Kāpēc jānosaka saderība starp vecākiem un bērniem?

Numerologs var konstatēt, vai vecāki drīkst audzināt bērnu, vai viņiem piemīt tādas jū­tas kā atbildība, spēja saprasties un arī enerģija.

Bērns pie­dzimst, un turp­māk ve­cā­ki vi­ņu – tā­du, kāds viņš ir – mīl, uz­ņe­mas at­bil­dī­bu un gā­dā par vi­ņu. Rie­tu­mu sa­bied­rī­bā ir pie­ņe­ma­mi bēr­nu arī pa­mest. At­teik­ties no vi­ņa. Ne­rū­pē­ties. Ne­mī­lēt. Mū­su sa­bied­rī­bā at­tīs­tās gan audžu­ģi­me­ņu kus­tī­ba, gan adop­ci­ja. Un te pa­stāv ie­spē­ja at­rast pie­mē­ro­tā­ko sa­vas ko­man­das – ģi­me­nes – da­līb­nie­ku. Ne­pār­pro­tiet, ru­na ne­būs ne par skais­tā­ko, ne par ta­lan­tī­gā­ko bēr­nu, ku­ru glu­ži kā vei­ka­lā no­cel­sim no plauk­ti­ņa so­ci­ālās ap­rū­pes ie­stā­dē. Bet par to, lai vis­i jus­tos kom­for­tab­li un spē­tu cits ci­tam dot la­bā­ko.

Vei­dot ko­man­du

Pie­cu ga­du lai­kā Lat­vi­jā ir du­bul­to­jies audžu­ģi­me­nēs uz­ņem­to bēr­nu skaits. Šo­gad mai­jā audžu­ģi­me­nēs, kur bez ve­cā­ku ap­rū­pes pa­li­ku­šam bēr­nam uz lai­ku tiek no­dro­ši­nā­ta ie­spē­ja augt ģi­me­nis­kā vi­dē, bi­ja 1179 bēr­ni. Sa­vu­kārt pērn ti­ka adop­tē­ti 248 Lat­vi­jas bēr­ni – 104 mū­su val­stī, bet 144 – uz ār­val­stīm. Lab­klā­jī­bas mi­nis­tri­jas in­for­mā­ci­ja lie­ci­na, ka ga­da sā­ku­mā rin­dā uz adop­ci­ju gai­dī­ja gan­drīz 1300 bēr­nu, no ku­riem lie­lā­kā da­ļa bi­ja ve­cu­mā no des­mit līdz 18 ga­diem. Lat­vi­jas adop­tē­tā­ji tā­dus iz­vē­las ne­lab­prāt.

Ser­ti­fi­cē­ta nu­me­ro­lo­ģe Ine­ta Vent­nie­ce uz­ska­ta, ka, vei­do­jot audžu­ģi­me­ni vai adop­tē­jot bēr­nu, va­ja­dzē­tu ap­zi­nā­ti vei­dot ko­man­du, ku­rā cits ar ci­tu sa­dzī­vo, sa­pro­tas un jū­tas la­bi. Vēl jo vai­rāk tā­pēc, ka adop­ci­ja ir «uz vis­iem lai­kiem», sa­vu­kārt audžu­ģi­me­nes fi­lo­zo­fi­ja pa­redz, ka bērns ta­jā ie­nāk uz lai­ku. «Cik nav bi­jis ga­dī­ju­mu, kad adop­tē­tais bērns ne vien­mēr ģi­me­nē ie­dzī­vo­jas. Zi­nām ta­ču pie­mē­rus, kad arī ģi­me­nē starp pa­šu bēr­niem un ve­cā­kiem sa­ska­ņas nav. Un ne vis­iem ve­cā­kiem bēr­ni ir va­ja­dzī­gi,» vi­ņa sa­ka. Tik tie­šām, ne­re­ti, ie­rēd­ņu va­lo­dā ru­nā­jot, «bio­lo­ģis­ka­jā ģi­me­nē» sa­tie­kam kā suns ar ka­ķi, bet ko tu pa­da­rī­si – ne bēr­ni ve­cā­kus, ne ve­cā­ki bēr­nus ne­iz­vē­las. Tad kā­pēc tā­du at­mo­sfē­ru ra­dīt arī audžu­ģi­me­nē?

