Uzņēmumiem nepieciešama valsts attieksmes maiņa izglītībā un reģionālajā attīstībā

Uz diskusiju par darba tirgus problēmām un risinājumiem Neatkarīgā aicināja Lattelecom valdes locekli un personāla vadības direktori Ingrīdu Roni, Latvenergo personāla vadības direktori Ingu Kolu, bankas Citadele personāla daļas vadītāju Daci Gaigalu un LMT personāla daļas vadītāju Ievu Abakoku.

Ingrīda Rone: – Lattelecom grupa ir dažādu virzienu uzņēmumi ar vienotu izpratni par mērķi un attieksmi pret darbu. Lattelecom kā darba devējs ir ne vien sociāli atbildīgs uzņēmums, kas maksā visus nodokļus un motivē darbiniekus ar plašu papildu labumu klāstu, bet arī ļoti interesants uzņēmums visu profilu speciālistiem IKT nozarei raksturīgās dinamikas un unikālā darba satura dēļ, kur tehnoloģiju attīstību rezultātā notiek straujas un globālas pārmaiņas. Būsim atklāti, IT nozare ir ne tikai perspektīva, bet arī problemātiska industrija kvalificēta darbaspēka resursu trūkuma dēļ, ko veicina uzņēmumu vēlme apgūt Eiropas fondus, kā rezultātā, turklāt pārmaksājot, notiek labāko speciālistu pārvilināšana. Arī mēs savā IT uzņēmumā Lattelecom Technology saskaramies ar līdzīgām problēmām.

Mūsu darbības joma ir arī būvniecība (meitasuzņēmums Citrus Solutions), kurā viena no svarīgākajām aktualitātēm ir godīgi tirgus konkurences apstākļi, jo, kā jau minēju, mēs esam sociāli atbildīgs uzņēmums, kas maksā visus nodokļus.

Savukārt zvanu centra uzņēmumā Lattelecom BPO mēs saskaramies ar lielu personāla mainību, kas raksturīga klientu apkalpošanas nozarei kopumā. Šeit mēs redzam Latvijas izglītība sistēmas ačgārnības – jaunieši godīgi atklāj, ka izvēlējušies studiju jomu tikai budžeta vietu dēļ, kas tiek subsidētas no valsts līdzekļiem, nevis tāpēc, ka vēlas mērķtiecīgi veidot savu karjeru.

Darba vides mainība, ko veicina mūsdienu tehnoloģiju attīstība, un Lattelecom darbībai raksturīgā darba sezonalitāte ir aktualizējusi elastīgas darba formas ieviešanu. Pie tās attīstības kopā strādā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera un Latvijas Darba devēju konfederācija. Rezultātā tas būs būtisks ieguldījums Latvijas darba tirgus modernizēšanā.

Runājot par izglītību, pirmkārt, problēma nav atrisināma tikai ar jaunu studiju vietu atvēršanu telekomunikācijas vai inženierzinātnēs, jo jaunieši vidusskolu absolvē tikai ar humanitārām vai ļoti vājām eksaktajām zināšanām. Lai arī tas ļauj izrullēt cauri augstskolai, tomēr rezultātā šāds darbinieks labākajā gadījumā ir viduvējs. Otrkārt, prakses vietu nodrošināšana joprojām gulstas uz darba devēju izmaksām. Uzskatu, ka studiju praksēm ir jābūt valsts apmaksātai darba formai.

