­ņiem ir die­nas, pe­ri­odi vai no­ti­ku­mi, kad vei­cas vai­rāk. Tas ir in­di­vi­du­āls cikls, vis­iem ne­de­rēs. Ša­jos veik­smes pe­ri­odos vi­ņi ne­ie­springst uz nau­das ie­gū­ša­nu, bet tic, ka veik­sies, ka sum­ma, ko ie­gūs, ap­mie­ri­nās vi­ņa va­ja­dzī­bas. Vi­ņi ne­pra­sa – dod, man pie­nā­kas!

«Nau­da ne­tiek do­ta uz­dzī­vei, nau­da tiek do­ta ap­ri­tei. Dzī­vei ne­va­jag pa­ra­zī­tus. Dzī­vei va­jag, lai ar nau­du kaut ko la­bu iz­da­rī­tu sev un ci­tiem. Nau­di­ņa grib, lai to ie­gul­da la­biem mēr­ķiem bez sav­tī­ga no­lū­ka,» at­gā­di­na nu­me­ro­lo­ģe.

PA­TIE­SI STĀS­TI

Kā bērns, tā nau­da

Kad nor­vē­ģie­tei Hē­gei Ža­ne­tei Ok­sne­sei pie­dzimst bērns, kāds vi­ņas ģi­me­nes lo­cek­lis lai­mē na­ci­onā­la­jā lo­te­ri­jā. Trīs at­va­ses se­šu ga­du lai­kā ir kriet­ni pa­pil­di­nā­ju­šas ģi­me­nes bu­dže­tu. Pa­gai­dām pē­dē­jais – tre­šais –lai­mests bi­jis 1,15 mil­jo­nus la­tu liels. Lai ģi­me­ni pār­steig­tu vēl vai­rāk, lik­te­nis pēc pas­ta­rī­ša pie­dzim­ša­nas arī Hē­ges Ža­ne­tes brā­ļa Tor­da ma­kā ie­ri­pi­nā­ja 1,13 mil­jo­nus la­tu. Pa­sau­lē nā­kot pir­ma­jam bēr­nam, sie­vie­tes tēvs lo­te­ri­jā ie­gu­va 395 500 la­tu, bet die­nu pirms ot­rā bēr­na dzim­ša­nas to­po­šā mā­mi­ņa vin­nē­ja 772 100 la­tu.

«Es do­mā­ju, ka šai ģi­me­nei ir uz­stā­dī­jums jeb prog­ram­ma, ka bēr­ni ir lie­la vēr­tī­ba. Vi­ņi gai­da un mīl bēr­nus. Tā­pēc, ie­nā­kot dzī­vē, bērns var ve­cā­kus at­al­got. Viņš nāk ar dā­va­nu, lai pa­teik­tos, ka lik­te­nis lē­mis tā­dus ve­cā­kus, ku­ri mī­lēs, rū­pē­sies un cie­nīs. Tā ir sa­nā­cis, ka šie bēr­ni at­al­go ar lai­mes­tu lo­te­ri­jā,» ko­men­tē In­gu­na Bal­gal­ve.

Pa­tī­ka­ma kļū­da

Ame­ri­kā ne­ce­rēts lai­mests pār­stei­dzis kā­du vī­rie­ti. Viņš vie­tē­jā vei­ka­li­ņā gri­bē­jis no­pirkt di­vu da­žā­du lo­te­ri­ju bi­ļe­tes, bet pār­de­vē­ja ie­de­vu­si ti­kai vie­nas lo­te­ri­jas bi­ļe­tes. Vī­rie­tis kļū­mi pa­ma­nī­jis vien mā­jās un sa­pik­to­jies tik ļo­ti, ka iz­lo­zi tele­vī­zi­jā nav pat ska­tī­jies. Lo­ģis­ki, ka tā­pēc arī nav uz­zi­nā­jis – pār­de­vē­jas mi­sēk­lis vi­ņam pa­lī­dzē­jis lai­mēt 2,1 mil­jo­nu do­lā­ru. Ti­kai tad, kad dēls pie­ru­nā­jis tē­vu sa­lī­dzi­nāt ci­pa­ru kom­bi­nā­ci­jas, jaun­iz­cep­tais mil­jo­nārs uz­zi­nā­jis, ka ir mil­jo­nārs. Viņš no­lē­mis pār­de­vē­jai uz­dā­vi­nāt 21 000 do­lā­ru.

Pa­rei­zi da­rīts, jo, kas vieg­li nāk, tas tik­pat vieg­li aiziet, ja ne­pie­tu­rē­si veik­smi sa­vā tu­vu­mā!

