IZZINI SEVI! Pē­te­ris Kļa­va. Par karmu, kvantu fiziku un esību

© Mārtiņš Zilgalvis/F64 Photo Agency

Vieg­li ne­bi­ja. Sa­ru­nā ar ār­stu Pē­te­ri KĻA­VU gri­bē­jās pa­strī­dē­ties un ie­bilst. Bet viņš at­bru­ņo­ja, sa­kot: «Nav vis­am jā­pie­krīt. Jeb­kurš ap­gal­vo­jums vien­mēr ir ie­ro­be­žots ap­gal­vo­jums. Arī tas, ko es stās­tu.» Šķiet, šī ne­būs ātr­i un ti­kai vien­reiz iz­la­sā­ma sa­ru­na.

- Kar­mas jē­dzie­nam dro­ši vien ir vai­rā­ki slā­ņi, vi­sā­das iek­ši­ņas, ār­iņas, virs­bū­ve un bā­ze, kā sa­vu­laik mā­cī­ja po­lit­eko­no­mi­jā. Pa­šu pa­ma­tu, ie­spē­jams, kar­mas vār­da lie­to­tā­ji ne­iz­prot, vis­bie­žāk iz­met ne­pa­do­mā­jot: ai, tā­da kar­ma!

- Kāds kvan­tu fi­zi­ķis tei­ca - ne­va­jag ap­vai­no­ties, bet ne­viens kvan­tu fi­zi­ķis ne­sa­prot, kas ir kvan­tu fi­zi­ka. Mēs ti­kai mā­cā­mies to. Tā arī mūs­die­nās, īpa­ši Rie­tu­mu pa­sau­lē, kar­mas jē­dzie­nu eks­plu­atē, ne­sa­praz­da­mi, ko tas īs­ti no­zī­mē. La­bā­ka­jā ga­dī­ju­mā lie­to prag­ma­tis­kā no­zī­mē, kā Bī­be­lē teikts - ko sē­si, to pļau­si. Tas vis­iem skaidrs. Bet tā va­rē­tu būt ti­kai kar­mas mo­di­fi­kā­ci­ja. Kar­mai tā­pat kā vul­kā­nam ir daudz lī­me­ņu. Vul­kāns ir sais­tīts ar ze­mes dzī­lēm, gā­zēm, bet virs­pu­sē tas ir ti­kai ne­liels punkts, kur tiek no­mests sa­sprin­gums. Pro­tams, arī es ne­pre­ten­dē­ju, ka zi­nu vi­su par kar­mu, bet, kā sa­ka, mēs va­ram par to pa­ru­nāt. (Sme­jas.) Nav slik­ti, ja cil­vēks zi­na kar­mas uz­de­vu­mus. Fi­lo­zo­fi­jā, ezo­te­ri­kā un re­li­ģis­ka­jā audzi­nā­ša­nā tie bi­ja pa­sau­les ap­zi­nā­tās un ne­ap­zi­nā­tās sa­bied­rī­bas da­ļas ap­lo­ki, ku­ros bū­tu jā­ga­nās šai ne­iz­glī­to­ta­jai sa­bied­rī­bai, kas bi­ja pirms mil­jo­niem ga­du un kas ir arī ta­gad. Īpa­ši mai­nī­ju­sies sa­bied­rī­ba nav.

- Jūs do­mā­jat rām­jus, ku­ros sa­bied­rī­ba jā­no­tur?

- Jā, rām­ji, kur [cil­vē­kus] kā ma­zus cā­lē­nus tur ie­ro­be­žo­ju­mā, lai vi­ņi zi­na sa­vu vie­tu. Tā­pēc uz kar­mu var ska­tī­ties no dau­dziem lī­me­ņiem. Pir­mais. No ab­so­lū­tā vie­dok­ļa kar­mas nav. Tā ir kon­cep­ci­ja, kā­dā vei­dā dzī­vās būt­nes in­ter­pre­tē sev du­ālā sis­tē­mā se­vi un Die­vu vai li­ku­mus, vai sau­ļu sis­tē­mas, vai as­tro­fi­zi­ku. Kvan­tu fi­zi­kā mē­ģi­na ru­nāt par cē­lo­ņiem un se­kām, to pa­šu, ko bu­disms. Ta­nī pa­šā rei­zē kvan­tu fi­zi­ķi sa­ka - bet kas tad ir pirm­cē­lo­nis? Kas ir tas, kas no­vē­ro no­vē­ro­tā­ju sa­rež­ģī­tā sis­tē­mā? Līdz ar to kvan­tu fi­zi­ka ap­jūk un sāk šau­bī­ties, vai vis­pār ir brī­vā iz­vē­le un vai ir kar­ma.