Starp ci­tu, jū­ni­jā Bēr­nu un pus­au­džu uz­ti­cī­bas tāl­ru­nis rī­ko­ja ak­ci­ju audžu­ģi­me­ņu at­bal­stam, un viens no iz­pla­tī­tā­ka­jiem te­ma­tiem šā­dās ak­ci­jās līdz šim bi­jis sav­star­pē­jās at­tie­cī­bas ar ve­cā­kiem, brā­ļiem un mā­sām. Un vēl. Lab­klā­jī­bas mi­nis­tri­jas da­ti lie­ci­na, ka 2012. ga­dā audžu­ģi­me­nes sta­tuss at­ņemts 51, bet šo­gad – jau 10 ģi­me­nēm.

Iz­vē­le. Un kā to vēr­tē­jam

«Ir ļo­ti sva­rī­gi adop­ci­jā vai audžu­ģi­me­nē bēr­nu ne­iz­vē­lē­ties «uz dul­lo». Jo ma­zāk kļū­du pie­ļauj stra­tē­ģis­kās lie­tās, jo vieg­lāk dzī­vot. Ja to ne­res­pek­tē, var no­tikt pat tra­ģē­di­jas,» no­rā­da nu­me­ro­lo­ģe.

Tiem, ku­ri ie­bil­dīs, ka nav ētis­ki bēr­nu iz­vē­lē­ties kā vei­ka­lā, Ine­ta Vent­nie­ce at­bild, ka mēs caur bēr­nu ap­mie­ri­nām sa­vu ego. Ja ne­va­ram dzī­vot di­va­tā ar vī­ru/sie­vu vai arī bez tā dē­vē­tās ot­ras pus­ītes un jus­ties pie­pil­dī­ti un piln­vēr­tī­gi, tad par kat­ru ce­nu vē­la­mies arī bēr­nu. Kā­pēc gan par ētis­ku bū­tu uz­ska­tā­ma rī­cī­ba, ar ku­ru ap­mie­ri­nām sa­vu ego, pie­ņe­mot ģi­me­nē bēr­nu, bet no­so­dā­mu – iz­vē­lo­ties vis­pie­mē­ro­tā­ko sa­vas nā­ka­mās ģi­me­nes lo­cek­li? Vēl­reiz jā­at­gā­di­na, ka ru­na nav par bēr­na ma­tu, ādas un acu krā­su, bet par sa­de­rī­bu – lai ne­no­da­rī­tu pār­i ne sev, ne bēr­nam. Lai gan – vai ti­kai paš­mā­ju adop­tē­tā­ji bie­ži vien ne­uz­ve­das kā vei­ka­lā – šo es gri­bu, jo viņš ir div­ga­dīgs ma­zu­lis ar zi­lām acīm un ve­sels, bet šo grū­ti audzi­nā­mo pus­au­dzi ar te­to­vē­ju­mu un pīr­sin­gu ne­ņem­šu...

«Tik un tā būs cil­vē­ki, ku­ri rī­ko­sies spon­tā­ni, ne­ap­do­mā­jo­ties. Tie, ku­riem ir lie­lāks ener­ģi­jas dau­dzums jeb daudz vie­ni­nie­ku mat­ri­cā, pa­teiks – pats zi­nu la­bāk, ko da­rīt, ne­mā­ci ma­ni! Ap­do­mī­gie iz­vē­lē­sies,» skaid­ro Ine­ta Vent­nie­ce. Vi­ņa pie­bilst, ka nu­me­ro­logs un as­tro­logs var pa­lī­dzēt at­rast zel­ta vi­dus­ce­ļu adop­ci­jas ga­dī­ju­mā un audžu­ģi­me­nes iz­vē­lē, ana­li­zē­jot dzim­ša­nas da­tus. «Pa­lī­dzot nu­me­ro­lo­gam un as­tro­lo­gam, ir mi­ni­mā­la ie­spē­ja kļū­dī­ties. Bērns pie­dzimst tad, kad pie­dzimst, bet, ja bēr­ni­ņu pie­ņem sa­vā ģi­me­nē, tad var iz­da­rīt vi­su tā, lai vis­iem ir la­bāk,» nu­me­ro­lo­ģe ir pār­lie­ci­nā­ta.

