Kā izmantot pēckrīzes pieaugumu ekonomikā
Uzņēmēju uzskatus par Latvijai pašreiz pieejamo resursu izmantošanu ilgtspējīgai attīstībai sarunā ar Neatkarīgo pauž Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Līga Meņģelsone.
– Uzņēmējdarbības vides veidošanas pamatā ir nodokļu politika, – uzsver Līga Meņģelsone. – Ja nodokļi sāk saldēt uzņēmējus, viņi pārceļas uz citām zemēm.
– Vai tad tieši tagad sāk pārāk saldēt? Varbūt tas tikai Baltijas klimats – parastais, mainīgais?
– Mūsu uzņēmumi nestrādā tikai Latvijā. Tie darbojas vismaz Baltijas mērogā un zina, ka, piemēram, iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN) likme Latvijā nav ne tuvu tāda kā Igaunijā vai Lietuvā. Ja uzņēmumam jāpieņem lēmums, kurā no trijām valstīm nākamgad atvērt jaunu ražošanas līniju, aprēķini parāda, ka Latvijā apstākļi tam ir vismazāk piemēroti. Ja izmaksas par darbaspēku ir jūtami augstākas, darba vietas galu galā tiek radītas Igaunijā vai Lietuvā. Vēl bēdīgākos gadījumos uzņēmums vispār tiek pārreģistrēts un pārcelts uz citu valsti. Vai tiešām mēs vēlamies šādu nodokļu maksātāju bāzes samazināšanos? LDDK aicina uzņēmējus būt atbildīgiem pret valsti un sabiedrību, bet ar morāles sludināšanu taču nav iespējams panākt efektu, kas būtu līdzvērtīgs nodokļu sloga samazināšanai. Tas ir sen pierādīts praksē, ka nodokļu masa pieaug proporcionāli nodokļu sloga pazemināšanai.
– Ja tā tas ir, tad tikai noteiktās ekonomiskās attīstības fāzēs un nodokļu likmju intervālos.
– Kad 2011. gada septembrī tika parakstīta nodokļu stratēģija, uzņēmēji noticēja nodokļu paredzamībai vismaz divus trīs gadus uz priekšu. Un tas ir ļoti būtiski – lai uzņēmējs varētu zināmu laika periodu rēķināties ar skaidriem un nemainīgiem spēles noteikumiem. Otrs nosacījums, protams, ir nodokļu samaksājamība, atstājot līdzekļus uzņēmumu izdzīvošanai un attīstībai. Visbeidzot, trešais apsvērums – nodokļu sistēmas vienkāršība. Nedrīkst būt tā, ka Latvijas uzņēmējiem jāpatērē trīsreiz vairāk laika nodokļu atskaišu sagatavošanai nekā Igaunijas uzņēmējiem.
– Ierēdņi atbildēs, ka jūsu pieminētajās 2011. gada beigās neviens viņiem nepieteica Liepājas metalurga nonākšanu līdz izputēšanas robežai. Ja vieni uzņēmēji pie tā vainīgi, tad lai citi uzņēmēji samaksā valstij viņu vietā.
– Liepājas metalurga gadījumā sakrita kopā daudzi faktori – gan būtiski sarežģījumi un lejupslīde pasaules metālapstrādes tirgū, gan akcionāru domstarpības, gan OIK komponentes ietekme. Bet valstij un pašvaldībai, protams, paliek jautājums, ko darīt ar sociālajām sekām.
– Ja valstij izdosies savākt no uzņēmējiem papildu naudu, tad valsts varēs arī nodarboties ar viskautko, tajā skaitā ar sociālo seku labošanu.
– Atgriežoties pie plašākā jautājuma – nodokļu politikas –, manuprāt, to, ka par uzņēmējdarbības vidi rūpējas nepietiekami, ļoti precīzi parāda situācija, ka vēl tikai pagājušogad vienojāmies, ka IIN likme tiks samazināta par diviem procentpunktiem nākamgad un par pieciem procentpunktiem trīs gadu laikā, bet tagad jau dzirdam, ka valsts to nevarēs atļauties. Pa šo laiku, rēķinoties ar likumā ierakstīto, taču ir tapis daudz biznesa plānu ar konkrētiem nodokļu likmju skaitļiem, par kuriem tagad pēkšņi vairs nav pārliecības!
