Kustībā Latvija strādā ir iesaistījušies 80 darba devēju, un daļa no tiem jau izpildījuši vai pat pārpildījuši sākotnējo apņemšanos par noteikta skaita ārzemēs strādājošo piesaisti savam uzņēmumam. Plašāk par mobilo telekomunikāciju operatora Tele2 sociālās kustības Latvija strādā rezultātiem spriedīs maijā – gadu pēc iniciatīvas uzsākšanas. Šī iniciatīva nekonkurē ar valsts īstenoto reemigrācijas programmu, bet kura no tām ir efektīvāka?
Latvija strādā mērķis - panākt, ka atgriežas vismaz tūkstotis no tiem 170 000 Latvijas valstspiederīgo, kas strādā vai mācās ārzemēs. Darbaspēka trūkumu Latvijā viens papildu tūkstotis strādājošo neatrisinās, taču darba devēji un darba ņēmēji tādējādi nošauj divus zaķus vienlaikus - potenciālie darba ņēmēji ir nodrošināti ar darba vietu un individualizētu attieksmi un palīdzību pārceļoties, uzņēmums nodarbina tam nepieciešamu speciālistu ar vērtīgu pieredzi, kas nereti iegūta lielās ārvalstu kompānijās.
Darba devēju iniciatīvas kontekstā tomēr jāpiemin arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) īstenotais reemigrācijas projekts, kas rezultējies ar 399 cilvēkiem, kuri atgriezušies Latvijā pērn. VARAM informē, ka tās bijušas 163 ģimenes, kas atgriezās lielākoties no Apvienotās Karalistes, Īrijas un Vācijas, kā arī no Norvēģijas, Zviedrijas, Dānijas un citām valstīm.
Emocionāls lēmums
SIA Tele2 Shared Service Center biroja vadītāja Anna Ozola saka - viņas ģimene Kanādā par reemigrācijas programmu nebija dzirdējusi. Tāpēc Latvijā saviem spēkiem sāka visu no nulles, un ir bijis brīdis, kad izšķirties vajadzēja tikai par datumu, kad doties prom. No Latvijas. Vēlreiz.
Uz Kanādu Anna ar vīru aizbrauca uz gadu. Atgriezās Latvijā pēc astoņiem gadiem. Kanādā abiem bija labs darbs, pastāvīgo iedzīvotāju statuss, piedzima divi bērni - Kanādas pilsoņi. Anna neslēpj, ka lēmums atgriezties bijis emocionāls, nevis pragmatisks. «Lēmumu pieņēmām uzreiz, vienā dienā. Nopirkām biļetes un pēc sešām nedēļām braucām mājās. Atgriezāmies bērnu dēļ, Kanādas izglītības sistēma nelikās piemērota. Gribējām arī, lai bērni vairāk iemācās latviešu valodu. Paši jutāmies noguruši, bija grūti bez ģimenes, draugiem, emocionāli smagi. Tāpēc mēs braucām pēc sajūtām, pēc nostalģijas.»
Nepilnu gadu pavadot Latvijas realitātē, Anna saka - tagad rīkotos citādi.
Nauda nenoturēja Kanādā
Materiālais aspekts viņus Kanādā nenoturēja. Anna atzīst, ka abi izdzīvojuši turienes straujo dzīves ritmu, smagi strādājuši, bijuši materiāli nodrošināti. Tagad Latvijā viņiem ir vieglāk dzīvot, jo Kanādā iemācījušies, ka patērētāju sabiedrība nevilina, gribas dzīvot aktīvi un sportiski un līdzekļus ieguldīt garīgajās un fiziskajās aktivitātēs. Anna neuzskata, ka lietderīgas ir aptaujas par to, cik gribētu pelnīt, ja atgrieztos Latvijā. Reemigrantu vajadzības ir atšķirīgas.
