Partiju apvienība Ražots Latvijā par savu Ministru prezidenta amata kandidātu izvirzījusi uzņēmēju, SIA Eko Baltija valdes locekli Viesturu Tamužu.
– Sociologu firmu reitingi rāda, ka partija Ražots Latvijā nepārvar 5% barjeru 10. Saeimas vēlēšanās. Tomēr jūs piedalāties kampaņā. Kāpēc?
– Ja sociologi uzdotu jautājumu, vai Latvijā ir iespējams ar godīgu biznesu nopelnīt miljonu, tad droši vien arī visas atbildes un pētījumi rādītu, ka tas nav iespējams principā. Taču brīnumi mēdz notikt, viss ir iespējams. Tas, ko pašlaik rāda reitingi, vai tas, ko tie rādīja pirms mēneša, nav svarīgi. Ir svarīgi, kāds būs vēlēšanu rezultāts, ko redzēsim naktī uz 3. oktobri.
Mūsu partijai reitingi aug gluži tīkami – nesen jau pārsniedza 2%. Tas ir vairāk nekā dažai par tradicionāli spēcīgu uzskatītai partijai. Jā, mēs varbūt sākām savu kampaņu pāris nedēļas vēlāk, nekā vajadzētu, bet, no otras puses, mums nebija iespēju pastiept kampaņu garāku, jo aiz mums nestāv pārbagāti oligarhi – budžets ir visai knaps.
– Ko nozīmē Ražots Latvijā? Ko vēlaties ar šo nosaukumu, saukli un partiju ieviest Latvijas politikā?
– Tieši to, kas pateikts, tas arī nozīmē. Latvijā ir iespējams attīstīt ražošanu ar augstu pievienoto vērtību. Atšķirībā no daudziem politiķiem, kas par to tikai runā, mūsu partijā ir daudzi, kas ar to ikdienā nodarbojas – kas ir izveidojuši ražotnes un gana veiksmīgi tās darbina.
Mūsu programmas pamatā ir tas, ka vēlamies būtisku un strauju ekonomikas uzplaukumu. Pašlaik valdošo partiju piedāvātais scenārijs ir ekonomikas pieaugums 2–3% gadā. Ar to nekādi nevar samierināties. Ja arī Eiropas Savienības ekonomika pieaugs 2–3% gadā, tas nozīmē, ka mēs visu savu atlikušo mūžu vilksimies Eiropas astē. Ja mēs gribam būt vismaz pa vidu, tad pieaugumam ir jābūt daudz straujākam. Mēs esam izvirzījuši mērķi, ka mums jābūt 12% gadā. Un, ja tādā veidā cīnītos 12 gadus no vietas, tad mēs būtu sasnieguši Eiropas vidējo līmeni.
– Nesenā vai senā vēsture rāda – ja ir kādi milzīgi pieaugumi, tas slikti beidzas – notiek pārkaršana, bums, burbulis, kas plīst...
– Nesenā vēsture ir maz pētīta, lai gan ir interesanta. Iekšzemes kopprodukta pieauguma tempi no 2000. līdz 2004. gadam bija vidēji 10–11%. Un tad, sākot ar 2005. gadu, pieaugums strauji aizgāja uz augšu. 2007. gadā tas bija jau ap 20%. Te jāpiekrīt – tā bija pārkaršana, drudzis un kas nenormāls, kas te notika. Tomēr pie tik atpalikušas ekonomikas, kāda bija un ir Latvijā, pieauguma tempi ap 10% gadā nav nekas pārmērīgs – tādi tempi ir strauja attīstība, bet ne pārkaršana.
Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijā sāka nākt iekšā Eiropas struktūrfondu nauda un Rietumu komercbanku nauda. Taču tā nenostrādāja kā ražošanas uzplaukuma veicinātāja, bet radīja spekulācijas ar nekustamo īpašumu. Kā tas tā gadījās?
