PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. "Vaidavās» ir savākta 4000 akmeņu liela kolekcija
Viss pasaulē ir dzīvs – arī akmeņi, kas ir vieni no senākajiem šīs zemes iemītniekiem. Tie joprojām glabā daudz mīklu. Kāpēc senči tos pielūdza? Kāpēc veidoja akmens apļus? Kāpēc kapsētās tos liek aizgājējiem par godu? Nenoliedzami, tie ir apveltīti ar savu enerģētiku, kas var gan palīdzēt un ārstēt, gan arī kaitēt. Milzīgas informācijas krātuves – uzskata Vilnis Strautiņš, kuram Lubānas puses «Vaidavās» ir savākta vesela akmeņu kolekcija. Nu jau to skaits sasniedzis 4000. Tie ir visur – ap māju, šķūnītī, ir arī sava meditācijas vieta piemājas birzītē, kur rīta kafija garšo īpaši labi. Ir savs muldakmens un dziedniekakmens.
Tikai pozitīvi lādētie
«Tādu īpatņu, kas kolekcionē akmeņus, Latvijā nav daudz,» par sevi teic Vilnis Strautiņš, vedinot ienākt viņa akmens pasaulē. Tikko nolijis pamatīgs pavasara lietus, un to atspulgi gozējas lielajās lāmās, veidojot savdabīgu un glezniecisku ainavu. Laipojam pa «Vaidavu» dārzu, klausoties tā saimnieka stāstīto. Viņš priecājas, ka, kopš esot pensijā, varot sirdi un dvēseli likt savos akmeņos. Ik pavasari tos notīrot no apauguma, jo vieta zema un mitra, tāpēc ķērpji aug griezdamies. Un tad kārtējo reizi pārliecinoties - cik daba ir lieliska māksliniece! Pērn te viesojušies ģeologi no Austrālijas un brīnījušies, kur tādi sameklēti? Lielākā daļa šepat, Latvijā, atrasti. Ne visus pats sameklējis, ir arī paziņu un draugu atvestie. Kad kaut kur braucot un redzot sakrautus kaudzē, tad noteikti aplūkojot, vai nav kas interesants. Ja kas skaists gadās, obligāti vedot mājās. Bet pirms tam gan pārliecinoties, vai tam ir pozitīva enerģija. Kā to nosaka? Pats jūtot, bet, lai gūtu galīgu apstiprinājumu tam, viņam vienmēr esot svārstiņš līdzi. Ja griežas pulksteņrādītāja virzienā - tātad īstais.
“Vaidavas” - māju saimnieks teic, ka tas nozīmē Spoku nams. Nosaukums sākotnēji bijis no puķēm veidots, taču nu tas iemūžināts ar vissezonas materiālu, kas nonovīst. Šo vietu ļoti iemīļojuši Strautiņa kunga suņi - no šā punkta labi redzams, kas tuvojas pa ceļu. / F64
Kā šeit nonācis pirmais akmens? Tas noticis 1973. gadā, kad viņam kā jaunajam speciālistam iedalīta piemājas zemīte, arī gotiņai siena sagatavošanai ierādīta pļaviņa. Tur, pļaujot sienu, vienu gadu traktoram salūzusi izkapts, arī otrā - tas pats. Izrādījās - akmens vainīgs. Izrokot to un ieraugot tā formu, Vilnis sapratis, ka to pļavas malā nevar atstāt. Vedis vien mājās. Tā tas viss sācies - gluži kā tajā teicienā: jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas. Līdz ar akmeņu saimes paplašināšanos radušies arī jautājumi, uz kuriem sācis meklēt atbildes. Ne vienreiz vien gan radusies sajūta - šai lietai jāliek punkts, jo nesapratis, kas ar pašu notiek. Jo saskāries ar kaut ko neizskaidrojamu. Starp citu, slēpņotāji te ierīkojuši slēpni. Un re, kā notiek - nevarot pateikt, kur tas esot, jo aparatūra velkot akmeņos iekšā: enerģētika tāda, ka tehnika nestrādā tā, kā vajag. Tad jājautā: vai tad cilvēku tie neietekmē? Protams, ka ietekmē, tikai pārāk stūrgalvīgi atsakāmies to atzīt.