Inga Kola: – Latvenergo koncernā ietilpst uzņēmumi ar atšķirīgu specializāciju. Mātesuzņēmumā ir pārstāvētas IT, uzņēmumā Sadales tīkli un Augstsprieguma tīkls ir būvniecība un tīklu uzturēšana, kā arī klientu apkalpošana. Problēmas un risinājumi atšķiras gan atkarībā no darbības jomas, gan atkarībā no reģiona. IT sfērā ir redzama vislielākā darbinieku rotācija. Reģionos katastrofāli pietrūkst kvalificētu strādnieku ar labu praksi un labu izglītību, kuri gatavi strādāt un dzīvot reģionā. Uzņēmumā Sadales tīkli ir nepieciešami inženiertehniskie speciālisti. Pērn notika 170 konkursi. Vidēji piesakās 1,3 cilvēki uz vienu vietu, bet daudzviet vispār nepiesakās neviens. Mēs arī redzam visus Latvijas izglītības sistēmas trūkumus. Klientu apkalpošanas centrā, kas bāzējas Jelgavā, uz darbu, lai apkalpotu klientus pa telefonu, piesakās cilvēki, kuriem ir augstskolu diplomi uzņēmējdarbības vadībā, politoloģijā, vēsturē, filoloģijā u.c. Ar šādu izglītību cilvēki mēģina sākt darbu profesijā, kurā augstākās izglītības diploms nemaz nav nepieciešams.

– Vai jūs vispār pieņemat darbā cilvēkus ar augstāko izglītību uz šādiem amatiem?

Inga Kola: – Protams, ņemam, bet sarunās vienmēr tiek vaicāts, vai potenciālas darbinieks saprot, ko nozīmē darbs pilnīgi citā jomā un citā vidē. Ja kāds piesakās, lai strādātu tikai pusgadu, tad mums tas diemžēl nav izdevīgi. Skumji, ka jaunieši ir tērējuši četrus gadus augstskolā, izmantojot valsts apmaksātas studijas, lai beigu beigās ar augstskolas grādu strādātu vienkāršu darbu.

Liela problēma ir vienoties ar jauniem cilvēkiem, ka viņi strādās savā reģionā – pagastos vai nelielās pilsētas. Tad uzreiz ir jautājumi, vai būs darbs dzīvesbiedram (biedrei), kāda izglītība būs vajadzīga. Ja ir labs atalgojums, tad rodas jautājums, vai vispār tuvākajā apkārtnē ir vietas, kur iztērēt algu. No valsts puses ir būtu skaidri jādefinē reģionālā attīstība. Lai mēs varētu plānot savu pakalpojumu attīstību un darbinieku piesaisti.

Dace Gaigala: – Citadele arī ir ne tikai banka, bet uzņēmumu grupa, kas sniedz dažādus finanšu pakalpojumus un ir pārstāvēta gan Latvijā, gan 9 citās valstīs. Ja runājam par Latviju, tad kopumā novērojam līdzīgas darba tirgus problēmas kā manas kolēģes. Vienmēr ir bijis un būs augsts pieprasījums pēc IT speciālistiem. Tāpat novērojam, ka bieži jauniešiem, kas nāk tikko no augstskolas, galvenokārt ir teorētiskas zināšanas un viņi nav gatavi tās izmantot praksē. Mums ir papildus jāiegulda resursi un nauda, lai augstskolas beidzējs varētu iekļauties pilnvērtīgā darbā. Bieži augstskolām ir ļoti formāla attieksme pret praksēm. Ir augstskolas, kurās ir prakses programma, kas paredz konkrētas pieredzes apgūšanu, bet dažkārt studentu motivācija ir ļoti zema. Nāk uz praksi, lai kaut kur pasēdētu un pēc tam skaisti sarakstītu prakses atskaiti. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka daudzi mācās tikai tāpēc, ka valsts apmaksā studijas un šie studenti nemaz neplāno nākotnē strādāt savā specialitātē. Protams, ir ļoti labi izņēmumi, piemēram, Rīgas Ekonomikas augstskola. Taču kopumā augstskolām un valstij noteikti vajadzētu daudz vairāk pievērst uzmanību studentu prakses kvalitātei.

Kopumā pie mums Citadelē uz darba vietām piesakās daudz pretendentu – vidēji 43 cilvēki uz vienu vakanci. Taču redzam, ka cilvēki vairāk piesakās uz amatiem, kam ir zemāks atbildības līmenis un nav nepieciešama augsta kvalifikācija. Vienlaikus vakancēm, kur ir nepieciešama augsta kvalifikācija, darbiniekus atrast nav viegli.