– Vai uzņēmējiem tas ir tik būtiski, ka divas valdībā esošās partijas ķīvējas, vai pazemināt IIN likmi, vai paaugstināt ar IIN neapliekamo minimumu? Matemātiski varētu izrēķināt, lai IIN samazinājums būtu identisks neatkarīgi no nodokļa samazināšanas paņēmiena.
– Šādi ķīviņi neļauj valdībai saklausīt, ko saka sociālie partneri – darba devēji un arodbiedrības –, pat tad, ja abi partneri saka vienu un to pašu. Protams, ir jāņem vērā reālās iespējas. Tomēr nesaprotu, kas mainījies kopš pagājušā gada maija, kad Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes sēde, kurā – jau pirms visiem Pasaules Bankas pētījumiem – LDDK un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība nāca klajā ar vienotu redzējumu, kas jādara, lai veicinātu nodarbinātību un mazinātu sociālo nevienlīdzību.
Kompleksais risinājums bija samazināt IIN likmi par diviem procentpunktiem un palielināt neapliekamo minimumu strādājošajiem līdz 90 latiem, kā tas jau bija noteikts pirms krīzes, bet par apgādājamajiem – līdz 100 latiem. Pat ja visas trīs izmaiņas ieviest vienlaikus nav iespējams, mēs piekristu, ka tiek celts neapliekamais minimums par apgādājamajiem. Neapliekamo minimumu strādājošajiem Finanšu ministrija tagad iesaka diferencēt atkarībā no ienākumu lieluma, bet mūsu aprēķini rāda, ka praktiski visu, ko valsts tādējādi ietaupīs, tā arī iztērēs, lai administrētu šo sarežģīto nodokļa aprēķināšanas sistēmu. Tādā gadījumā neapliekamo minimumu strādājošajiem labāk vispār neaiztikt, bet likt akcentu uz atvieglojumiem par apgādājamajiem un izpildīt jau likumā ietverto normu par IIN likmes samazināšanu.
– Jūs taču tiekaties ar valdības vadītāju un locekļiem Trīspusējās sadarbības padomē, Reformu vadības grupā un varbūt vēl kaut kur – tātad varējāt pajautāt, kas gada laikā Latvijā mainījies.
– Protams, par to esam runājuši un dzirdam, ka visi makroekonomiskie rādītāji uzlabojas. Neviens no makroekonomiskajiem rādītājiem neizskatās pēc drauda iepriekš doto solījumu izpildei. Latvijas uzaicināšana stāties eirozonā neapšaubāmi jāsaprot tā, ka šie rādītāji tika pārbaudīti un atzīti par patiesiem. Ja reiz tā, tad ir iespējams ne tikai pildīt solīto par IIN mazināšanu, bet ir arī loģiski pievērsties sociālajam nodoklim, kurā darba devēja daļa pirms krīzes bija 9%, bet krīzes laikā to paaugstināja līdz 11%. Aktuāls ir arī jautājums par iemaksām pensiju otrajā līmenī. Tāpat uzņēmējiem kritiski svarīgas ir arī uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) atlaides, kuras tika piemērotas par investīcijām ražošanas modernizācijā (citiem vārdiem – jaunu iekārtu un tehnoloģiju iegādi), taču mēs uzskatām, ka termiņš šo atlaižu piemērošanai jāpagarina, turklāt jāpiemēro atlaides arī par investīcijām pētniecībā un attīstībā. Savukārt, piemēram, par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināšanu nekādu sarunu nav bijis, bet šajā jomā valdība tomēr izlēma savus ieņēmumus pazemināt ļoti būtiski.
– Pieņemsim, ka tikpat būtiski pieauga iedzīvotāju rīcībā palikusī nauda, ka tā tagad tiek tērēta un ka visi tāpēc ir priecīgi.