Svētā birztaliņa un muldakmens
Savulaik te pie mājas bijuši «mantotie» akmeņi, kuru tuvumā Vilni arvien vairāk pārņēmusi sajūta, ka negribas ne tikai pie tiem uzturēties, bet vispār mājās arī vairs ne. Galu galā vienu rītu ņēmis ķerru, sakrāvis tos iekšā un aizvedis uz lielo novadgrāvi. Pēc tam, kā teikt, no sirds gluži kā akmens nokritis. Neapzināti bija nojautis nelāgo auru. Labo un slikto enerģētiku viņš skaidrojot šādi: akmens ir puskristāliska viela, kas uzkrāj visu informāciju kā tāds datordisks. Kā tas notiek, gan nezinām. Tomēr tas, ka tie nav vienkārši cieti sablīvējumi, ir skaidrs. Jo - kāpēc mūsu tālie senči tos tā godāja? Ne jau tāpat vien. Ir jau varbūt arī labi, ka neko daudz nezinām, jo cilvēks šādu informāciju ne vienmēr izmanto labiem nolūkiem. Arī tajos tālajos laikos tāda veida lietas bija svēto un viedo ļaužu pārziņā, un tās vis kuram katram netika tālāk nodotas.
F64
Vilnim īpaša vieta ir sava svētā birztaliņa. Sākotnēji iecerēta kā priedīšu puduris. Iestādījis, un, kad vajadzējis tās retināt, vienā no kociņiem iemeties irbīšu pāris. Kā tu viņas traucēsi?! Bet tikām Dabas māte pamanījusies iesēt pa vidu bērziņus. Galu galā palikušas vien divas priedītes, bet pārējie - bērziņi. Nu īsta svētā birzīte. Katru rītu šurp noejot ar kafijas krūzīti - pastāvot, padomājot, ieklausoties sevī un apkārtnē. Šai vietai ir arī labs zemes strāvojums, ko uzrādot svārstiņš. Uguns āderes te sanāk kopā, veidojot šķērsāderes. Tepat blakus novietots arī senču elku dieviņš. Zinoši ļaudis norādījuši, ka tas nav vis Dabas mātes, bet cilvēka roku darināts. Nu veidojot arī akmeņu apli, tikai neesot pabeidzis, jo trūkst padomā - kā. Nu nekas: nāks laiks, nāks padoms.
Pašam savs dakteris
Kopš sadraudzējies ar akmeņiem, Vilnis daudz citādāk skatoties uz tiem. Katru gadu pēc pirmā pērkona sākot «savas procedūras»: pirms saules lēkta basām kājām pastaigājot pa rasu gar saviem draugiem. Un tieši tajā laikā, nevis pēc rieta, jo tad, kā vecāmamma teikusi, tas ir vien pliks ūdens. (Vecāmamma, kas ieprecēta Latvijā no Somijas, bijusi dabas zintīs vieda sieva.) Saulgriežu naktī arī tam visam ir īstā enerģētika - jāmetas iekšā rasotā pļavā. Tas palīdz, un kā vēl! Pie dakteriem neesot jāiet, ne laiks jātērē, ne nauda!
Tāpat labs dziednieks ir lielais muldakmens, kas še nonācis no vectēva mājām. Kad savulaik bērnībā gadījies apsist kāju vai dabūt «dzērvju zābakus» - tad pirmais gājiens vakarā pie šā akmens, lai noskalotu pušumus vai sasitumus ar iedobītē sakrājušos ūdeni. No rīta pamosties, skaties - viss sadzijis.