Otrs lī­me­nis. Mēs uz­ska­tām, ka pa­sau­le pa­stāv prā­tā. Tas ir men­tā­las kon­struk­ci­jas pro­dukts, hol­o­grā­fisks, ku­rā sub­jekts un ob­jekts iz­spē­lē sa­vas at­tie­cī­bas. Bet tas ir ti­kai pie­ņē­mums, kā di­gi­tā­la spē­le, kur nav no­zī­mes, kā­da ir kar­ma, vai ir kar­ma, jo viss ir ti­kai in­for­mā­ci­ja, kas iz­šķīst tuk­šu­mā.

Tre­šais ir prag­ma­tis­kā­kais lī­me­nis, ku­rā pār­sva­rā vis­i at­ro­da­mies - ka tie­šām pa­stāv cil­vē­ki, ka katrs ir sa­vas lai­mes ka­lējs un pā­rē­jās muļ­ķī­bas, ku­rās tie­kam mal­di­nā­ti un audzi­nā­ti, lai bū­tu kaut kā­da kon­ven­ci­ja, lie­tu kār­tī­ba sa­bied­rī­bā. Ša­jā lī­me­nī at­tīs­tās kar­mas vei­di, par ku­riem va­ram ru­nāt. Kar­mu ap­ska­ta ti­kai vis­zem­āka­jā at­tīs­tī­bas lī­me­nī, kā­dā at­ro­da­mies mēs, cil­vē­ce.

- Vai nav tā, ka cil­vēks kar­mu iz­prot at­ka­rī­bā no sa­va uz­ska­ta par brī­vo gri­bu? Ja brī­vā gri­ba, vi­ņa­prāt, pa­stāv, tad va­ram ie­tek­mēt lie­tu kār­tī­bu, ja brī­vās gri­bas nav, tad kar­ma tiek ie­do­ta au­to­mā­tis­ki un tai jā­pa­kļau­jas. Ap­mē­ram tā, kā teh­nis­kā pa­se - tu bū­si no­ziedz­nieks, tu - ārsts, bet tu mā­cī­tājs. Un tad cil­vēks vai nu cī­nās un da­ra, vai arī at­met ar ro­ku un plūst.

- Un kā jūs gri­bat?

- Es ne­gri­bu plūst kaut kur, ne­zin kur.

- Jūs gri­bat cī­nī­ties? Ir tāds tei­ciens - ar cū­kām ne­kad ne­cī­nies, no­smē­rē­sies. (Sme­jas.)

- Drī­zāk ir grū­ti pie­ņemt, ka tam, ko da­ru, nav jē­gas, jo viss ir ie­priekš iz­lemts. Sa­jū­ta kā ma­ri­one­tei.

- Jā, tais­nī­ba. Tā­pēc vēl­reiz ap­lū­ko­sim jē­gas bez­jē­dzī­bu. Skaidrs, ka ša­jā mil­zī­ga­jā spē­lē, kas ir ek­sis­ten­ce ar bez­ga­lī­giem lī­me­ņiem, pa­stāv da­žā­das uz­tve­res. Ta­mā­ra Glo­ba sa­vā žur­nā­lā ie­rak­stī­ja iz­ai­ci­no­šu tei­ku­mu, ka «du­ra­ka­mi zvjoz­di up­rav­ļa­jut, mud­rij sam vi­bi­ra­jet puķ». Pār muļ­ķiem val­da zvaig­znes, bet vie­dais pats iz­vē­las sev ce­ļu. Tā ir ie­spē­ja­mī­ba, par ko jūs ru­nā­jāt. Bet pa­do­mā­jiet, ja vis­iem cil­vē­kiem bū­tu brī­vā gri­ba un vi­ņi vis­i iz­da­rī­tu to, ko grib! Pa­sau­le ek­sis­tē­tu var­būt des­mit, aug­stā­kais, piec­pa­dsmit se­kun­des. Ne­var dot brī­vo gri­bu ak­liem cil­vē­kiem, kas stāv aizas ma­lā, vi­ņi vis­i no­kri­tīs le­jā.

- Uz­ska­tī­sim to par da­bis­ko iz­la­si, kas pa­stāv da­bā.