Ieva Abakoka: – LMT tradicionāli piesakās daudz pretendentu izsludinātajos personāla atlases konkursos, tāpēc par pretendentu trūkumu nevaram sūdzēties. Cilvēkus LMT saista stabilitāte, ticība nākotnei, kā arī tas, ka uzņēmumā notiek attīstība. Turklāt LMT daudz investē darbinieku izglītībā un attīstībā. Ja runājam par IT speciālistiem, tad problēmas ir tādas pašas kā visiem. Turklāt tādas tās bija arī pirms pieciem un pirms desmit gadiem. IT speciālistu trūka toreiz un trūkst arī tagad. Ja pēkšņi ir vajadzība pēc vairākiem kvalificētiem inženiertehniskā personāla darbiniekiem, tad tos atrast nav tik vienkārši. Manuprāt, darba tirgū ir izteikta humanitāro speciālistu pārprodukcija. Turklāt ar izteiktu vienveidību. Visi vēlas studēt uzņēmējdarbības vadību, taču programma ir tik plaša, ka pašam cilvēkam ir jāizvēlas, kur tieši viņš vēlas specializēties, kā arī ir jāiegūst papildu zināšanas un pieredze, piemēram, mārketingā, finanšu vadīšanā vai pārdošanā. Tehniskas zināšanas var iemācīties, bet ne mazāk svarīga ir interese par darbu. Mūsu prakse ir – atrodam jaunu un perspektīvu studentu, tad investējam viņa apmācībā. Mēs šādi sagatavojam labus speciālistus un esam gandarīti, jo viņi paliek uzņēmumā un darbavietu nemaina. Runājot par reģioniem, mūsu problēmas ir visai līdzīgas. Mēs varam reģionā izsludināt konkursu, norādot, kādu kvalifikāciju vēlamies, bet beigās darbā ir jāpieņem labākais no tiem pretendentiem, kas pieteicās, neatkarīgi no sākotnējām prasībām.

– Padomju laikā problēmas ar kvalificētu darbinieku piesaisti novados risināja, piešķirot jaunam speciālistam dienesta dzīvokli, ja darba vieta bija pagastā vai mazpilsētā. Ja vēlējās strādāt Rīgā, tad dzīvokli nedeva. Mūsdienās šāda forma tiek aplikta ar visiem nodokļiem un ir ļoti neizdevīga.

Inga Kola: – Tā varētu būt viena no idejām, kā risināt kadru problēmu novados. Variantu jau nav daudz. Ja darbinieks nedzīvo darba vietas tuvumā, tad būs jārisina jautājums, kā darbinieks tiek nogādāts uz darbu? No vienas puses, tā ir darba devēja labā griba, bet, no otras puses, ir uzņēmumu iespējas. Latvenergo strādā regulētā biznesa vidē, kurā ir savi stingri nosacījumi, nepieļaujot šādu izmaksu veidošanos. Dienesta dzīvoklim vienmēr būs uzturēšanas izmaksas gan īrējot, gan nopērkot. Es pieļauju, ka nākotnē šāda forma varētu izveidoties, bet līdz tam ir tāls ceļš un noteikti ne tuvāko gadu laikā.

Ingrīda Rone: – Būtu loģiski, ja šādas atbalsta formas tiktu noteiktas kā valsts atbalsta pasākumi reģionu attīstībai.

Ieva Abakoka: – Jautājums par darbinieku piesaisti reģionos lielā mērā ir atkarīgs no attāluma līdz Rīgai. Cilvēki, kas dzīvo Jelgavā vai Ogrē, dažkārt nemaz negrib strādāt uz vietas, bet labprātāk katru dienu brauc uz Rīgu.

