Ir atkal pienācis tas gada laiks, kad bērni ar nepacietību gaida šo omulīgo večuku, kurš savā slepenajā arktiskajā ciematā nostrādina daudzus mazus elfus, kas 11 mēnešus ir gulējuši, lai, tuvojoties Ziemassvētkiem, strādātu dienas gaismu neredzot (lai gan Lapzemē šajā gadalaikā ir gaišs labi ja trīs stundas).
Un tomēr Ziemassvētku vecītis arī ir simbols dienai, kad piedzima Jēzus Kristus. Paliek jautājums: kāpēc? Vai kāds bija sadzēries, kamēr radīja šo ideju. Šis nav retorisks jautājums, jo dažas no vecīša rašanās teorijām patiešām liek aizdomāties - vai radītājs ir dzēris ko nedaudz stiprāku par olu liķieri?
Viss sākas ar Svēto Nikolaju. Pat šodien cilvēki sasaista mūsdienu Ziemassvētku vecīti ar viņu, pat īsti nezinot, kāpēc. Nesakrīt ne darbi, ne fakti, nekas. Svētais Nikolajs ir bijis bagāts, stūrgalvīgs, noteikumus un likumus pārkāpjošs bīskaps, kurš uz dzīvi Romas impērijas laikā bija apmeties tagadējā Turcijas teritorijā. Viņš nemaz nebūtu pazinis ziemeļbriedi. Ir vairākas teorijas un mīti par to, kā tieši viņš kļuva par svēto.
Vispopulārākā teorija skan šādi: “Reiz kāds nabadzīgs triju meitu tēvs bija izmisis, jo nevarēja atļauties pūru savām meitām. Tas nozīmē, ka neviens kārtīgs precinieks negribētu meitas precēt un viņu dzīve būtu lemta nabadzībai un prostitūcijai. Tad talkā nāca Svētais Nikolajs, kurš nakts vidū caur logu ģimenei iemeta kuli ar zeltu. Nākamo nakti viņš iemeta vēl pa vienai kulei, tādā veidā nodrošinot katras meitas pūru. Trešajā naktī Svēto Nikolaju pieķēra tēvs, kurš nākamo dienu laikā visiem stāstīja par Nikolaja labajiem darbiem un milzīgo dāsnumu.”
Vai tas patiešām notika? Teiksim tā - šī ir ticamāka versija par otru populārāko, kur Svētais Nikolajs atklāja to, kā kāds krodzinieks ir nogalinājis trīs zēnus, vēlāk domādams to pārdot kā cūkgaļu. Svētais Nikolajs ne tikai ievilka krodzinieku kādā Erkila Puaro sērijas sižetā, bet arī izglāba mirušos zēnus, atdzīvinot viņus Jēzus stilā.
Gan kļūstot par jūrnieku sargātāju, gan šie folklorizētie varoņdarbi padarīja Svēto Nikolaju par vienu no vispopulārākajiem personāžiem Eiropā. Bīskaps aizgāja mūžībā 6. decembrī ap 343. gadu pēc Kristus. Datums kļuva par Svētā Nikolaja svētku dienu un no 13.gadsimta līdz 16. gadsimtam Ziemassvētki tika svinēti 6.decembrī. Vēlākos laikos, pateicoties protestantu ietekmei pasaulē, Ziemassvētku svinēšanas datums tika pārcelts no 6. decembra uz 25. decembri un Svētā Nikolaja vietā tika izmantots Jēzus mazuļa attēls.
Viņš kļuva par iedvesmu dāvanu dāvināšanai un viduslaiku Ziemassvētku mielasta pagatavošanai katra decembra sākumā.
Taču pa to laiku Dānijā Svētais Nikolajs pārtapa par maģisku būtni ar garu bārdu, sarkanu tērpu un izteiktu tieksmi apdāvināt paklausīgus bērnus. Šo pirmo mūsdienu vecīša versiju sauca par Sinterklaas. Arī šim Vecītim bija sava elfu versija, tikai tie nebija elfi, bet kaut kas ļoti līdzīgs melnādainajiem vergiem. Mūsdienās šie varoņi tiek uzskatīti par aizskarošiem un rasistiskiem, taču dāņi cenšas viņus aizstāvēt, jo viņi tos uzskata par nevainīgiem Ziemassvētku gariem.