Smagi jāstrādā gan Latvijā, gan Kanādā. Latvijā kolēģi ir empātiskāki, draudzīgāki, izpalīdzīgāki. Kanādā darba vide atgādinājusi bezpersonisku konveijeru. Arī Kanādā ir bezdarbs un ir sevi jāpierāda. Tomēr Latvijā viņa jūtas droši, kamēr Kanādā bijusi tikai kā smilšu graudiņš. Anna darbu atrada ļoti ātri, vienas dienas laikā, vīram viņa profesijas specifikas dēļ tas prasīja pusgadu. Kanādas darba pieredze ļoti palīdzējusi. Šajā darbavietā Annas idejas tiek novērtētas un ieviestas. «Man prieks, ka varēju no turienes paņemt labāko un ieguldīt te,» viņa saka.
Smaga emocionālā adaptācija
Tomēr visvairāk viņa akcentē reemigrantu emocionālo aspektu, par ko plaši nerunā. Cerību spārnots, esi atgriezies, pārcirtis tiltus, atstājis draugus, kolēģus, kaimiņus, ierasto vidi, īpašumus. «Visi domā par praktisko pusi, bet par emocionālo nedomā. Taču Latvijā sabiedrība ir pilnīgi citāda. Toties mēs esam hibrīds. Mēs bērnus audzinām citādi, domājam citādi. Mēs nepiederam nevienai valstij.» Vairāk bērnu dēļ Anna apmeklēja psihologu, jo vēlējās noskaidrot, kā bērnus labāk iekļaut latviskajā vidē - jaunākais pat latviešu valodu nezināja. Psiholoģei viņa jautājusi, ko darīt pašai, jo jūtas smagi. Psiholoģe atbildējusi, ka pārcelšanās uz citu valsti emocionāli ilgst pat pusotru gadu. «Es to nezināju, man joprojām ir grūti pārslēgties, kaut gan martā būs gads, kopš atgriezāmies.» Tāpēc Anna uzskata, ka reemigrācijas plāna ietvaros vajadzētu nodrošināt emocionālo palīdzību - ja ne psihologu, tad kādu citu speciālistu, kurš sagatavotu emocionālajam stresam, ko reemigrants pārdzīvo.
Arī vilšanās
Grūti ir arī tāpēc, ka nemitīgi jāsalīdzina turiene ar šejieni. Valoda gan ir mazākais šķērslis, bērni ļoti ātri iemācās runāt latviski. Tagad Anna ir mainījusi domas arī par izglītības sistēmu Kanādā un Latvijā. «Kad lidojām atpakaļ, šausminājāmies par to, cik pavirša ir Kanādas izglītības sistēma, šeit mēs šausmināmies par to, cik bērns ir noslogots. Kanādā bērnam ir piecas dienas nedēļā jātrenējas, šeit to uzskata par pārspīlējumu. Mums kā vecākiem ir grūti atrast vidusceļu starp kanādiešu un latviešu mentalitāti. Kanādā izglītības sistēma iet līdzi laikam. Un Kanādā es ļoti domāju par bērna emocionālo audzināšanu. Tam pievērš lielu uzmanību, bet šeit cilvēki nav tam gatavi vai sagatavoti. Mēs aizgājām uz Rīgas domes rīkotajiem kursiem par bērnu audzināšanu. Cilvēki ceļas kājās, iet prom, smejas. Viņi nesaprot, kāpēc par to jārunā. Kanādā ļoti rūpējas par mentālo veselību, te tā trūkst.»
Anna piedzīvojusi arī vilšanos. «Man trūkst priekšstata par to, kas ir mainījies, bet redzu, kas nav mainījies. Kanādā cilvēkus pieņem tādus, kādi viņi ir. Visiem ir vienādas tiesības. Latvijā cilvēki tiek standartizēti, ko drīkst, ko nedrīkst. Bet tu vari būt, kas tu vēlies!»
Atgriešanās ir jāizplāno
«Sākumā ir sajūta, ka esi atgriezies brīnumzemē, viss ir tuvu, te ir jūra, mežs. Mums tā pietrūka Kanādā. Liekas, ka veikalos viss ir lēti. Bet pienāk diena, kad beidzas iekrājumi, esi nulles punktā un viss jāsāk no sākuma. Tad saproti, ka Latvijā dzīvot nav lēti. Dzīves līmenis ir cits. Ir jāplāno, jāatliek nauda. Jāpērk veļasmašīna, televizors. Tāpēc vajadzētu izveidot bukletu, kurā izstāstīts, ar ko jārēķinās reemigrantam, cik kas maksā,» viņa ierosina.