Daba ir lieliska māksliniece, taču akmens Viļņa Strautiņa rokās ir īpašs - kāds vieds vīrs viņam apgalvojis, ka tas piederējis dziedniekam. Un tiešām tagad palīdzot ne tikai kolekcijas īpašniekam, bet arī mājiniekiem - jebkuras sāpes noņemot kā ar roku. / F64
Vai pats arī dziedinot citus? Neesot mēģinājis. Bet viņam kolekcijā esot viens akmentiņš, kurš palīdz tikt galā ar visa veida sāpēm. Arī ar trakajām muguras vainām, kuru dēļ dakteris mudinājis iet uz operāciju. Nu, lai gan esot 70 gadu, varot skriet kā jauns puika. Un par to pārliecinājies ne tikai viņš viens, bet arī mājinieki. Jo ko dara zāles? Tās gan vienu kaiti ārstē, bet bendē ko citu. Kā savulaik ar DDT jeb dustu, ko lietoja, lai iznīdētu insektus. Nīdēja vienu, bet tas atstāja iespaidu uz citu. Pazūd insekti, tiem līdzi vardes un tā tālāk. Tā pamazām, kamēr attapsimies, ka esam palikuši uz šīs Zemes teju vieni - pārējais viss iznīdēts mūsu alkatības un aprobežotības dēļ. Un būsim pārvērtušies par teju robotiem: tērpsimies, dzīvosim un ēdīsim mākslīgas lietas, spriež Vilnis.
Diemžēl esam aizgājuši no dabas zinībām tik tālu, ka nu jāvāc kopā tās kripsi pa kripsītim. Pamazām jau atbildes nāk, jo ne velti ir teikts: kas meklē, tas atrod. Tas attiecas uz visu ko - gan ārstniecību, gan būvniecību, gan akas vietas noteikšanu. Dažkārt gan cilvēki, nezinot, kā ir pareizi, iebrien mežā. Kaut vai pirts zinībās, kas nu pārvērstas par mazu naudas pumpīti - tur nu tiek likta lietā fantāzija, skaidrojot savas pašizgudrotās metodes un to iedarbību.
Spoku namiņš un tā kolekcija
Atsevišķa akmeņu kolekcija Vilnim Strautiņam ir arī šķūnītī, kas savulaik kalpojis kā siena glabātava un iedēvēts par Spoku namiņu. Tepat nonākuši arī no koka radītie mākslas darbi. Savācot purvā (mežā mazāk, jo tie sākot pārvērsties par parkiem, kur grūti atrast ko savdabīgu) interesantas saknes, mazliet piešķirot formu - un, skat, kas iznākot! Ziemā labs laika kavēklis - lai nav jāsēž pie televizora, labāk ko pašam savām rokām sameistarot. Prieks pašam un citiem.
Priecājoties, ka izdevies vēl satikt Lietuvas Mosedas pilsētiņā vienas no lielākajām akmeņu kolekcijām īpašnieku Vaclavu Intu. Viņš arī ieteicis Vilnim - lai kur brauktu, lai kaut pa vienam akmentiņam paņemot. Tā nu te sapulcināti arī tie akmeņi, kas atceļojuši no citām zemēm. Kopumā no 110 valstīm, un tos atveduši draugi un paziņas. Šis nācis no Monako pils - par to gan ņēmējs, ja būtu noķerts, dabūtu bargu sodu. Bet vai esot ievērojusi, ka te ir maz sarkano akmeņu? Kāpēc? Jo teju visi ir ar negatīvu enerģiju. Lasījis gan nesen vienā žurnālā, kur teikts tieši pretējais, un gribējies mudināt raksta autori padomāt: kāpēc latviešiem bija cieņā melnā pirts, kurā krāsns būvēta tikai no melnajiem akmeņiem? Turklāt, kā stāstījis viens gudrs vīrs, pēc amata mūrnieks, tos sameklējuši pēc tāda principa: gāja pirms saules lēkta skatīt akmeņus - ja tas bija aprasojis, tas nozīmējis, ka enerģētisks un droši vedams mājās. Bet arī tad to nelika uzreiz krāsnī iekšā, bet novietoja uz lauka citu pie cita tā, lai nesaskaras. Lai sarod. Trīsdesmit rītus pēc kārtas gāja skatīties: tas, kurš bija sauss, to ņēma laukā, jo tas pirtī nederēja. Lūk, tā darīja, un tad tiešām tā vieta bija īsta svētnīca, kur ne tikai mazgāties, bet bērnus radīt, uzsver Vilnis, kārtējo reizi atgādinot: ir jāievēro dabas spēki, un, tā kā to nedarām, tad arī nejūtamies labi un slimojam.