Svētajam Nikolajam ir arī savs ienaidnieks - Krampuss. Sava veida govs - dēmona hibrīds. Krampuss eiropiešu folklorā ir iegājis kā būtne, kas soda sliktos bērnus, kamēr Nikolajs apdāvina labos. Svētā Nikolaja un Krampusa attēli Ziemassvētkos bieži tika izmantoti blakus, lai attēlotu labā un ļaunā līdzsvaru. Interesanti, ka mūsdienās Krampuss ir kļuvis vēl populārāks nekā agrāk. Par to gan jāpateicas Holivudai.
Kad dāņu Singerklaas tradīcijas tika aizvestas uz tik tikko atklāto Ziemeļameriku, turienes iedzīvotāji piejauca klāt jaunas garšvielas un krāsas šim maģiskajam tēlam. Viens no pirmajiem jauno stāstu autoriem bija Vašingtons Ērvings, mūsdienās pazīstams pēc īsstāsta “The Legend of Sleepy Hollow” (1820).
Īsā satīriskā stāstā, ko publicēja 1809. gadā, viņš pārrakstīja pirms tam pazīstamo Svētā Nikolaja tēlu, un no ietiepīga un bagāta vīra viņš pārvērtās par jautru, priecīgu un dāvanas dāvinošu vecīti, kurš ik pa laikam no kabatas izvelk pa kādai maģiskai dāvanai.
Pēc vairākiem gadiem - 1823. gadā Ziemassvētku vecītis kļuva vēl mūsdienīgāks ar dzejoli “A Visit from St. Nicholas” (Svētā Nikolaja apciemojums) jeb tagad pazīstams kā “The Night Before Christmas” (Nakts pirms Ziemassvētkiem). Darba autors joprojām ir nezināms, bet dzejolis vienalga ir pirmā pilnīgā mūsdienu Ziemassvētku vecīša versija - bārdainā seja un apaļais vēders. Un, protams, maģiskās ziemeļbriežu kamanas.
Tomēr bija nesaprašanās par vecīša izskatu. Daudzi pat uzskatīja, ka viņš izskatās vairāk pēc Džordža Vašingtona. Pirmais, kas attēloja mums pazīstamo Ziemassvētku vecīti bija mākslinieks Tomass Nests, kurš to vairāk bija domājis par sarkastisku attēlojumu nevis nopietnu. Nests ir arī cilvēks, kurš ziloni un ēzeli padarīja par republikāņu un demokrātu simboliem - tos lieto joprojām.
Bet tad pāri paliek mīts par Cocacola. Vai tad mūsdienu Ziemassvētku vecīša versija nebija radīta kā dzērienu mārketinga reklāma? Nē, šis mīts ir atspēkots. Pirmā vecīša reklāma tika radīta 1930. gados - gandrīz 100 gadus vēlāk. Lai gan cola, protams, var izpelnīties nopelnus par tēla nostiprināšanu, to radīja jau diezgan ilgi pirms.
Ziemassvētku vecītis joprojām reizēm tiek saukts par Ziemassvētku tēvu, taču ne vienmēr tas ir bijis viens un tas pats cilvēks. Tēva saknes sniedzas viduslaiku Anglijā kā svētki cilvēka veidolā. Viņš ne tikai bērniem nenesa dāvanas, bet bija smagi nodzēries alkoholiķis un izvirtulis. Bet tradīcijas turpinājās, un gan Tūdoru, gan Stjuartu ērā augstākā sabiedrība deva viņam iesaukas, kā “Ziemassvētku lords”, “Kapteinis Ziemassvētki” u.c. tamlīdzīgus vārdus. Kad Santa Klauss tika ievests Amerikā, mazinājās Ziemassvētku tēva nozīme un popularitāte, līdz abi tēli saplūda vienā.
Bet vai šis ir vienīgais Ziemassvētku vecīša rašanās stāsts? Daudzi pētnieki uzskata, ka vecīša stāsts sākās no maģiskajām sēnēm, kuras auga arktiskajos džungļos. Tas būtu arī iemesls, kāpēc viņš it kā dzīvo Ziemeļpolā. Saskaņā ar šo teoriju, agrīnie Lapzemes iedzīvotāju rituāli sastāv no Amanita muscaria - halucinogēnās sēnes - lietošanu. Tikai vēl pirms pāris simts gadiem šie priesteri vai šamaņi savāktu, izkaltētu un atdāvinātu sēnes biedriem, lai būtu vieglāk pārciest ziemas salu. Šī teorija arī palīdz saprast to, kāpēc vecītim ir ziemeļbriežu iejūgtas kamanas. Sēnes, visticamāk, liktu apkārt esošajiem ziemeļbriežiem lidot. Plus, sēni ir iespējams atpazīt pēc tās sarkani baltās mices, ko pārņēma par vecīša tērpa pamatkrāsu.