Visi, kas esam pietiekami veci, esam mācījušies Kārļa Marksa teorijas. Un tajās ir tādas vienkāršas atziņas: kapitāla daba ir tāda, ka kapitāls vienmēr traucas tur, kur ir iespēja nopelnīt vairāk. Ja var nopelnīt 20% gadā, kapitāls dodas turp. Ja ir iespēja nopelnīt 100% gadā, kapitāls sajūk prātā. Ja ir iespēja nopelnīt 200%, tad nepastāv nekādi šķēršļi, nekāda morāle. Tā kā cilvēkiem bija iespējas pavairot savu naudu, tas bija milzīgs vilinājums. Valdībai ar to bija jārēķinās, jāsaprot un jāuzliek ierobežojumi jau no paša sākuma – vai nu nodokļu veidā, vai kā citādi.
Varēja, piemēram, neļaut kreditēties eiro. Tā Latvijas Bankai paliktu rokās sviras procesa vadīšanai.
Taču mums visi bija par pilnīgu tirgus liberalizāciju, nevis sviras lietoja, bet spieda gāzes pedāli grīdā.
– Bet arī toreizējā opozīcija, tagad pozīcija, spieda gāzi – visu laiku nāca ar priekšlikumiem, ka valstij jātērē tam un tam simti miljonu, ka jāizdala pensionāriem visi sociālā budžeta uzkrājumi un tādā garā.
– Tāpēc mēs nodibinājām savu partiju. Jo uzskatām, ka gan pozīcija, gan opozīcija nav rīkojusies gudri. Tas ir tas, kāpēc nodibinājāmies un ejam politikā. Neuzskatu, ka opozīcija vai pozīcija darbotos tālredzīgi. Mēs piedāvājam tālredzīgāku politiku.
– Ražots Latvijā un jūsu idejas attāli atgādina laikus, kad pirms 6. Saeimas vēlēšanām tapa Demokrātiskā partija Saimnieks, kuras līderis bija Ziedonis Čevers. Vai jūtat kādu radniecību ar to partiju? Vai esat tās ideoloģijas turpinātāji?
– Nē, ja ir kādas sakritības, tad tās ir nejaušas. Mēs esam tapuši citā laikā, esam citi cilvēki ar citām domām.
Mēs neaicinām izvēlēties Latvijas preci, bet aicinām attīstīt ražošanu. Nav obligāti, lai tā būtu tieši latviešu ražotne. Tie var būt arī dāņu, vācu vai zviedru uzņēmēji, kas ar savām spējām un kapitālu ienāk. Jo kas ir latviešu uzņēmumi? Tiem ir grūti konkurēt. Neviens jau Eiropā mūs negaida. Tāpēc, ja kāds Rietumu uzņēmējs attīsta ražošanu, dibina Latvijā meitasfirmu vai filiāli, tas ir apsveicami.
– Vai taisnība, ka Latvijas biznesa vidē joprojām dzīvo pārmērīgs korporatīvisms – ja uzņēmējs ir savējais, tad viņu nenomoka ugunsdzēsēji, sanitārie epidemiologi, viņš var dabūt valsts pasūtījumus. Un otrādi – ja svešais, tad klājas grūtāk. Kāda ir reālā situācija, un ko darīt?
– Varu piekrist, ka dažādu pārbaudītāju ir pārāk daudz un daudziem no viņiem ir mākslīgi radīts amats, lai tikai nodarbinātu. Tajā pašā laikā nevaru teikt, ka Latvijā būtu iedibinājusies tāda sistēma, ka tos, kas tuvu pie varas, visādas darba inspekcijas un patērētāju aizsardzības inspekcijas purinātu mazāk nekā tos, kas no varas attālāk. Tā nav.
Cita lieta – valsts vai pašvaldības pasūtījums. Taču tas pats pēc savas būtības ir kropļojošs. Jo nav normāli, ka valsts ir tik ļoti būtisks spēlētājs ekonomikā. Tā sistēma ir greiza. Valstij nevajadzētu nodarboties ar uzņēmējdarbību – nevajadzētu ražot elektrību, nodrošināt mobilos sakarus, ražot siltumu un tādā garā.
Mūsu priekšlikums ir ne jau nu gada, bet kādu astoņu līdz 12 gadu laikā attīstīt privāto uzņēmējdarbību līdz tādam līmenim, lai valsts vairs nebūtu galvenais spēlētājs ekonomikā.
– Latvijā ir visai nožēlojama infrastruktūra – īpaši jau ceļi...