Vai ve­cā­ki der par ve­cā­kiem?

Nu­me­ro­logs var pa­teikt, kā­da ir to­po­šo ve­cā­ku līdz­sva­ro­tī­ba, vai vi­ņiem pie­mīt ag­re­sī­vas no­slie­ces, kas kād­reiz va­rē­tu iz­paus­ties. Jā, arī to, vai cil­vēks ir ten­dēts uz sa­dis­mu. Ār­ēji re­dzam in­te­li­ģen­tu sie­vie­ti vai vī­rie­ti, bet diem­žēl ne to, kas slēp­jas vi­ņa gal­vā.

«Nu­me­ro­logs var kon­sta­tēt, vai ve­cā­ki drīkst audzi­nāt bēr­nu, vai vi­ņiem pie­mīt tā­das jū­tas kā at­bil­dī­ba, spē­ja sa­pras­ties un arī ener­ģi­ja. Kat­ram va­ja­dzē­tu dzem­dēt vai adop­tēt ti­kai tik bēr­nu, cik daudz ener­ģē­tis­ki viņš spēj «pa­celt»,» uz­sver Ine­ta Vent­nie­ce.

Cil­vē­ka fi­zis­kās ener­ģi­jas dau­dzu­mu no­sa­ka pēc vie­ni­nie­ku skai­ta in­di­vi­du­āla­jā mat­ri­cā. Ir tā­di, ku­riem vai­rāk par vie­nu bēr­nu ne­va­jag, un tā­di, ku­ri spēj iz­au­dzi­nāt arī pie­cus. Ja ve­cā­ki ar ma­zu ener­ģi­jas lī­me­ni vē­lē­sies adop­tēt pie­cus bēr­nus, tad ag­ri vai vē­lu sāk­sies pro­blē­mas. At­vai­no­jiet par pie­mē­ru, bet ap­zi­nīgs saim­nieks iz­vēr­tē, vai vi­ņam la­bāk pie­stā­vēs mazs un pa­slinks dī­vā­na piņ­ģe­rots vai ak­tīvs Džo­na Ra­se­la ter­jers, ar ku­ru nāk­sies ik die­nu iz­skrie­ties arī pa­šam. Tā­pat bērns – ja ma­zais ir ener­ģisks Auniņš (ja nu ģi­me­nē tā­du «ūdens­zā­ļu» ir vai­rāk ne­kā vie­na?), bet ve­cā­kiem ak­tī­vi spor­ta vei­di ne­pa­tīk (kā, pie­mē­ram, Zi­vīm), tad kurš cie­tīs? Un, ja ve­cā­ki dien­die­nā, cen­šo­ties no­dar­bi­nāt sa­vas ak­tī­vās at­va­ses, no­gurs tā, ka ne­va­rēs pa­vilkt kā­jas, arī tad ro­das šau­bas, vai kva­li­tā­te jā­upu­rē kvan­ti­tā­tes dēļ.

Jā­at­ce­ras, ka dzī­vo­jam ma­te­ri­ālā pa­sau­lē un no zi­la gai­sa vien pa­ēdis ne­bū­si. Tā­pēc to­po­ša­jiem ve­cā­kiem jā­iz­vēr­tē, vai vi­ņi va­rēs no­dro­ši­nāt ģi­me­nei ma­te­ri­ālo pa­ma­tu. Jo bērns nav ne lie­ta, ne krāj­ka­sī­te, no ku­ras pa­smel­ties nau­du da­žā­du pa­bal­stu un pie­mak­su vei­dā.