– Pārāk dārgi valsts maksā par patēriņa veicināšanu. Viena procentpunkta pazušana PVN likmei uzņēmēju ienākumos nav sajūtama, bet divi procentpunkti no IIN likmes gan atstātu jūtamu iespaidu. Ja skatāmies, piemēram, uz informācijas tehnoloģiju nozari, tur darbaspēka izdevumi sastāda vairāk nekā 80% no kopējiem izdevumiem. IIN pazemināšana pa diviem procentpunktiem ļautu uzņēmumiem palielināt darbinieku skaitu vai palielināt algas esošajiem darbiniekiem.
– Lielās algas palielināt vairāk un mazās algas palielināt mazāk.
– Mani dara bažīgu tāda nostāja, ka saņemt lielu algu ir slikti. Protams, ka 2% no 200 latiem un 2% no 1000 latiem ir atšķirīgi skaitļi. Tajā pašā laikā ir nepareizi pretstatīt cilvēkus ar dažādām algām. Mēs taču gribam tādas iemaksas sociālajā budžetā, kas ļautu palielināt pensijas. Tad nu salīdzināsim – iemaksas sociālajā budžetā no 200, 500 un 1500 latu bruto algām ir attiecīgi 70, 175 un 526 lati. No 200 latu algām nekāda paaudžu solidaritāte neiznāks, jo 800 tūkstošiem strādājošo ir jāuztur 480 tūkstoši pensionāru. Mums ir jāstimulē cilvēki ieguldīt naudu savā izglītībā un prasmēs, lai viņi gala rezultātā varētu saņemt lielu algu.
– Jāstimulē kļūt par ministra sievu vai vismaz par viņa šofera dēlu. Par citu prasmju atalgošanu Latvijā maz kas zināms.
– Ir zināms! Piemēram, uzņēmumos, kuriem ir lieli eksporta pasūtījumi un jauni produkti, pārtikas tehnologu algas pieaug par 150 latiem mēnesī. Bet, lai strādātu šajā jomā, šie speciālisti ir sevī ieguldījuši daudzu gadu darbu. Vairākumā gadījumu darba devējs nevar pieņemt cilvēku bez attiecīgām prasmēm, jo vajadzīgo darbu viņš nespēs paveikt, lai kādu algu viņam maksātu.
– Jūs pieminējāt Brīvo arodbiedrību savienību praktiski kā domu un cīņu biedri Nacionālajā trīspusējās sadarbības padomē, bet kā uzņēmēji satiek ar arodbiedrībām savos uzņēmumos? Precīzāk sakot, kā satiek ar aktīviem darbiniekiem, kuri dažkārt stādās priekšā kā arodbiedrība ne obligāti no Brīvo arodbiedrību sistēmas?
– Vairākumā valsts uzņēmumu un lielo uzņēmumu attiecības starp darba devēju un darbiniekiem ir vairāk formalizētas lielā darbinieku skaita dēļ. Tas ir ļoti labi, jo pie liela darbinieku skaita pieaug koplīgumu loma. Otrkārt, šajos uzņēmumos ir pietiekams darbinieku skaits, lai uzņēmuma vadītāji vai īpašnieki nemaz ikdienā nespētu aprunāties ar ikvienu darbinieku. Līdz ar to vajadzīgi pārstāvji no darbinieku vidus, kuri piedalās gan darba, gan organizatoriskajos procesos un kopīgi lemj par uzņēmuma attīstību. Nevajag domāt, ka šāda sadarbība notiek tikai valsts un pašvaldību uzņēmumos. Pilnīgi privātajā Latvijas finierī vienmēr ir spējuši vienoties tā, lai labi justos gan īpašnieki, gan darbinieki, sadalot to, kas pieejams šodien, bet atliekot malā to, kas nepieciešams uzņēmuma attīstībai vēl ilgu laiku uz priekšu. Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka uzņēmēji nav tie, kuri negribētu maksāt valsts noteiktos nodokļus vai pienācīgas algas saviem darbiniekiem. Ikviens uzņēmējs vislabprātāk nokārto visas saistības pret valsti un vienlaikus ir gatavs kopīgiem spēkiem strādāt tā, lai tiktu nodrošināta valsts konkurētspēja, labvēlīgi apstākļi biznesa attīstībai, augstas pievienotās vērtības produktu un pakalpojumu radīšanai un cilvēkresursu attīstībai.