Lūg­ša­nas spēks

Lie­tu­vā, Viļ­ņā, ir Auš­ras vār­tu ka­pe­la. Ta­jā no­vie­to­ta brī­num­da­rī­tā­ja Vis­svē­tā­kās Jau­na­vas Ma­ri­jas glez­na. Glez­nu par brī­num­da­rī­tā­ju go­dā gan ka­to­ļi, gan pa­reiz­ti­cī­gie, gan uni­āti (grie­ķu ka­to­ļi). Cil­vē­ki uz­ska­ta, ka Ma­ri­ja iz­pil­da lūg­snas. Tie, ar ku­riem šāds brī­nums no­ti­cis, uz ka­pe­las sie­nām at­stāj īpa­šas zī­mes. Uz tām drīz vie­tas vairs ne­būs. «Un tad re­dzi, cik liels spēks ir lūg­snai un ka tiec uz­klau­sīts. Es­mu turp aiz­ve­du­si vai­rā­kus cil­vē­kus un sa­tie­kot re­dzu, ka vi­ņiem ir kļu­vis la­bāk. Vi­ņos ir miers,» sa­ka In­gu­na Bal­gal­ve.

Kā­da sie­vie­te uz Viļ­ņu brau­ku­si sma­gu sir­di, jo ilg­sto­ši ne­va­rē­ju­si at­ri­si­nāt nau­das pro­blē­mu. To iz­rai­sī­ja valsts ie­stā­de, bet re­zul­tā­tā ra­dās sa­sprin­gtas at­tie­cī­bas ar ci­tiem cil­vē­kiem. Sie­vie­te bi­ja kļu­vu­si par bez vai­nas vai­nī­go pie­cu ga­du ga­ru­mā. Pār­brau­ku­si vi­ņa at­klā­ja, ka rī­ta lūg­sna ir pie­pil­dī­ju­sies. Past­kas­tī­tē gu­lē­ja vēs­tu­le no valsts ie­stā­des ar ap­stip­ri­nā­ju­mu, ka nau­da jau ie­skai­tī­ta sie­vie­tes kon­tā. «Vi­ņa ļo­ti vē­lē­jās iz­lī­dzi­nāt at­tie­cī­bas, jo tas ne­bi­ja vi­ņas mēr­ķis – nau­du pa­tu­rēt,» pie­dzī­vo­to at­stās­ta nu­me­ro­lo­ģe. Ti­cī­ba spēj ma­te­ri­ali­zēt do­mas lai­kā. Tad pie­dzī­vo­jam brī­nu­mu, no šķie­ta­mi ne­ie­spē­ja­mā pa­ši ra­dām ie­spē­ja­mo.

Veik­smes ma­ģi­ja

Kad ļo­ti, ļo­ti va­jag nau­du, tad tā uz­ro­das. Vis­ne­gai­dī­tā­ka­jā vei­dā. Kā med­mā­si­ņai, ku­ra rā­vās di­vos dar­bos, jo mam­ma bi­ja sma­gi sli­ma un ne­pie­ti­ka nau­das ār­stē­ša­nai. Sie­vie­te ļo­ti pār­dzī­vo­ja, ka ne­var mam­mī­ti ap­rū­pēt mā­jās, un do­mā­ja – ja bū­tu nau­da, tad gan vi­ņa mam­mai sa­rū­pē­tu vis­la­bā­ko ap­rū­pi, lai mū­ža at­li­ku­šās die­nas vis­tu­vā­ka­jam cil­vē­kam bū­tu tik gai­šas, cik vien ie­spē­jams. Il­gus ga­dus vi­ņa pir­ka pa lo­te­ri­jas bi­ļe­tei, bet For­tū­na ne­re­aģē­ja. Kā­du die­nu mam­mas sli­mo­ša­nas lai­kā sie­vie­te ie­grie­zās tir­go­ta­vā, no­pir­ka bi­ļe­ti, un – lie­lais lai­mests!

Ja vēl­me nāk no sirds un lū­gums pēc nau­das ne­tiek iz­teikts ar mēr­ķi ie­gūt la­bu­mu sev, bet mī­les­tī­bā pret tu­vā­ko, tad lik­te­nis un veik­sme ir lab­vē­lī­gi. Un, jā, veik­sme bie­ži vien mīl bez­iz­ejā no­nā­ku­šos, jo vi­ņi vairs ne­cer ne uz ko, bet ļau­jas dzī­ves pie­dā­vā­ta­jam sce­nā­ri­jam. Tā­dos brī­žos lai­mes­tu var at­nest pat pē­dē­jie ma­kā at­ras­tie 20 san­tī­mi.

P.S. Šis no­teik­ti nav mu­di­nā­jums spē­lēt azart­spē­les! At­ce­rie­ties, ka tās var iz­rai­sīt sma­gu at­ka­rī­bu!