Annas ģimene piedzīvoja problēmu - kamēr sešus mēnešus neesi deklarēts Latvijā, vietējo autovadītāja apliecību dabūt nevari. Vīram Latvijas tiesībām beidzās derīguma termiņš, viņam tās paņēma un ieteica atnākt pēc pusgada. Nopietni?! Kā lai organizē dzīvi, ja ar automašīnu braukt nevar?
Par laimi, bērniem vietu dārziņā Annas ģimene saņēma ātri. Viņa pieļauj, ka tas ir viens no sāpīgākajiem jautājumiem, kas varētu nodarbināt reemigrantus. Nākamais - nekustamais īpašums, kas Latvijā nav lēts. Trešais - dzīves līmenis. Kad dzīvo Latvijā un pelni vietējo algu, tad saproti, ka ikdienas dzīve ir dārgāka nekā, ārzemēs dzīvojot, šķiet.
«Plāni, mērķi ir uz papīra, bet reāli reemigrācijas koordinatori nav atgriezušies Latvijā, nav darījuši to, ko mēs, kam ir reemigrācijas pieredze,» noteic Anna. Viņu ir uzmeklējuši četri Anglijā dzīvojoši cilvēki, lai iztaujātu par to, kā ir sākt dzīvi Latvijā no nulles. «Viņi izstāstīja, cik pelna Anglijā, kāds ir ģimenes stāvoklis, un tad sākās matemātika. Pateicu, cik maksā dzīvoklis un komunālie maksājumi šeit, cik maksā bērnudārzs, cik naudas vajadzīgs transportam. Ciemos arī jābrauc, un mūsu kultūrā bez ciemakukuļa nebrauksi. Teātris, grāmatas, frizieris, manikīrs. Tikai pamatvajadzības. Katram tās būs atšķirīgas, tāpēc pirms atgriešanās viss jāizplāno detalizēti kā projektā. Jo tas ir projekts. Iespējams, rindā ārstu sagaidīt nevarēsi, vajadzēs par vizīti maksāt 30-40 eiro. Gripas laikā, kad bērni slimoja, zāles mums izmaksāja 80 eiro. Par to cilvēki pat nedomā. Puisis, kuram to izstāstīju, teica: pagaidām uz Latviju braukt nevaru, pārāk dārgi. Ieteikums: sākumā padzīvojiet divus mēnešus šeit. Kad atbrauc no ārzemēm ar pilnu kabatu naudas un dzīvo zaļi šeit divas nedēļas, tas neder. Mēs esam to darījuši,» Anna ir godīga.
Pienāca brīdis, kad viņa un vīrs Latvijā jutās izsisti no sliedēm. Ikdienas un ierastā režīma vairs nav, darba vēl nav, jādzīvo pie vecākiem, bērnudārza nav, draugiem ir sava dzīve, un iztrūkst cerētās piederības grupai. Nezini, ko ķert, ko grābt. Cilvēks kļūst depresīvs. «Kanādā bijām uzbūvējuši ilūzijas par Latviju. Vienā brīdī pārņēma doma - brauksim atpakaļ. Zinu, ka cilvēki aizbrauc prom vēlreiz. Tas ir nenormāls stress, atgriezties nav viegli. Tāpēc ir vajadzīgs atgriešanās plāns.»
Tu esi savā valstī!
Anna uzsver, ka stāsta tikai par savu pieredzi. Atklāti un godīgi. Viņasprāt, cilvēki Latvijā neatgriežas materiālo vērtību dēļ. Viņa dzīvo šeit nepilnu gadu un jūtas gandarīta, ka dara to savai valstij un savām saknēm. Bērnus audzina latviskā vidē. «Latvietis arī citur ir lielā vērtē, mēs esam čakli, strādīgi, mums ir laba humora izjūta. Ja esam citur vajadzīgi, kāpēc lai nebūtu vajadzīgi savai valstij? Es varu būt latviete savā valstī. Nav svarīgi, cik ilgi esi prom, svarīgi, ka esi atpakaļ. Latvijas māju sajūta ievelk, esmu gandrīz aizmirsusi Kanādu,» viņa ir laimīga.
