Jau pirms diviem simtiem gadu kāds Francijas ministrs teica: taisiet man labu politiku, un es jums taisīšu labas finanses. Makroekonomiskajai politikai būtu jābalstās nevis uz revolucionāro pārliecību, bet uz rūpīgu cikliskuma analīzi. Žurnālisti būtu jāsūta kursos, lai saktu saprast šo elementāro lietu. Cikli nav raksturīgi tikai IKP, tie ir arī demogrāfiski, un tā kā no demogrāfijas atkarīgi nodokļu ieņēmumi un budžeta izdevumi, tad nav kulturāli tikai aizņemties un visu aizņemto aprīt un izčurāt. Demogrāfiskie cikli liek īstenot makroekonomisko politiku ar skatu gadudesmitiem uz priekšu, kā to arī dara civilizētās valstīs. Dīvaini, ka ne tikai žurnālisti, bet pat finanšu eksperti Latvijā izliekas nezinām, ka pastāv laika nobīde starp makroekonomikas regilēšanas pasakumiem un efektu, ko šādi pasakumi rada tautsaimniecībā. Monetārajā politikā tie ir vismaz vairāki mēneši, manuprāt vidēji divi gadi! Strukturālajā politikā - vispār desmit gadu un vairāk! Vēl Latvijā izplatīta ir mistiska cerība, ka ar monetārās politikas manipulācijām var regulēt kaut vairāk, neka tikai kopējā pieprasījuma konjunktūru. Turklāt Latvija monetarajā politika neko nenosaka pati, jo šeit ir Vācijas nacionālā valūta un visu nosaka ECB. ECB politika katras eirozonas valsts ekonomiku ietekmē atšķirīgi. Sakarā ar Ukrainu un energoresursu cenām, ECB manuprāt nočammājās ar procentu likmes celšanu cīņai pret inflāciju un cēla vairak, nekā vajadzīgs. Varētu piekrist tiem, kas domā, ka ECB galvenā rūpe ir kā tikt vaļā no dalībvalstu obligācijām savā bilancē, kas sapirktas uz kovid beigām, lai naudas apgrozībā būtu vairāk nekā jebkad... Vēl nevajadzētu aizmirst, ka ja eirozonā atņemam inflāciju no nominālās procentu likmes, daudzos pēdējos gados dabūjam negatīvu reālo procentu likmi! Pāranalizēt visu to, ko samudžina raksts, nav iespējams vienā komentārā.
Galvenā problēma slēpjas augļošanas sistēmā, uz kuru balstās mūsdienu rietumi. Kamēr netiks izdomāts kaut kas cits, mēs tā arī dzīvosim no vienas krīzes līdz nākamajai.........