Dace Gaigala: – Mana pieredze liecina, ka reģionos cilvēki nelabprāt dzīvo vienā pilsētā un brauc strādāt uz citu. Bieži cilvēki labprātāk mēro 100 kilometrus uz darbu Rīgā nekā 30–40 kilometrus uz darbu blakus pilsētā. Tas ir interesants fenomens, kas nav skaidrojams tikai ar atalgojuma jautājumu, bet bieži ar dzīvesstila, ieradumu maiņu un infrastruktūru laukos – dārziņa atrašanās vietu bērniem u.c. Rīgā mērot 30 km uz darba vietu katru dienu ir ierasta parādība. Savukārt laukos bieži valda uzskats, ka, ja darba vieta ir 30 km attālā pilsētā, tad darba devējam ir jāatmaksā gan pilnībā visi transporta izdevumi, gan jākompensē dzīvokļa izmaksas u.c. Runājot par Citadeli – mēs mēdzam īstenot darbinieku apmaiņas programmas uzņēmuma ietvaros, un tādos gadījumos mēs apmaksājam darbiniekiem dienesta viesnīcas izdevumus.

– Manuprāt, ir loģiski un pareizi, ka izdevumi ienākuma gūšanai netiek aplikti ar nodokļiem. Vācija no nodokļiem atbrīvo izdevumus par transportu no dzīvesvietas uz darba vietu. Aprēķina 15 eirocentus par katru kilometru no dzīvesvietas uz darba vietu turp un atpakaļ par katru darba dienu visa gada laikā un šo summu atskaita no ienākumiem, aprēķinot nodokļus. Latvijā izdevumi par transportu ir jāmaksā no algas pēc tam, kad par to ir nomaksāts ienākuma nodoklis un sociālie maksājumi. Man šķiet, ka ir būtiski, lai politiķi saprastu darbaspēka nodokļu sloga samazināšanas būtību un reālo situāciju uzņēmumos. Pašlaik Saeimas diskusijās darbaspēka nodokļu sloga mazināšana ir reducēta līdz viena nodokļa likmes divu procenta punktu izmaiņai, neskatot jautājumu pēc būtības.

Inga Kola: – Bez transporta izmaksu un nodokļu jautājuma vēl ir jautājums, vai vispār ir iespējams nokļūt no dzīvesvietas uz darbu. Daudzviet autobuss ir vienreiz vai divreiz dienā...

– Daudzviet divreiz nedēļā.

Inga Kola: – Jā! Ja samazinās sabiedriskais transports, tad uzreiz ir jāpiedāvā tik liels atalgojums, lai darbinieks varētu uz darbu braukt ar personisko transportu. Tas arī ir jautājums, kas būtu jārisina valsts programmai par reģionālo attīstību.

Ingrīda Rone: – Vēl svarīga tēma ir migrācija no vienas specialitātes uz citām. Aplūkosim telekomunikāciju attīstību. Vēl pirms divdesmit gadiem bija tāda profesija kā telegrāfists un cilvēki zināja, kas ir telegramma. Šodien, līdz ar mūsdienu tehnoloģiju attīstību, šī un daudzas citas profesijas ir izzudušas, kas arī daļai mūsu darbinieku kļuva par motivāciju apgūt jaunas zināšanas, lai ieņemtu aizvien jaunas pozīcijas darba tirgū.

Profesiju maiņu, kad darba mūža laikā cilvēks maina divas vai trīs specialitātes, apzīmē kā mūžizglītību. Vienīgi mūsu valstī šo terminu izmantojam nedaudz citā kontekstā, runājot par Nodarbinātības valsts aģentūras nodrošinātajām profesionālās pilnveides un neformālās izglītības programmām.

– Patiesībā Nodarbinātības valsts aģentūra maldina sabiedrību un zem tik vajadzīgās problēmas nosaukuma «mūžizglītība» noslēpj pilnīgi ko citu – interešu vai hobiju izglītības atbalstu.

Dace Gaigala: – Manuprāt, tie ir īstermiņa risinājumi, kam ar mūža izglītību ir maz sakara. Kvalitatīva mūžizglītība ir ļoti svarīgs jautājums. Mums valsts līmenī ir jārēķinās ar valsts demogrāfisko situāciju un to, ka sabiedrība noveco. Tāpēc valsts līmenī būtu ļoti svarīgi nodrošināt sistēmu, kā cilvēki pirmspensijas vecumā var efektīvi mainīt kvalifikāciju.