Bruņotie spēki pārvilina ārzemniekus
Kustībā Latvija strādā iesaistījušies darba devēji apņēmušies uz Latviju atsaukt atšķirīgu skaitu darbinieku. Darba devēju saruna ar potenciālo darbinieku ir konkrēta, un tas, kā arī pretimnākšana un abpusēji personiska ieinteresētība acīmredzot apmierina abas puses.
Latvijas Nacionālie bruņotie spēki (NBS) profesionālajam dienestam apņēmušies piesaistīt pat 30 ārvalstīs dzīvojošo pilsoņu vecumā no 18 līdz 40 gadiem. Tas ir pagaidām lielākais plānotais darba vietu skaits šajā projektā. Īpaši aicināti atgriezties ir tie pilsoņi, kuru dzimtā puse ir Latgale - tur izveidotajā bruņoto spēku bāzē Lūznavā jau tiek veidots profesionāls kaujas atbalsta bataljons. NBS aicina atgriezties arī karavīrus, kuri savulaik ir atvaļinājušies rezervē, bet dienesta pakāpei noteiktais maksimālais vecums vēl ļauj slēgt profesionālā dienesta līgumu. Atjaunošanās dienestā ir kļuvusi izdevīga - par katru izdienas stāža gadu pēc atjaunošanās aktīvajā dienestā izdienas pensija tiks paaugstināta par diviem procentiem.
Kopš 2018. gada jūnija profesionālajam dienestam bruņotajos spēkos ir pieteikušies jau 54 Latvijas pilsoņi, kuri savu dzīvesvietu ir uzrādījuši ārvalstīs - Somijā, Vācijā, Lielbritānijā, Īrijā, Dānijā un pat ASV -, un no viņiem 26 pilsoņi jau ir uzsākuši savas dienesta gaitas. Atgriezušies ir dažādu specialitāšu pārstāvji: datortehniķi, metinātāji, tehniskie darbinieki, strādnieki u.c. Pieteikšanās un atlase ir pielāgota kandidātiem no ārzemēm - nodrošināta bezmaksas nakšņošana militārajās kazarmās Rīgā un bezmaksas ēdināšana, un kandidāti var vienoties par precīziem atlases norises datumiem pat vairākus mēnešus iepriekš, lai laikus varētu iegādāties lētas lidmašīnas biļetes. Savukārt tie kandidāti, kuri sekmīgi pabeidz atlasi, laikus var vienoties par militārās pamatapmācības kursa sākšanas laiku.
Atrod to, kas vajadzīgs
SIA Circle K Business Centre personāla vadības biznesa partnere Žaneta Krūmiņa informē, ka uzņēmumam ir nepieciešami darbinieki ar labām skandināvu valodu zināšanām. Sadarbība projektā Latvija strādā ir bijusi veiksmīga, jo kopš pagājušā gada septembra darbu uzsākuši un Latvijā atgriezušies seši jauni kolēģi, kas iepriekš dzīvoja ārzemēs - galvenokārt Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā, arī ASV. Profesionālā jomā viņiem ir svarīgi strādāt starptautiskā kompānijā, izmantot svešvalodu, kuru apguvuši labā līmenī, un izaugsmes iespējas. Bet kā noteicošo atgriešanās faktoru nosaukuši ģimeni, mājas, vēlmi, lai bērns uzsāk skolas gaitas Latvijā. Toties ārzemēs augstskolas beigušie jaunieši vēlas dot savu ieguldījumu tieši Latvijai.
Swedbank Latvija Karjeras centra vadītāja Rita Majore uzsver, ka sākotnēji par zemu novērtēta potenciālo darbinieku atsaucība. Nu jau darbu Swedbank Latvija uzsākuši vairāk nekā 10 kolēģi, kuri atgriezušies uz dzīvi Latvijā ne tikai no Anglijas, bet arī no Norvēģijas, ASV, Vācijas. «Nenovērtējamu pieredzi no darba ārvalstīs mums pievieno kolēģi klientu konsultēšanā gan Rīgā, gan reģionos, kā arī darbinieki šobrīd tik pieprasītās pozīcijās kā risku analītiķi un programmatūras inženieri,» saka R. Majore.