Ja mā­te, tēvs un bērns ir ener­ģē­tis­ki ne­sa­de­rī­gi, tad ģi­me­nē vis­iem ir ļo­ti grū­ti – tas trau­cē iz­glī­tī­bai, tas trau­cē pel­nīt un trau­cē ve­se­lī­bai. Ja bērns ir ener­ģē­tis­ki spē­cī­gāks ne­kā ve­cā­ki, var ga­dī­ties, ka ve­cā­ki sāk daudz sli­mot. Bērns var pat iz­pu­ti­nāt ģi­me­ni, iz­augt par no­ziedz­nie­ku, jo tēvs un mā­te ne­spēj vi­ņu pār­lie­ci­nāt par sa­vām dzī­ves vēr­tī­bām. Tā­dā ģi­me­nē do­mi­nē bērns, jo viņš jūt, ka ve­cā­kus, lai arī fi­zis­ki spē­cī­gā­kus, tie­ši viņš ir spē­jīgs pa­kļaut. Ka­mēr viņš ir mazs, šīs īpa­šī­bas var arī ne­iz­paus­ties, bet pus­au­dža ga­dos tās at­tīs­tās un kļūst ar­vien pa­ma­nā­mā­kas. Pie­mē­ru ta­ču cik uz­iet, ka in­te­li­ģen­tā ģi­me­nē iz­aug slep­ka­vas. Bet bērns var arī būt tas, kurš sa­vus ve­cā­kus iz­ceļ sau­lī­tē – pa­līdz fi­nan­si­āli, rū­pē­jas un mīl.

Ja sa­de­rī­bu starp brā­ļiem un mā­sām (audžu­ģi­me­nē vai adop­tē­tiem bēr­niem) par la­bu ne­no­saukt, tad pa­stāv ie­spē­ja, ka ener­ģē­tis­ki spē­cī­gā­kais no­māks pā­rē­jos un vi­ņi ne­va­rēs at­tīs­tī­ties, jo vi­su lai­ku nāk­sies kon­flik­tēt, iz­dzī­vot, pie­rā­dīt se­vi. Tā­dē­jā­di po­zi­tī­vā rī­cī­ba, uz­ņe­mot ģi­me­nē sve­šu bēr­nu, var pa­vēr­sties pret šo bēr­nu, jo viņš tā­dos kon­ku­ren­ces ap­stāk­ļos ne­spēs se­vi īs­te­not un at­tīs­tīt da­bas do­tos ta­lan­tus.

Var­būt ne­va­jag vis­pār?

Ir ve­cā­ki, ku­riem bēr­nus ne­va­jag, jo vi­ņi sa­vu šīs dzī­ves uz­de­vu­mu īs­te­no ci­tā­di, pie­mē­ram, ir ļo­ti veik­smī­gi sa­vā pro­fe­si­jā. Vai mek­si­kā­ņu glez­no­tā­ja Frī­da Ka­lo jā­uz­ska­ta par ma­zāk veik­smī­gu ti­kai tā­pēc, ka jau­nī­bā ie­gū­to trau­mu dēļ vi­ņai bēr­ni ne­va­rē­ja būt? Un mū­su pa­šu Vi­ja Vēt­ra, in­die­šu de­ju gran­ddā­ma? Šau­bos, kā kāds vi­ņas vai ak­tri­ses Rē­zi­jas Kal­ni­ņas, vai ci­tas spil­gtas per­so­nī­bas ska­tu­ves mū­žu iz­vēr­tē bēr­nu skai­tā. Skan­da­lo­zo sir­re­ālis­tu Sal­va­do­ru Da­lī jo­pro­jām at­ce­ra­mies da­žā­du ie­mes­lu dēļ, pat ja to vi­dū ne­ie­tilpst vi­ņa ra­dī­tā māk­sla, bet ne jau tā­pēc, ka vi­ņam ne­bi­ja bēr­nu. Ko Da­lī par to tei­cis? Vi­ņam esot bail ie­do­mā­ties, kā­di va­rē­tu būt vi­ņa un Ga­las (mū­za un sie­va, ne ma­zāk ek­scen­tris­ka kā māk­sli­nieks pats) ko­pī­gie bēr­ni, ja jau viens no glez­no­tā­ja, ku­bis­ma tē­va Pa­blo Pi­ka­so dē­liem skrai­dot pa Pa­rī­zi pliks un ju­cis. Ak jā, par valsts­vī­ra Kār­ļa Ul­ma­ņa dē­lu An­dre­ju Vein­ber­gu gan klīst le­ģen­da, bet bez ne­pār­pro­ta­miem pie­rā­dī­ju­miem tā ir un pa­liek le­ģen­da.

