Sašūpo eksporta kultu

Citadele Index jaunākais mērījums izraisa lielu ievērību ar to, ka uzrāda eksportējošo uzņēmumu darbinieku noskaņojuma pasliktināšanos un vietējā tirgū strādājošo uzņēmumu labsajūtas pieaugumu.

Iegūti rezultāti aptaujai, kas parāda uzņēmēju noskaņojumu pagājušā gada pēdējā ceturksnī. Tas bijis jau septītais pēc kārtas, kad uzņēmēji situāciju vērtējuši vairāk negatīvi nekā pozitīvi. Konstatēta gan viegla pozitīvo vērtējumu kopējā pieauguma tendence, bet ne atbildēs uz visiem jautājumiem un ne visās uzņēmēju grupās. Šoreiz akcents uz to, ka kopējo indeksu ar +1,40 punktiem uz augšu vilkuši vietējā tirgū strādājošie uzņēmēji, bet noskaņojums kaut par –0,35 punktiem pasliktinājies tur, kur pamatienākumus dod eksports. Iepriekš uzskatāmi lielāku pārliecību par sevi un savām izredzēm demonstrēja eksportētāji. Iepriekšējā situācija vēl nav pilnīgi nodzēsta, jo vietējā tirgus aizpildītāju noskaņojums ar +1,40 sasniedzis 47,81 punktu, kas tomēr ir zemāk par 49,70, cik palika pāri pēc –0,35. Jāatgādina, ka šajā 100 punktu skalā neitrālu noskaņojumu parāda 50 punkti un konstatētās svārstības balansē uz statistiskās kļūdas robežas.

Lai kā mainītos Citadele Index un tā apakšindeksi, izskaidrojums tam vienmēr atradīsies. Gan eksportētāju bažas, gan uz vietējo tirgu orientēto uzņēmumu komfortablā situācija labi saskan ar naftas cenu kritumu pasaulē. Tas sagrauj pieprasījumu, ko Latvijas preces apmierināja vai nu kā gala produkti Krievijai, vai kā izejvielas un sastāvdaļas Rietumeiropas precēm, kas ceļoja uz Tuvajiem Austrumiem. Latvijas patērētāji toties ietaupa naudu no degvielas cenu pazemināšanās un steidzas šos ietaupījumus iztērēt vietējos krodziņos, jo krāt eiro tik nestabilā ekonomiskajā situācijā kā tagad lielu jēgu nesaskata.

UZŅĒMĒJU VIEDOKĻI

Tao Ma, īpašnieks restorānam Pekinas pīle Rīgā un viesnīcai Zaķīši Pārgaujas novadā Raiskumā:

– Latvijā dzīvoju 18 gadus. Šajā laikā esmu atvēris četrus uzņēmumus, no kuriem strādā divi. Šo gadu laikā konkurence ir augusi, bet klientu skaits samazinājies un arī mainījies. Paskatieties paši, cik maz cilvēku vakaros staigā pa Rīgas ielām. Starp vietējiem restorāna apmeklētājiem daudz mazāk kļuvis maksātspējīgu cilvēku vecumā ap 40 – 50 gadiem, bet jauniešu gan ir parādījies vairāk. Līdz ar Latvijas valdības lēmumu noteikt ļoti augstu maksu par uzturēšanās atļauju saņemšanu, praktiski vispār ir apstājies ķīniešu pieplūdums. Ceru, ka viņu kļūs vairāk līdz ar Ķīnai piederoša termināļa celtniecību Rīgas ostā un avioreisa atklāšanu starp Rīgu un Ķīnas pilsētu Čendu. Tomēr ziņas no Ķīnas nav labas, jo sevišķi smagajā rūpniecībā tur ir lielas problēmas. Daudz mazāk ir tūristu no Krievijas, kas bija iecienījuši ķīniešu restorānus. Tūristu vidū tagad vairāk ir tādu, kuri neapmierinās ar pasēdēšanu Rīgā, bet grib doties tālāk pa Latviju. Esmu sācis apkalpot viņus Vidzemē, bet citi Latvijas novadi ir tikpat skaisti, un Latvija ir zeme, kurā es palikšu.

Bernārs Laranē, īpašnieks maiznīcu Cadets de Gascogne ķēdei Rīgā:

– Latvijā apstājos pirms 22 gadiem pa ceļam uz Pēterburgu, jo šeit salūza mana automašīna. Līdz Pēterburgai gan tiku un franču vīnu tur pārdot mēģināju, pēc tam mēģināju to pašu darīt Latvijā, un pārdot Latvijas kūdru Francijā arī mēģināju. Tomēr galu galā apstājos pie maiznīcas, kā vispār to dara francūži ārzemēs. Sāku darbību Piņķos, biju spiests to pārcelt uz Rīgu, un tagad šeit man ir jau sešas maiznīcas. Ķēdes izplešanos pēdējā laikā var izskaidrot ar to, ka maiznīcām piemērotu telpu īres cenas kritušās. Pēdējo 15 gadu laikā esmu redzējis 12 mēģinājumus ieviest Rīgā ēdinātavas ar franču virtuvi, bet darboties spējīgas izrādījušās tikai divas, ieskaitot manējo. Mana beķereja ir pieejama visu vecumu un dzimumu cilvēkiem, tāpēc apmeklētāju skaitu esam noturējuši, lai gan cilvēku Rīgā un Latvijā kļūst mazāk un mazāk. Problēmas ir ar darbiniekiem, jo tagad ir tā, ka vispār bez atbildes var palikt sludinājums par brīvu darba vietu, uz kādu pirms gadiem pieciem bija piecdesmit gribētāju. Latvijā, toties, ir pieejamas meža un dārza ogas, kas Francijā ir tik dārgas, ka neviens nevar atļauties tās iecept bulkās.

Adriāno Karlēzi, itāļu restorāna Casa Nostra īpašnieks Rīgā:

– Viss, ko jebkurš saka par ekonomiku, ir tikai viedoklis, ko viegli apstrīdēt. Tas ir strīds par to, vai glāze ir pilna līdz pusei vai pustukša. Un tad nu es teikšu, ka jūs pat iedomāties nevarat, cik Itālijā cilvēkiem klājas slikti un ka salīdzinājumā ar Itāliju jūs taču dzīvojat kā paradīzē. Tieši tāpēc jau mēs [A. Karlēzi ar sievu Austrālijas izcelsmes latvieti Sandru Kļaviņu] esam Rīgā, nevis Romā. Pieļauju, protams, ka tā tas neizskatās šeit visu laiku dzīvojušajiem, ja šejienes dzīvi nav ar ko salīdzināt. 2015. gadā sākām ar itāļu kafijas un vīna tirdzniecību, bet tagad īstenojam plānu par autentisku itāļu restorānu Rīgā. Darbojamies tikai trīs mēnešus un esam izturējuši grūtāko posmu – ziemu, tāpēc nākotnē raugāmies optimistiski. Ticam, ka ar pozitīvu pārliecību var ietekmēt realitāti, kaut gan tas viss ir iespējams līdz zināmai robežai. Mēs aicinām savus itāļu draugus ieguldīt Latvijā. Itāļu restorānu Rīgā ir daudz vairāk, ja salīdzina ar divām jau pieminētajām franču virtuves ēdinātavām. Savā restorānā uzsvaru liekam uz itāļu virtuves autentiskumu, tāpēc arī pavāri ir itāļi.