Ministrs apliecina blēdību ar bioenerģijas iegūšanu

Grūti būt ekonomikas ministram Latvijā. Viens no visnodeldētākajiem teicieniem šeit ir jautājums - vai tad Latvijā vispār darbojas ekonomika? Ekonomikas ministram maz prieka no tā, ka labklājības ministra un ministrijas sakarā vēl biežāk tiek jautāts, vai vispār un kur tieši Latvijā atrodama labklājība. Tomēr šādu apsvērumu dēļ R. Nemiro neizstājās no to ministru rindas, kuri tagad stāsta par to, ko paveikuši tieši viena gada laikā, kopš 2019. gada 23. janvārī sākuši darbu Krišjāņa Kariņa valdībā.

Vispārējā nepatika par ekonomisko situāciju valstī veido fonu jo īpaši nepatīkamiem jautājumiem, kuru saturs laika gaitā mainās tāpat, kā mainās ekonomikas ministri. Konkrētajā gadījumā R. Nemiro nācās atbildēt, ko ministrija un valdība jeb valsts kopumā izdarījusi, lai likvidētu elektrības cenā noteikto piemaksu (OIK) par elektrības ražošanu no atjaunojamiem energoresursiem. Ar solījumu atcelt OIK pagājušajās Saeimas vēlēšanās startēja visi, kas vēlēšanās uzvarēja un sadalīja varu valstī. Kāpēc ar šādu varu nepietika un joprojām nepietiek, lai OIK tiešām atceltu? Apmierinošas atbildes uz šādu jautājumu nav arī R. Nemiro, bet viņš bija sagatavojis mierinājumu, ka OIK izmaksas esot samazinātas par 24 miljoniem eiro. Jauki, ka tās samazinātas, bet cik naudas OIK saņēmējiem tomēr samaksāts? Savu nespēju atbildēt uz šādu jautājumu ar konkrētu skaitli ministrs kompensēja ar izteiksmīgiem piemēriem, ka OIK vispār ir blēdīšanās. Tiktāl jau tika teikts arī iepriekš jau atzīmētajā cīņā par vietām 13. Saeimā, bet ministrs daudzmaz konkrēti stāstīja par šīs blēdības būtību. Arī zināma tā visiem ir, taču amatpersonas nav uzdrošinājušās to skaļi pateikt, jo blēdība ir izdomāta Eiropas Savienības iestādēs, kuras Latvijai jāklausa. Blēdība ir tāda, ka atjaunojamā enerģija īstenībā ir fosilās enerģijas pārstrādes produkts. Ministrs to konkretizēja ar biogāzes iegūšanu no pūdētas kukurūzas un atgādināja, ka kukurūzas audzēšanai taču tiek tērēta degviela no naftas. Principā jau arī to neviens nenoliedz, tikai nesalīdzina patērētās degvielas un iegūtās elektrības daudzumus enerģijas vienībās. Ministra apliecinājums, ka biogāzes ražotāji pamanās par vienu enerģijas vienību saņemt līdz četrām reizēm vairāk naudas, nekā izmaksā tāda pati enerģijas vienība no fosilajiem energoresursiem, dod pietiekamu skaidrību par naftas produktu pārtēriņu un tātad arī CO2 emisiju bioenerģijas iegūšanai.

