Finanšu ministrs Jānis Reirs informē, ka turpmāk lielāku ienākuma nodokli un sociālo nodokli valstij maksās «mikrouzņēmumi, patenti, autoratlīdzību saņēmēji, pusslodzes, ceturtdaļslodzes, kas faktiski ir izvairīšanās no nodokļu nomaksas».
Valdības rīcība ir loģiska, jo nauda jāņem tur, kur to var paņemt. Ja valsts 2019. gada ieņēmumu sadalījums parāda, ka strādājošo atalgojums ir bijusi vienīgā naudas ādere, tad turpat jārok nākamā naudas aka.
Vēl skaudrāk sakot, Valsts ieņēmumu dienesta (VID) 2019. gada ieņēmumu atskaite ir atskaite par ieņēmumu sabrukumu. Uzņēmumu ienākuma nodoklī VID savācis par 157 miljoniem eiro mazāk par plānoto vēl pēc tam, kad 2019. gada plāns jau bija noteikts divreiz mazāks, nekā valsts ar šo nodokli ieguva vēl tikai dažus gadus atpakaļ. Akcīzes nodokļa kopējais ievākums ir -54 miljoni eiro pret plānu, kurš tika pakārtots dažādu akcīzes likmju celšanai. Tādējādi valsts tiešām ieguva par 35,8 miljoniem eiro vairāk nekā 2018. gadā, taču plāna neizpildīšana brīdina, ka reāla ieņēmumu palielinājuma valstij par akcīzi vairs nebūs neatkarīgi no tā, ka likmes ir celtas arī šogad. Tajā paša laikā valsts izdevumi aug un kaut kā segt tos vajag. Visu valdību labākā draudzene inflācija nav parūpējusies, lai valsts saņemtu plānotos pievienotās vērtības nodokļa, t.i., augstāku cenu nodokļa ieņēmumus, kur iztrūkums ir 40 miljoni eiro. Mīnusus VID atskaitē turpina azartspēļu nodoklis, elektroenerģijas nodoklis, muitas nodoklis utt. Visus šos mīnusus tomēr atsver +215,5 miljoni no iedzīvotāju ienākumu nodokļa un +104 miljoni no sociālās apdrošināšanas iemaksām (principā - tāpat nodokļa) virs plāna, kur pamanāms pieaugums 2019. gadā pret 2018. gadu jau tāpat bija paredzēts.
Sakarā ar VID nespēju iekasēt tam uzdotās naudas summas lielākajā daļā no Latvijā maksājamo nodokļu Krišjāņa Kariņa valdība gatavo nākamo nodokļu reformu, vēlreiz pārliekot nodokļu slogu uz darbaspēku no visa cita, kur valdība neko vairāk iekasēt nevar vai negrib. Tādā nozīmē nākamā nodokļu reforma būs kopija iepriekšējai reformai, par kuru kaut mikroskopisku, tomēr politisko atbildību kā izdzīšanu no valdošas koalīcijas saņēma iepriekšējais Ministru prezidents Māris Kučinskis un viņa finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola.
Teorētiski jaunā reforma sola valdībai ne miljonus, bet miljardus eiro. Ar 23. janvāri datēta J. Reira intervija portālam TVNET, kur brīdināti mikrouzņēmumi, patentmaksu maksātāji un autoratlīdzību saņēmēji, pusslodžu un vispār nepilnu slodžu pildītāji. Pēc J. Reira savāktajām ziņām, ar visām šīm atrunām un atlaidēm no pilnas nodokļu slodzes izvairās 250 tūkstoši no 850 tūkstošiem strādājošo. Zemie nodokļu slogi caurmērā atbilstot maksājumiem pēc standartlikmes no 200 eiro mēnesī, kamēr vidējā legālā, t.i., ar nodokļiem apliktā bruto alga jau pārsniedz 1000 eiro mēnesī. Tātad - 250 tūkstoši strādājošo no nākamā gada 1. janvāra sāks maksāt valstij piecreiz vairāk, nekā maksā tagad! Tas izklausās pārāk skaisti, lai būtu ticami. Droši vien arī valdība neplāno tik strauju ieņēmumu pieaugumu un nodokļu sloga pieckāršošanu izstieps uz vairākiem gadiem, taču tas nelikvidē draudus, ka papildu naudas izspiešana no 250 tūkstošiem strādājošo palielinās ne tikai valsts ieņēmumus, bet arī izdevumus.
Darbaspēka nodokļa palielināšanas dēļ valdība iekritīs tajās pašās cilpās, kādas tā sev uzmetusi ar citiem nodokļiem. Atgriezīsimies pie degvielas akcīzes nodokļa, kura iekasēšana «augusi» (jā, šāds vārds lietojams tikai pēdiņās) no 539 664 990 eiro 2018. gadā līdz 540 572 950 eiro 2019. gadā. Tādējādi valstij +907 960 eiro jeb nelielu daļu no +37 miljoniem eiro, kāds ieņēmumu pieaugums tika plānots attiecībā pret 2018. gadā iekasēto summu. Šie +37 miljoni tika rauti no zila gaisa, jo nebija nekāda pamata plānot +37 pēc tam, kad 2018. gads bija beidzies ar -10 miljoniem eiro pret 2018. gada plānu.
Uzskaitītie fakti sniedz trīs mācības. Pirmo, ka starp K. Kariņa valdības ieņēmumu plāniem un īstenību ciešas saistības nav. Otro, ka ieņēmumi nebūt ne obligāti aug proporcionāli nodokļu likmēm, jo jau 2018. gada -10 miljoni bija rezultāts degvielas akcīzes likmju celšanai no 2018. gada 1. janvāra. Jā, togad reālie ieņēmumi pieauga, bet atdūrās pret degvielas pircēju maksātspēju, t.i., pret maksātnespēju. Pagājušajā gadā fizisko un juridisko personu kopā samaksātā summa palika 2018. gada līmenī neatkarīgi no tā, kādus ieņēmumus valdība ieplānoja no ieņēmumu pieauguma. Ja valdībai tiešām izdosies izspiest papildu naudu no 250 tūkstošiem strādājošo, tas izpaudīsies citu nodokļu ieņēmumu kritumā. Trešo, ka valstij jāuzņemas aizvien lielāki izdevumi, lai samaksātu pašai sev augstākas degvielas akcīzes nodokļu likmes par degvielu pārvaldes aparāta, armijas, medicīnas iestāžu, valsts dotētā sabiedriskā transporta u.tml. vajadzībām. Tas pats attiecas arī uz darbaspēka nodokļiem. Tā taču nevar būt, ka valsts un pašvaldības negūst neko no tā, ko paveic katrs trešais no tiem, kuri šeit vispār legāli strādā. Ja valsts piespiedīs viņus maksāt lielākus nodokļus, viņi prasīs no valsts augstākas algas.