Ingrīda Rone: – Jāatzīst, ka tā ir valsts līdzekļu ieguldīšana darba tirgū nepieprasītās kompetencēs. Līdz ar moderno tehnoloģiju attīstību mainās arī nodarbinātības veidu uzsvari, tāpēc aktuāls kļūst jautājums, ko ietekmē arī valsts ekonomiskais un demogrāfiskais stāvoklis – kā paildzināt cilvēku darba mūžu.

Lattelecom ir sociālās iniciatīvas projekts Pieslēdzies Latvijai, kura ietvaros mēs jau piecu gadu garumā pilnīgi bez maksas apmācām tūkstošiem senioru darbam ar jaunākām tehnoloģijām, kas ļauj viņiem integrēties uz tehnoloģijām balstītā darba tirgū. Šis projekts ir atzinīgi novērtēts pat starptautiskā mērogā, tomēr finansiālā ziņā tas joprojām gulstas tikai uz mūsu uzņēmuma pleciem, jo valstiskā līmenī joprojām netiek strādāts pie senioru iekļaušanas darba tirgū un digitālās plaisas mazināšanas.

Ieva Abakoka: – Mums ir pieredze ar Nodarbinātības valsts aģentūru. Aicinājām caur aģentūru pie mums darbā pieteikties bezdarbniekus. Atsaucās cilvēki, kas pabeiguši NVA kursus, bet diemžēl atklājās, ka viņi tik un tā ir jāmāca par jaunu. Valsts tērē līdzekļus vienreiz, un uzņēmumi tērē atkal. Gribētos, lai šo programmu saturs būtu uzlabots atbilstoši darba tirgus vajadzībām.

– Manuprāt, uzņēmumu vadība labi saskata savas vajadzības vienu vai divus gadus uz priekšu. Speciālista sagatavošanas posms ir daudz garāks. Ja izveidos jaunu programmu, tad pirmie speciālisti būs tikai pēc trim vai pieciem gadiem.

Dace Gaigala: – Pozitīvi ir vērtējams tas, ka valsts būtībā visos iepriekš minētajos virzienos strādā, tai skaitā regulāri uzņēmējiem arī vaicā par nepieciešamajām profesijām. Taču mēs kā darba devēji, protams, vēlētos, lai tas viss notiktu ātrāk un būtu redzami rezultāti.

Ieva Abakoka: – Manuprāt, ir jāsāk no skolas. Sākumā ir jādod plašāka un kvalitatīvāka izglītība, izvairoties no ļoti agras specializācijas. Domāju, ka ir aplami jau no 10. klases mācīt tikai humanitāros priekšmetus.

Inga Kola: – Lielākā daļa jauniešu izvēlas vieglāko ceļu. Taču skolai ir jābūt tai, kas iedod pamatu par matemātiku, ķīmiju un fiziku, kas palīdz šīs nozares izvēlēties tiem jauniešiem, kam uz to ir dotības. Ir jāpaaugstina šo eksakto priekšmetu prestižs skolā un sabiedrībā, pozicionējot to kā nemainīgu vērtību savas nākotnes profesijas izvēlē. Latvenergo kā enerģētikas nozares līderis ar dažādiem konkursiem cenšas aizraut jauniešus – regulāri rīkojot erudīcijas konkursu līdz 9. klasei. Mēs plānojam sākt konkursus arī vidusskolēniem. Mēs esam pārliecināti, ka dalība šādas aktivitātēs palīdzēs profesijas izvēlē. No 2012. gada darbojas portāls FizMix, kas ir informācijas apmaiņas un diskusiju platforma skolēniem un skolotājiem. Mums ir konkursi bakalaura un maģistra darbiem un stipendijas studentiem.