Ar ministra teikto vajadzētu pietikt, lai OIK likvidētu tādā veidā, ka bioenerģijas ražotājiem apmaksā tikai to enerģiju, kas tiem paliek pāri pēc pašu ražotās enerģijas izlietošanas pārdodamās enerģijas iegūšanai. Tā kā šāds enerģijas pārpalikums enerģijas pārveidošanas ceļā principā nevar rasties, kamēr vien netiek apgāzts enerģijas nezūdamības likums un nav iedarbināts mūžīgais dzinējs, tad tas arī nevar tikt pārdots un par to nevienam nekas nav jāmaksā. Patlaban Saeimā darbojas speciāla komisija OIK ieviešanas pētīšanai, kurai OIK savulaik ieviesušie politiķi stāsta, ka viņi uzlikuši valstij saistības maksāt OIK tieši par to enerģiju, kas palikusi pāri pēc ražotāju pašpatēriņa. Vainīgi esot ierēdņi, kuri vairāk nekā desmit gadu garumā nav devušies uz enerģijas ražošanas vietām un atklājuši, ka īstenībā nekāda enerģijas pārpalikuma tur nav. Savukārt R. Nemiro atskaitē atklājās, ka viss 2019. gads pagājis, meklējot un atrodot superierēdni, kurš spējīgs tādu pārbaudi veikt. Tāds ierēdnis - konkrētajā gadījumā ierēdne - ir atrasta, un no šā gada 1. janvāra stājusies pie savu pienākumu veikšanas. Tas nekas, ka viņa to dara no pamatdarba brīvajā laikā. Proti, tā ir Būvniecības valsts kontroles biroja direktore Svetlana Mjakuškina, kas netiek atbrīvota no savu līdzšinējo pienākumu veikšanas. Vakar viņa sēdēja pie R. Nemiro labās rokas un apliecināja, ka nodarbojas vienlaikus ar būvniecības un elektrostaciju kontroli.

Par vēl vienu seju Ekonomikas ministrijas labajiem darbiem R. Nemiro bija izvēlējies nupat kā Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) direktora amatā iecelto Kasparu Rožkalnu. Viņš nācis no šīs aģentūras vadošo darbinieku sastāva un tāpēc varēja atskaitīties arī par pagājušā gada labajiem darbiem investīciju piesaistīšanā un jaunu darba vietu radīšanā. Droši vien LIAA kaut kādi nopelni ir, pat ja ekonomiskā situācija pērn sagriezās tā, kā Neatkarīgajai nācās aprakstīt 14. janvāra publikācijā Rūpniecība, tirdzniecība un tranzīts sacenšas par sliktāko ziņu. Nevar taču nepiekrist tam, ka tagadējā situācija varētu būt sliktāka, ja valsts iestādes nebūtu pielikušas pūles, kas situāciju gan nepadarīja labāku, bet neļāva tai kļūt sliktākai.

Viens no LIAA darba virzieniem ir tūristu piesaistīšana. Neatkarīgajai šajā ziņā bija jautājums par izredzēm beidzot tomēr piesaistīt Rīgai tiešo avioreisu no Ķīnas, par ko Ekonomikas ministrija ar LIAA, Satiksmes ministrija, Ārlietu ministrija un ministru prezidenti viens pēc otra ir runājuši jau gadus desmit. Papildjautājums, vai Latvijai izdosies vismaz atkārtot tiešo čārterreisu uzņemšanu no Dienvidkorejas, ar kuriem Latvijas tūrisma industrijas vēsturē iegājusi 2019. gada vasara. Atbilde izrādījās hibrīdatbilde. Proti, tiek izskatīts variants, vai korejieši pa ceļam uz Latviju nevarētu nolaisties Ķīnā. Lai gan nebija brīvu vietu tajos dažos lidaparātos, kuri pērn atlidoja no Seulas uz Rīgu, brīvas vietas un tātad arī problēmas sāktos, tiklīdz šo reisu kļūtu vairāk. Tad arī pasažieri jāvāc plašākā apgabalā. Galvenais ir tos atrast abos gala punktos, lai vienā virzienā nelidotu praktiski tukšas lidmašīnas. Tātad jautājums, vai Latvijā un visā Baltijā iespējams piesaistīt pietiekami daudz gribētāju lidot uz Tālajiem Austrumiem, piedāvājot viņiem vienu reisu uz divām Tālo Austrumu valstīm. Atbilde ir tikpat nezināma kā tālākie pavērsieni ne tikai Latvijas, bet arī Ķīnas ekonomikā.