6.lapa
Jubilejas izstādē “Vīzijas”, ko sestdien, 16. martā, plkst. 16.00 atklās “Aminori” telpā, arhitekte un gleznotāja Maija Elizabete Meņģele gleznās vizualizējusi domu un skaņu meditācijas.
“Ja mēdz sacīt, ka “arhitektūra ir kā sastingusi mūzika”, tad tāds ir arī manas pasaules atspulgs, kurā dzīvoju, domāju un gleznoju,” izstādes pieteikumā raksta Maija Elizabete Meņģele.
“Klausoties klasisko mūziku dažādās interpretācijās, manās domās tā vizualizējas neparastās krāsu kompozīcijās, ļaujot krāsās emocionāli paust tos pārdzīvojumus un sajūtas, kas mīt manī.”
Krāsa Meņģeles gleznās ir ne tikai kā vēstījums, bet arī kā saskarsme ar pasaules aktualitātēm, kas pastarpināti risinās krāsu salikumos un kompozīciju ekspresijās. Gleznu nosaukumos ietvertais vērojums dažkārt kavējas materiālajā pasaulē, taču, iedziļinoties gleznu kompozīciju risinājumos, kļūst saprotams, ka mākslinieces iztēle ceļo ne tikai ikdienas laiktelpā, bet arī virtuālu noskaņu vidē.
Maijas Elizabetes Meņģeles mākslinieces ceļš sākās Jaņa Rozentāla mākslas skolā, tomēr pēc tās beigšanas viņa, sava tēva, būvinženiera, pamudināta, iestājās Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē. Pēc studijām Meņģele īsu brīdi bija pasniedzēja Jaņa Rozentāla skolā, tomēr drīz vien atgriezās pie arhitektes darba, pievienojoties Arhitektūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas birojam. Šeit Meņģele projektēja grāmatveikalu, kultūras namu un citu sabiedrisko telpu interjerus, veidoja koncertzāli “Ave Sol”, strādāja pie Cesvaines pils restaurācijas. Redzot sociālisma laika būvniecības “kultūru un kvalitāti”, viņa saprata, ka nevar uzņemties pilnu atbildību par savu projektu realizāciju, tāpēc nolēma darīt to, kur viss ir viņas pašas varā - gleznot.
1988. gadā pēc Kurta Fridrihsona ieteikuma Meņģele iestājās Latvijas Mākslinieku savienībā. Bet, kad Restaurācijas projektu birojs beidza eksistēt, viņa pievērsās glezniecībai vēl aktīvāk.
Izstādi “Aminori“ telpā (Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 69) varēs apskatīt līdz šī gada 11. maijam. Ieeja bez maksas.
