PRAKTISKĀ ASTROLOĢIJA. Mī­les­tī­ba, sekss, ap­rē­ķins. Kā­pēc no­tiek kais­lī­bu īs­sa­vie­no­ju­mi

Vie­ni plē­šas kā suns ar ka­ķi, to­mēr pa­liek ko­pā. Ci­ti sa­tie­kas, un starp vi­ņiem jū­tas uz­lies­mo pēk­šņi, kā zi­bens spē­riens. Vē­lāk pa­ši brī­nās – nez kas tas bi­ja? Ir cil­vē­ki, ku­rus sais­ta kais­līgs sekss, tāds, ku­rā pa­zūd ve­se­lais sa­prāts, bet vis­ap­kārt glu­ži vai sprakšķ fi­zis­ka vil­kme. Kā­pēc tā no­tiek?

Kais­le vai ap­rē­ķins?

Vēl kā­di sa­vas at­tie­cī­bas sāk ap­do­mī­gi un bez spē­cī­gām emo­ci­jām, jo uz­ska­ta, ka la­bā­kais pa­dom­de­vējs ir prāts, tā­pēc - vis­no­tu­rī­gā­kās būs ap­rē­ķi­na lau­lī­bas. Var­būt tie­šām tā arī ir, ti­kai šķiet ne­pie­die­nī­gi ļaut prā­tam do­mi­nēt pār jū­tām cil­vē­kam tik sva­rī­ga­jā in­tī­ma­jā dzī­vē.

Par to, kā un kā­pēc vei­do­jas vī­rie­ša un sie­vie­tes (ne)sa­de­rī­ba at­tie­cī­bās, stās­ta ser­ti­fi­cēts «Ho­ro­sko­pu pa­sau­les» as­tro­logs Ju­ris Kau­liņš.

Vi­ņa­prāt, kais­le, kais­lī­ba, kas uz­lies­mo starp di­viem cil­vē­kiem, nav no­tei­co­šais, ja pār­is vē­las vei­dot no­piet­nas, no­tu­rī­gas, ģi­me­nis­kas at­tie­cī­bas. «Ne vel­ti ir tei­ciens - ja nav kur dzī­vot un nav nau­das, tad arī mī­les­tī­ba pa­zūd. Ar tuk­šu vē­de­ru ģi­me­nē un kop­dzī­vē mī­les­tī­ba il­gi ne­tu­rē­sies. To pie­rā­da arī prak­se, jo dzī­vo­jam ka­pi­tā­lis­mā, kur fi­nan­si­ālie, sa­dzī­ves un man­tis­kie as­pek­ti ir bū­tis­ki,» ie­klau­sī­ties aici­na Ju­ris Kau­liņš.

Ie­spē­jams, jū­tu un emo­ci­ju pār­pil­nie ļau­dis, iz­la­sot nā­ka­mo tei­ku­mu, uz­sprē­gās sa­šu­tu­mā. As­tro­logs uz­ska­ta, ka vis­sta­bi­lā­kās at­tie­cī­bas ir tās, kas bal­stī­tas uz ap­rē­ķi­na. Viņš gan ne­uz­stāj, ka šī ir ab­so­lū­tā pa­tie­sī­ba, jo cil­vē­ki mēdz būt da­žā­di.

Kas tad ir šis dau­dziem tik ne­tī­ka­mais un no­so­dā­mais ap­rē­ķins? Pirm­ām kār­tām tā ir spē­ja iz­vēr­tēt sa­vas stip­rās un vā­jās pus­es un at­bil­dēt uz jau­tā­ju­mu - ko es vē­los no at­tie­cī­bām, kas man ir pie­ņe­mams un va­ja­dzīgs? Ne­re­ti šis ir vis­grū­tā­kais uz­de­vums, jo mums ne­būt ne­va­jag vi­su, ko gri­bam.

Kom­pro­miss la­bu­ma dēļ

Ju­ris Kau­liņš sa­vā ilg­ga­dē­jā prak­sē no­vē­ro­jis, ka sta­bi­lā­ki pār­i vei­do­jas tad, ja viens vai abi par­tne­ri sa­prot - kon­krē­tā la­bu­ma dēļ es­mu ga­tavs uz kom­pro­mi­siem. Jā, tā ir zi­nā­ma pir­kša­na vai pār­do­ša­nās, viņš pie­krīt. Par no­tu­rī­gu kop­dzī­vi var ru­nāt tad, ja abi par­tne­ri ir līdz­vēr­tī­gi - vi­ņu pie­ne­sums (gan ma­te­ri­āls, gan in­te­lek­tu­āls) at­tie­cī­bās ir līdz­vēr­tīgs, ne­šķi­ro­jot, kurš ie­gul­da vai­rāk, vi­ņi nav at­ka­rī­gi viens no ot­ra. Ie­spē­jams arī tā dē­vē­tais ne­līdz­sva­ra va­ri­ants, bet ti­kai tā­dā ga­dī­ju­mā, ja abas pus­es to ak­cep­tē. Pie­mē­ram, mūs­die­nu ap­stāk­ļos hres­to­mā­tisks pie­mērs: ba­gāts ve­cis un jaun­a, smu­ka sie­vie­te, pa­smej as­tro­logs. Ta­ču tas var būt vi­sai sta­bils at­tie­cī­bu mo­de­lis, ja ir at­tie­cīgs pa­mats - vī­rie­tis ap­zi­nās, kā­pēc sie­vie­te ir ar vi­ņu, bet sie­vie­te sa­prot, kā­di ša­jās at­tie­cī­bās ir vi­ņas ie­gu­vu­mi un zau­dē­ju­mi. «Tas gan ir ris­kan­tāk, un tā­pēc top se­ri­āli, ro­mā­ni un kais­lī­bu stās­ti. Tur, kur ie­sais­tī­ta nau­da, gro­zās kais­lī­bas - to mēs ne­va­ram no­liegt,» Ju­ris Kau­liņš kon­sta­tē.