– Nevaru piekrist, ka visa infrastruktūra būtu nožēlojama. Piemēram, banku infrastruktūra mums ir augstā līmenī, pat augstākā nekā caurmērā Eiropā.
Interneta pieejamība mums ir lieliska – tādas valstis kā Portugāle šajā ziņā ir atpalikušas.
– Taču Portugāles ceļi ir nesalīdzināmi labāki nekā Latvijā...
– Ceļi ir jābūvē, nevis jālaiž muļķi. Tiek rīkoti nejēdzīgi tenderi, pēc kuriem vēl jātiesājas gadiem ilgi. Pašreizējā Eiropas budžetēšanas periodā jau trīs gadi ir faktiski pazaudēti. Nauda ir iedalīta, bet nekas nenotiek.
– Eiropas nauda mētājas zemē un netiek pacelta. Kas par lietu?
– Tur nav iespējama viena liela tablete, ko apēdīsim, un viss būs kārtībā. Ir vairākas problēmas, ar kurām jāsaskaras. Viena problēma ir negodīgums. Otra – latvieši grib būt taisnāki par pašu pāvestu – nolasīt Eiropas Savienības klerkiem no acīm viņu vēlmes un mājienus. Pats galvenais traucēklis ir Latvijas ierēdņu inertums – ja kaut ko var nedarīt, tad nedarīs. Jo vieglāk ir nedarīt. Izdevīgāk ir atrast iemeslus, kāpēc nedarīt.
– Saeimas vēlēšanas savā īstajā būtībā nav premjeru kandidātu sacensība, bet sacensība starp nākamajiem likumdevējiem. Kādu likumu, jūsuprāt, trūkst, kādi likumi jāpieņem, lai Latvija varētu plaukt?
– Viena lieta, kas pilnīgi noteikti ir slikta un kas bremzē attīstību, ir pārmēru lielā civildienesta vara, tāpēc vajag labot tos likumus, ar kuriem iedibināta pašreizējā kārtība. Valsti jau vairs nepārvalda Saeima vai valdība, bet ierēdņu kopums, kas ir nemainīgs, – Saeimas un ministri nāk un iet, bet ierēdņi paliek. Savu līniju viņi klusām virza uz priekšu, un izdarīt viņiem neko nevar, viņi ir ieguvuši neaizskaramās govs statusu. Pat no darba viņus nevar atlaist – vienīgi varbūt aizrotēt uz kādu citu amatu. Man kā uzņēmējam šāda situācija šķiet absurda – ja man būtu, piemēram, grāmatvedis, kas ir nekompetents, vai noliktavas pārzinis, kas zog, vai es nevarētu tikt no viņiem vaļā?
Mums ir diezgan radikāli priekšlikumi – mums pietiktu ar trim ministrijām! Mums pietiktu ar pusi no pašlaik esošās ierēdniecības, lai ļoti labi tiktu galā ar tām lietām, kas tagad valstī ir nepieciešamas.
– Būšot fiskāli jākonsolidē vēl 400 miljoni. Kur lai valsts ņem naudu?
– Tik daudz tiek runāts par kādiem mistiskiem 400 miljoniem. Taču no kurienes ir radies šis skaitlis?
Tie 400 miljoni izveidojas matemātiski, ja pieņemam, ka ekonomika ir tāda, kā pašlaik, un turpmākā attīstība ir 3% gadā – Finanšu ministrijas prognozes nākamajiem trim gadiem paredz valsts attīstību 3% gadā. Un tad tīri matemātiski, saliekot kopā pašreizējo nodokļu bāzi, iekasēšanas efektivitāti un tēriņus, kopā sanāk 400 miljoni.
Taču mēs varam savu izaugsmi palielināt nevis par 3%, bet par 10% vai 12%! Un, ja būs šāda izaugsme, tad nav jākonsolidē neviens lats – tad naudas pietiek.
Ja man kāds uzņēmuma direktors atnāktu un rādītu, ka nākamā gada izaugsme būs 3%, es viņu palūgtu aiziet un pēc dienas atnākt ar normālām budžeta aplēsēm. Jo nav nekādas jēgas veidot budžetu, kurā nākamgad būs tāds pats līmenis kā šogad. Tad tu neesi labs vadītājs.
[Pilnu intervijas teksu lasiet šīsdienas laikrakstā NRA]