“Nodokļu reforma”- kas tiek noklusēts

Epilogs - patiesības brīdim

To uzskatāmi parāda sekojošais grafiks, kurā attēlota cilvēku ienākumu un pētniecībai atvēlētā finansējuma korelācija:

Ilustrācija

Diemžēl, valsts vara joprojām krampjaini turās pie maldinošās mazspējnieku radītas dogmas, ka valsts tēriņi attīstībai ir nepieļaujams risks, kuru tā nedrīkst atļauties, ja atdeve no šiem tēriņiem nav grāmatvediski precīzi izrēķināma. Tas pirmām kārtām vissāpīgāk sit pa mūsu zinātni, pētniecību un inovāciju sistēmu. Līdz ar to neļauj veidot augsti produktīvo “zināšanu ekonomiku”, kas ir pamats ilgtspējīgas valsts konkurētspējas un labklājības veidošanai. Runas par “zināšanu ekonomikas” veidošanu ir tikai tukša “Sūnu ciema” muldēšana - naudas tai nav bijis un nav arī paredzēts. Salīdzinošā situācija ir dramatiska, un tā visai skaidri un skaudri iezīmē mūsu nākotnes izaugsmes iespējas:

Ilustrācija

Proti. Pētot pasaules pieredzi iezīmējas acīmredzama sakarība - labklājības valstis, tādas kā Zviedrija, Somija, Dānija, kuras mēs stādam sev par piemēru, šo savu labklājību ir sasniegušas ilgstoši vairākus gadus nodrošinot finansējumu pētniecībai un attīstībai vismaz 3% apmērā no IKP, lai radītu nepieciešamo fundamentu ilgtspējīgi produktīvai ekonomikai. Latvija savā Nacionālajā attīstības plānā (NAP) ir paredzējusi sasniegt tikai 1,5% no IKP, un tikai 2020 gadā. Kā to nav grūti saprast - modernās ekonomikas apstākļos tas nebūs pietiekami, lai izveidotu pietiekoši produktīvu un konkurētspējīgu ekonomiku, kas spētu nodrošināt labklājību plašam sabiedrības slānim. Taču pat šis, nepamatoti pieticīgais NAP nospraustais mērķis netiek pildīts, un arī “nodokļu reformas” ietvarā tam nav paredzēta vieta:

Ilustrācija

Šādi turpinot virzīt Latvijas tautsaimniecību, iespēja pelnīt un vairot labklājību paliek reāla tikai šauram sabiedrības slānim - tiem, kuri spēj radīt kaut ko jaunu un vērtīgu ( tādi uzņēmumi mums ir ), bet pārējiem (aptuveni 80 - 90% uzņēmumu) globālās konkurences apstākļos vienīgā iespēja ražot un pastāvēt - to darīt lētāk kā citiem, tas ir vairot savu labklājību uz savu līdzpilsoņu rēķina: izmantot lētāko risinājumu, maksāt zemākas algas, cenšoties “optimizēt” nodokļus. No šejienes - pieaugošā sociālā nevienlīdzība un nabadzība. Tās sakne un galvenais cēlonis - valdības piekoptā politika, tās nespēja domāt un plānot ilgtermiņā, un atbilstoši tam rīkoties. Un ar nodokļu reformu to neatrisināt. Vēl jo vairāk - ar šādu “nodokļu reformu”.

Apgalvot pretējo var tikai tas, kuram nav pietiekošas sajēgas par tautsaimniecības procesiem, kas tos uzlūko tikai no vienas šauras prizmas (līdzīgi kā raugoties uz ziloni no pēcpuses to var redzēt tikai kā mazu striķīti piestiprinātu pie sienas, kura kustās nezināmā virzienā), vai arī apgalvo to, lai maldinātu sabiedrību ar apzinātu politisko demagoģiju.

Esošais nodokļu slogs mūsu uzņēmējiem ir nepanesams ne jau dēļ esošajām nodokļu likmēm, bet gan dēļ mūsu ekonomikas zemā produktivitātes līmeņa, kam par iemeslu lielā mērā ir valdības neparedzamie un nepārdomātie lēmumi. Ļoti gribētos, lai šī “nodokļu reforma” nebūtu viens no tiem. Izskatās gan, ka pamata šādām cerībām nav, bet cerības jau paliek, pat ja reformā tām neatliek “fiskālās telpas”.