Ir ģi­me­nes, ku­rās sie­vie­te iz­mi­sī­gi cen­šas tikt pie bēr­ni­ņa. Nav un nav. Vis­bei­dzot iz­lemj adop­tēt. Vai va­jag? «Cik nav ska­tī­ti klien­tu da­ti, re­dzu, ka tā­dos ga­dī­ju­mos starp vi­ņiem ģi­me­nē nav sa­de­rī­ga ener­ģē­ti­ka. Bie­ži vien pa­ši to pat ne­no­jauš. Tā ir smal­ka lie­ta, uz­ska­tu, ka ener­ģē­ti­ka do­ta «no aug­šas». Šā­diem cil­vē­kiem ir jā­tiek skaid­rī­bā par sa­vām at­tie­cī­bām un jā­no­skaid­ro, cik vi­ņi viens ot­ram sva­rī­gi. Tik­mēr bēr­nus vi­ņiem ne­va­jag gan. Ne­va­jag kaut ko pie­rā­dīt ci­tiem vai val­stij! Tā­diem cil­vē­kiem ne­va­jag iz­likt ener­ģi­ju bēr­nos,» sa­ka nu­me­ro­lo­ģe. Vi­ņa ro­si­na ik­kat­ram pa­do­māt, vai ir vērts pa­kļau­ties sa­bied­rī­bas stan­dar­tiem, vai to­mēr ie­klau­sī­ties se­vī un res­pek­tēt sa­vas vēl­mes. «Mēs esam da­žā­di. Kas der vie­nam, vis­iem ne­de­rēs. Mēs vis­as ne­va­ram ra­dīt bēr­nus, dzī­vē mums nav vis­iem viens uz­de­vums,» re­zu­mē Ine­ta Vent­nie­ce.

PA­TIESS STĀSTS

Dzim­tas lāsts vai vien­kār­ši ne­sa­de­rī­ba?

Ša­jā dzim­tā sie­vie­tēm vien­mēr bi­jis grū­ti sa­pras­ties. Lie­lā­ko­ties vi­ņas plē­sās kā suns ar ka­ķi, līdz brie­du­ma ga­dos vairs ne­sa­ti­kās, ne­sa­ru­nā­jās un ci­ta par ci­tu ne­zi­nā­ja tik­pat kā ne­ko. Sau­ksim vi­ņas tā: ve­cā­mam­ma (dzi­mu­si 1917.04.05.), vi­ņas ve­cā­kā mei­ta (dz. 1940.17.10.), jaun­ākā mei­ta (dz. 1946.20.04.) un maz­mei­ta, ve­cā­kās mei­tas bērns (dz. 1966.04.03.).

Abas mā­sas vi­su dzī­vi ne­sa­ti­ka, un, lai ne­bū­tu jā­pie­dzī­vo emo­ci­onā­li var­dar­bī­gi uz­bru­ku­mi, pār­me­tu­mi un scē­nas, jaun­ākā mā­sa ar ve­cā­ko kon­tak­tē­jās, cik vien ie­spē­jams, re­ti. Ve­cā­kā mā­sa ne­maz ne­al­ka pēc ko­mu­ni­kā­ci­jas ne ar mā­su, ne ar sa­vu mam­mu. Ne­mi­tī­gas dom­star­pī­bas, kaš­ķi un klu­sē­ša­nas pe­ri­odi – tā­das ir maz­mei­tas bēr­nī­bas at­mi­ņas par ve­cās­mam­mas ap­cie­mo­ju­miem un mam­mas re­ak­ci­ju uz tiem. «Ne­at­ce­ros, ka ve­cā­mam­ma arī pret ma­ni bū­tu iz­tu­rē­ju­sies mī­ļi un sir­snī­gi. Es vi­ņu ne­in­te­re­sē­ju. Arī man pret vi­ņu nav bi­ju­šas sir­snī­gas jū­tas,» at­ce­ras maz­mei­ta. Sa­vu­kārt ve­cās­mam­mas jaun­ākā mei­ta vi­ņu mū­ža no­ga­lē ko­pa un rā­mi pie­cie­ta vi­sus ve­cā cil­vē­ka ni­ķus un sti­ķus.

