Šajā nedēļas nogalē Baznīca svin Vasarsvētkus - vienu no gada svarīgākajiem svētkiem, kas noslēdz Lieldienu laiku un atzīmē Baznīcas gada sākumu.
Vasarsvētki ir trešie nozīmīgākie svētki kristiešu liturģiskajā gadā pēc Lieldienām un Ziemassvētkiem. Tie tiek svinēti svētdienā, kas iekrīt piecdesmit dienas pēc Lieldienām. Svētkos piemin Svētā Gara nolaišanos pār Jēzus Kristus mācekļiem, kas bija sapulcējušies piecdesmitajā dienā pēc Jēzus augšāmcelšanās, raksta catholicnewsagency.com.
Vasarsvētki vienmēr notiek 50 dienas pēc Jēzus augšāmcelšanās un 10 dienas pēc Viņa debesīs uzkāpšanas.
Tā kā Lieldienas ir svētki bez noteikta datuma, tad Vasarsvētki ir atkarīgi no Lieldienu laika, Vasarsvētki var iekrist jebkurā laikā no 10. maija līdz 13. jūnijam.
No šo svētku laika noteikšanas katoļi ir arī ieguvuši novenas - deviņu dienu lūgšanu - jēdzienu, jo Apustuļu darbu 1. nodaļā aprakstīts, ka Marija un apustuļi pēc Debesbraukšanas deviņas dienas “nepārtraukti” kopā lūdzās līdz Vasarsvētkiem. Tradicionāli Baznīca lūdz novenu Svētajam Garam dienās pirms Vasarsvētkiem.
Paralēli ir ebreju svētki - Šavu'ot, kas iekrīt 50 dienas pēc Pashā. Šavu'ot dažkārt dēvē par nedēļu svētkiem, norādot uz septiņām nedēļām, kas pagājušas kopš Pashā.
Sākotnēji tie bija ražas novākšanas svētki, bet tagad Šavu'ot piemin Vecās derības noslēgšanu Sinaja kalnā, kad Kungs atklāja Mozum Toru uz Sinaja kalna. Katru gadu šajos svētkos ebreju tauta no jauna pieņem Toras dāvanu.
Kristīgajā tradīcijā Vasarsvētki ir Svētā Gara nākšanas svētki pār apustuļiem, Mariju un pirmajiem Jēzus sekotājiem. Telpu, kurā viņi bija sapulcējušies, piepildīja “spēcīgs, brāzmains” vējš, un uz viņu galvām uzgāzās uguns mēles, kas ļāva viņiem runāt dažādās valodās, lai viņi varētu viens otru saprast.
Tā bija tik dīvaina parādība, ka daži cilvēki domāja, ka kristieši ir vienkārši piedzērušies - bet Pēteris norādīja, ka tas bija tikai rīts, un teica, ka šo parādību izraisīja Svētais Gars.
Svētais Gars deva apustuļiem arī citas dāvanas un augļus, kas bija nepieciešami, lai izpildītu lielo uzdevumu - iet un sludināt Evaņģēliju visām tautām. Tas piepildīja Jaunās Derības Kristus apsolījumu, ka apustuļi tiks “ietērpti spēkā”, pirms viņi tiks izsūtīti sludināt Evaņģēliju.
Tieši pēc Vasarsvētkiem Svētā Gara iedvesmots Pēteris jūdiem un citiem neticīgajiem teica savu pirmo homīliju, kurā viņš atklāja Vecās Derības Rakstus, parādot, kā pravietis Joēls pravietoja par notikumiem un Svētā Gara atnākšanu Vasarsvētkos.
Viņš arī sacīja ļaudīm, ka Jēzus, kuru viņi krustā sistie krustā, ir Kungs un ir augšāmcēlies no mirušajiem, kas “iedzina viņus sirdī”. Kad viņi jautāja, kas viņiem jādara, Pēteris mudināja viņus nožēlot grēkus un kristīties.
Saskaņā ar Apustuļu darbos aprakstīto, pēc Pētera sprediķa tika kristīti apmēram 3000 cilvēku.
Šā iemesla dēļ Vasarsvētki tiek uzskatīti par Baznīcas dzimšanas dienu - Pēteris, pirmais pāvests, pirmo reizi sludina un atgriež tūkstošiem jaunu ticīgo. Apustuļus un ticīgos pirmo reizi vienoja kopīga valoda un kopīga dedzība un mērķis - iet un sludināt Evaņģēliju.
Parasti Vasarsvētkos priesteri valkā sarkanus tērpus, kas simbolizē dedzinošo Dieva mīlestības uguni un uguns mēles, kas nolaidās uz apustuļiem.
Tomēr dažviet pasaulē Vasarsvētkus dēvē arī par Vasarsvētdienu jeb Balto svētdienu, atsaucoties uz baltajiem tērpiem, ko parasti valkā Lielbritānijā un Īrijā. Baltā krāsa simbolizē Svētā Gara balodi, un tā ir raksturīga tērpiem, ko šajā dienā valkā katehumeni, kuri vēlas kristīties.
Itālijas Vasarsvētku tradīcija ir no baznīcu griestiem izkaisīt rožu lapas, lai atgādinātu par ugunīgo valodu brīnumu, tāpēc dažviet Itālijā Vasarsvētkus dažkārt sauc par Pascha Rosatum (Lieldienu rozes).
Francijā ir tradīcija Mises laikā pūst trompetes, lai atgādinātu par Svētā Gara dzenošā vēja skaņām.
Āzijā ir raksturīgs papildu dievkalpojums, ko sauc par genuflexion, kura laikā tiek skaitīti gari dzejoļi un lūgšanas.