Ingrīda Rone: – Mūsu pieeja ir līdzīga. Lattelecom Technology, kas ir mūsu meitasuzņēmums, jau vairākus gadus organizē IT olimpiādi, kuras mērķis ir padziļināt skolēnu un studentu interesi par programmēšanu, kā arī attīstīt prasmi strādāt komandā un apliecināt sevi. Tas ir brīnišķīgi! Latvijā ir 15–16 gadus veci programmētāji ar spožām galvām, kas rezultātā gūst balvas arī starptautiskos konkursos. Mēs regulāri organizējam arī profesiju un karjeras dienas, iesaistāmies Latvijas Informācijas un komunikācijas tehnoloģijas asociācijas organizētajā Eprasmju nedēļā, kā arī aktīvi piedalāmies RTU un LU Karjeras un Fizmatdienās, stāstot jauniešiem ne tikai par karjeras un prakses iespējām Lattelecom grupā, bet arī par to, cik liela nozīme savas specialitātes praktiskās iemaņas papildināt ar zināšanām par projektu vadību, darbu komandā un tamlīdzīgām lietām. Atbalstot Iespējamo misiju, Tehnoloģiju nedēļas ietvaros skolās esam organizējuši arī projektu jauniešiem, kura uzdevums bija izgatavot televīzijas antenu, izmantojot jebkurus sadzīves priekšmetus. Rezultāts bija fantastisks – no dakšiņām, saspraudēm un citām sadzīves lietām tika uztaisītas antenas, kas uztvēra TV signālu! Tikai atgādināšu vēlreiz. To dara uzņēmums par saviem līdzekļiem!

Ieva Abakoka: – LMT atbalstījis vairākus nozīmīgus izglītības veicināšanas pasākumus. Piemēram, kopā ar Latvijas Universitāti jau trešo gadu pēc kārtas rīkojam LU un LMT Datorzinātņu dienas, lai veicinātu Latvijas augstskolu datorzinātņu un informācijas tehnoloģiju studentu un pasniedzēju savstarpēju zināšanu, pieredzes un ideju apmaiņu. Veiksmīgs projekts ir arī OKartes Talantu programma, kur tika atbalstīti jaunie talanti sportā, izglītībā un zinātnē, kā arī kultūras jomā. LMT palīdz izstrādāt arī jaunas lietotnes (aplikācijas) Rīgas Tehniskās universitātes, Rīgas Ekonomikas augstskolas un Latvijas Universitātes studentiem.

Dace Gaigala: – Lai veicinātu ar finanšu nozari saistītu specifisku profesiju izvēli, Citadele Asset Management finansēja Rīgas Ekonomikas augstskolas organizētu Investīciju spēli, kurā piedalās gan studenti, gan skolēni un risina dažādus uzdevumus gan par finanšu tirgu, gan investīciju portfeļu sastādīšanu u.c. Šī augstskola sniedz ļoti kvalitatīvu izglītību darbam finanšu jomā, risku pārvaldībā, ieguldījumu pārvaldībā u.c. Arī pie mums Citadelē strādā daudzi šīs augstskolas absolventi, kā arī nāk pie mums praksē un pēc tam paliek jau kā pastāvīgi darbinieki. Vienlaikus vēlos atzīmēt, ka bieži sabiedrībā valda stereotips, ka bankā var strādāt tikai cilvēki ar finanšu izglītību. Tā nebūt nav. Mums ir ļoti labi piemēri, un mēs meklējam arī cilvēkus ar izglītību citās nozarēs, bet kuru aicinājums ir komandas veidošana un vadīšana. Piemēram, filiāles vadītājam nav jābūt finansistam, viņam ir jābūt komandas veidotājam, kam patīk strādāt ar cilvēkiem un kas ir orientēts uz mērķu sasniegšanu.

Ingrīda Rone: – Manuprāt, atbilde uz jautājumu, kāpēc speciālisti cenšas iekārtoties darbā uzņēmumos, kas piedalās šajā diskusijā, ir ne tikai alga, bet tas, ka daba devēji nodrošina apmācības un interesantu darba saturu, sniedz sociālās garantijas un papildu bonusus, tostarp arī veselības apdrošināšanu. Svarīgs solis no valsts puses būtu šādu papildu garantiju neaplikšana ar darbaspēka nodokļiem.