Ja ir šaubas par to, vai akmens izstaro pozitīvo enerģiju, vajag to pārbaudīt ar svārstiņu: ja tas griežas pulksteņrādītāja virzienā, tad var droši likt pie mājas. / F64
«Vaidavu» saimnieks paņem no plaukta savdabīgu akmeni. Tāds kā krustiski pārsiets ar virvēm un gals nošķelts. Domājis - ir gan dabas brīnums! Bet atbraucis no Andrupenes gudrs vīrs un pasmīnējis par viņa atzinumu. Kāds nu tur dabas brīnums! Lai satverot to rokā šādi, re, pirksti paši atrod vietu, kur tie jāliek. Vai tad neredzot, ka tas taču zintnieka darba rīks! Kur tādu atradis? Tajā pašā kaudzē, kur bijis arī senču dieviņš. Iespējams, ka tas nācis no senas svētvietas. Vēlāk atklājies, ka tur tuvumā ir arī senkapi. Starp citu, toreiz tas viedais vīrs ieteicis pamēģināt ārstniecībā šo zintnieku rīku. Reiz, kad šausmīgi sāpējusi galva, par to iedomājies un nolēmis - sak, pamēģinās ar! Tiešām līdzējis, un paldies par to viņam. Arī mazdēls, kurš esot dedzīgs futbolists, kad savainojas, jožot uz šejieni un liekot to lietā.
Savukārt šo akmeni atveduši draugi no mājas, kur kāda sieviņa mudinājusi to ņemt un vest labi ātri prom. Jūtot, ka esot labi ļaudis, kas to zinās likt lietā. Jau pāris reižu svešinieki gribējuši savā mašīnā iekraut. Kad parādījis to tam pašam gudrajam vīram, tas to nosaucis par zintnieku akmeni, ar ko noteikuši likteni.
Negatīva enerģētika un suvenīri
Kāpēc svešzemju pūķa galva te nonākusi? Arī atvesta kā dāvana. Starp citu, pozitīvi lādēta. Taču vispār ar šādiem suvenīriem labāk neaizrauties - ne mēs zinām, ko ar tiem dara, ne kam domāti. Iespējams, ka tās zemes ļaudīm tas ir kas labs, bet vai mums? Taču no kā labāk atbrīvoties - no Pakistānas Himalaju sāls klučiem, no kuriem mūsu bāleliņi taisa visādas lietas, pieliekot vēl klāt rakstus, ka tas noņem visu negatīvo. Ko niekus! Re, ko rāda svārsts - enerģētika pilnīgi negatīva! Sev tuvumā nekādā ziņā tāds nebūtu turams. Arī pats te šķūnī zem galda nolicis, bet jau apsverot domu iemest labi dziļā grāvī. Tas pats esot sakāms par gliemežvākiem, kas tā patīk bērniem. Nekādā ziņā nevajagot tos turēt istabā, jo tam visam klāt ir mirusī enerģija. Tāpat arī ragiem un izbāžņiem. Sāremā salā izdevies atrast arī tādus akmeņus, kas iekonservējuši fosilijas. Diemžēl arī tiem visiem ir mirusī enerģētika iekšā.
Pilnīgi citāds ir Karēlijas šungīts, ko nereti izmanto ūdens attīrīšanai. Zinātnieki nespēj izskaidrot, kā tas nākas, ka tas ir divus miljonus vecs, bet izcelsme - organiska. Kolekcijā ir arī sava vieta pusdārgakmeņiem. Krievu valodā tiem labāks nosaukums: «samocveti». Un Vilnim, par tiem runājot, tā vien griboties par tādu nosaukt arī mūsu pašu laukšpatu. Ja to noslīpētu, tas būtu krāšņāks par dažu labu dārgo akmeni. Par astrologu teikto attiecībā uz dārgakmeņiem, kas piemēroti tai vai citai zodiaka zīmei, viņš gan mazliet pasmaida. Kāpēc tikai tie, kas tiek minēti? Kur paliek visi pārējie? Patiesībā latviešiem jau senatnē tādu vispār nebija, izņemot dzintaru. Tāpēc viņš neesot pārliecināts, ka mēs būtu radīti tiem svešzemju spīdumiem.