Maz­mei­ta sa­vas at­tie­cī­bas ar 1940. ga­dā dzi­mu­šo mā­ti rak­stu­ro īsi – mam­ma pret vi­ņu ga­du ga­diem bi­ja emo­ci­onā­li un fi­zis­ki var­dar­bī­ga. Vi­ņai nav at­bil­des uz jau­tā­ju­mu, kā­pēc mam­ma tā rī­ko­jās, jo abas nav ti­ku­šās un sa­ru­nā­ju­šās vai­rāk ne­kā 20 ga­du. Ta­ču aiz­bil­di­nā­ša­nos ar tik mis­tis­ku lie­tu kā dzim­tas lās­tu vi­ņa ne­uz­ska­ta par lo­ģis­ku iz­skaid­ro­ju­mu sa­mež­ģī­ta­jām dzim­tas at­tie­cī­bām.

Skaid­ro nu­me­ro­lo­ģe Ine­ta Vent­nie­ce: «Ar ve­co­mam­mu maz­mei­tai ne­sa­kri­ta dvē­se­les – ve­cai­mam­mai bi­ja sie­viš­ķā, bet maz­mei­tai – vī­riš­ķā dvē­se­le. Tas lie­ci­na par uz­ska­tu da­žā­dī­bu. Starp ve­co­mam­mu un maz­mei­tu pa­stā­vē­ja spē­cī­ga ener­ģē­tis­kā ne­sa­de­rī­ba, līdz ar to vē­sums vis­as dzī­ves ga­ru­mā. Tā­tad uz sil­tām jū­tām un jau­kām at­tie­cī­bām iz­re­dzes bi­ja ma­zas.

Ar mam­mu ir tie­ši šī pa­ša si­tu­āci­ja, tik­pat ne­sa­de­rī­gas ener­ģi­jas kā ar vec­mā­mi­ņu. Līdz ar to maz ie­spē­ja­ma spē­cī­ga mī­les­tī­ba abu star­pā. Mam­ma, ie­spē­jams, gri­bē­ja sa­vu 1966. ga­dā dzi­mu­šo mei­tu pa­kļaut, bet mei­tas ener­ģē­ti­ka bi­ja spē­cī­gā­ka. Mam­ma to ju­ta un var­būt tā­pēc rī­ko­jās var­dar­bī­gi. Vi­ņām abām ir ne­sa­de­rī­gas arī sirds skait­ļu ener­ģi­jas. Ve­cai­mam­mai ar vi­ņas jaun­āko mei­tu bi­ja la­ba sa­de­rī­ba, abas pat sa­vā zi­ņā lī­dzī­gi cil­vē­ki. Tā­pēc ne­brī­nos, ka vi­ņa ve­co­mam­mu ko­pa. To­ties ar ve­cā­ko mei­tu ve­cai­mam­mai ne­kā­da la­bā sa­de­rī­ba ne­sa­nā­ca, jo vi­ņa bi­ja diez­gan sma­ga rak­stu­ra cil­vēks.

Do­mā­ju, ka starp abām mā­sām arī at­tie­cī­bas ir diez­gan vē­sas, jo ne­kā­da la­bā sa­de­rī­ba starp vi­ņām ne­pa­stāv.»

Kā­pēc šis stāsts? Kā pie­mērs tam, ka pie­dzim­stot mēs sa­vu ģi­me­ni ne­iz­vē­la­mies, bet ci­tos ga­dī­ju­mos – pie­ņe­mot audžu­ģi­me­nē vai adop­tē­jot bēr­nu – gan va­ram iz­da­rīt vi­su, lai dzī­vo­tu ie­spē­ja­mi har­mo­nis­kā vi­dē, ne­kai­tē­jot ne­vie­nam.