Interesanti ir akmeņi ar caurumiem, kuri dēvēti par laimes akmeņiem. Kāpēc tos senči nēsāja kā amuletu, varam tikai minēt. Savukārt zinātne klusējot, kā tas caurums akmenī dabūts. Dažs ciemiņš saka, ka pats Vilnis tos izurbis, uz ko viņš atbildot, ka tāda instrumenta mums vēl nav, kas var ar līkumu ko tādu izdarīt.
Seno zināšanu gudrība
«Vaidavu» saimnieks mudina dzīvojamās telpās vispār izvairīties no liekiem priekšmetiem. Lai ņemot par paraugu mūsu senčus, kas savās mājās turēja tikai funkcionāli nepieciešamās lietas. Bet ko mēs? Pārvēršam savas mājas par muzejiem un brīnāmies, ka nejūtamies tur labi. Dabu neredzam vispār. Savulaik viņam teju katru nedēļu iznācis braukt uz Rīgu. Tagad negribot nepavisam tur būt, jo jūt lielpilsētas melno enerģiju. Tā rodas ne tik daudz cilvēku, bet tur «piebāzto lietu dēļ». Daļa to jau ir apjautuši un sākuši neapzināti meklēt mājvietas ārpus pilsētas, jo jūtas tur labāk.
Vēl arī jautājums: kāpēc Latvijā vācu kungi pilis cēla no akmeņiem, bet staļļus un citas saimniecības ēkas - no ķieģeļiem. Tāpēc, ka akmeņu namā ir neitrāla enerģija, bet, dzīvojot ķieģeļu celtnē, viņi justos apdraudēti: sak, ka tikai latvju bauri ar savām enerģijām kaut ko nelāgu neizdara. Var jau par to visu pasmaidīt, bet kāpēc gan vīpsnāt par gadsimtiem senām zināšanām?
Un vēl. Koknesē Likteņdārzā tos lielos milžus saveda. No tiem tikai divi ir labi. Kāpēc, pirms ko tādu uzstādīt, nepaprasīt zinošiem cilvēkiem, lai tos pārbauda? Vilnim te paziņas reizēm prasot pārlūkot akmeņus pie savām mājām, jo - kāpēc gan nelaimi pie tām turēt? Priecējot, ka daudzi vēloties arī, pirms celt jaunu namu, nolūkot labvēlīgāko būves vietu. Latviešiem bija ierasts celt ēkas dienvidu - ziemeļu virzienā. Lai no rietumiem būtu ieeja, bet guļamvieta austrumu pusē. Jo tad rīta saule iespīd iekšā un vakarā neiekarst istaba. «Vaidavu» dzīvojamā ēka, kas būvēta pirms simt gadiem, gan ir gluži pretēji vērsta. Kāpēc? Jo iedrīvēta starp uguns āderēm. Un tur atkal sava gudrība, jo tā ir labākā zibens aizsardzība. Kāpēc lielajos kokos iesper, bieži vien ozolos? Jo sīlis savas barības rezerves, kas lielākoties ir zīles (no tādām putnu noliktavām arī tad bieži vien izaug koki), glabā šādās negatīvās vietās, bet vāvere - tieši otrādi, pozitīvās vietās. Gribējies pašam reiz pārbaudīt, vai tiešām āderu vietas kokus ietekmē. Iestādījis bērziņu. Tas kādu laiku audzis, bet tad pēkšņi vējā nolauzts, jo izrādījies, ka kokam nav nekāda satura. Tā ka ir taisnība senajām zināšanām, ir, rezumē Vilnis Strautiņš.