- Ku­ras diem­žēl ta­gad vairs nav, tā­pēc iz­gud­ro ka­rus un tam­lī­dzī­gas lie­tas. Ja cil­vē­ki tie­šām sa­sniedz ļo­ti augs­tu at­tīs­tī­bas lī­me­ni, kļūst ap­skaid­ro­ti, vi­ņiem ir ab­so­lū­tas spē­jas ie­tek­mēt lai­ku, ma­tē­ri­ju un ener­ģi­ju, tad šā­di cil­vē­ki ne­kad ne­ko nav mai­nī­ju­ši sa­vā dzī­vē. Vi­ņi pa­tei­ku­ši to, ko Jē­zus Kris­tus - Tēvs, lai no­tiek Tavs prāts. Jē­zus Kris­tus vai Bu­da Gau­ta­ma, vai Mait­rei­ja, vai Ra­ma­lin­ga - vi­ņi va­rē­ja iz­ār­stēt mil­jo­niem cil­vē­ku. Kā­pēc vi­ņi to ne­da­rī­ja? Vai grāfs Sen­žer­mēns, kurš, kā pats iz­tei­cās, di­vus mil­jo­nus pa­rei­zu lē­mu­mu pie­ņē­mis cil­vē­ces la­bā, re­for­mē­jot tā lai­ka pa­gri­mu­šo, aristo­krā­tis­ko, am­bi­ci­ozo Eiro­pas kul­tū­ru. Viņš tei­ca - es ne­ko ne­es­mu iz­mai­nī­jis. Jē­zus Kris­tus tei­ca - at­nā­cu ti­kai pie­pil­dīt. Tad par kā­du kar­mu mēs va­ram ru­nāt, ja vi­ņi nā­ku­ši ti­kai pie­pil­dīt?

Cē­lo­ņi un se­kas - tas ir du­āls li­kums, bet ek­sis­ten­ce ir ne­du­āla. Tā­tad pa­šā sak­nē iz­nāk, ka viens re­ži­sors spē­lē gan la­bo, gan slik­to ak­tie­ri un pats arī ska­tās, jo ne­vie­na ci­ta nav. Ja iz­prot tā­da lī­me­ņa sis­tē­mu, tad kar­ma ir in­for­mā­ci­jas se­cī­ba, ku­rā kos­mis­kā ap­zi­ņa var no­va­dīt sa­vu in­for­mā­ci­ju. Tā­pēc - vai var būt kāds lai­mī­gāks cil­vēks par to, ku­ram nav gri­bas? Kār­pies, cī­nies un vei­do sa­vu dzī­vi! It kā tu to da­ri, bet īs­te­nī­bā tam tā bi­ja jā­no­tiek. Tā­dēļ, lai tas, kurš ne­cī­nās, ne­pār­met tam, kurš cī­nās.

Jau­tā­jums par brī­vo gri­bu kvan­tu fi­zi­kā ir viens no gal­ve­na­jiem. Ir pie­rā­dīts, ka no­vē­ro­tājs ie­tek­mē no­vē­ro­ju­mu. Tie­ši no­vē­ro­tājs ie­tek­mē, vai kvan­ti būs da­ļi­ņas vai viļ­ņi. Jau­tā­jums ir par to, vai jau bi­ja de­ter­mi­nēts tas, ka viņš no­vē­ros. At­ka­rī­bā no tā, kā tu do­mā, rī­ko­jies, kā tu no­vē­ro, tu mai­ni po­ten­ci­ali­tā­ti par re­ali­tā­ti. Ša­jā brī­dī pa­rā­dās tas, ko mā­cī­ja Bu­da un Jē­zus Kris­tus - ko sē­si, to pļau­si. Vis­am ir cē­lo­nis. Pro­tams! Ti­kai jā­sa­prot, ka cē­lo­nis un se­kas ir vie­na ap­ļa di­vi ga­li, kas ir sa­vie­no­ti. To var sa­prast ti­kai ap­skaid­ro­tā lī­me­nī. Bet, lai šiem iz­do­mā­tiem, hol­o­grā­fis­kiem, di­gi­tā­li ne­re­āliem tē­liem, kas ir cil­vē­ki, bū­tu in­te­re­san­ti dzī­vot, lai vi­ņi lik­tos dzī­vi, vi­ņiem va­jag dot uz­de­vu­mus. Tā­pēc ša­jā ilu­zo­ra­jā, hol­o­grā­fis­ka­jā spē­lē to­mēr ir pa­re­dzēts, ka ilu­zo­rās, ne­re­ālās, dzī­vās būt­nes iz­spē­lē kos­mis­kās drā­mas jē­gu, ku­rā it kā jā­ie­vē­ro kar­ma. Bet! No ku­rie­nes nāk no­doms cil­vē­kā? Jo vis­pirms ir no­doms, pēc tam - rī­cī­ba. Tas nav skaidrs, ne zi­nāt­ne, ne ezo­te­ri­ka ne­var iz­teik­ties.

Nav pie­ļau­jams, ka mēs ļo­ti in­ter­pre­tē­jam se­no svē­to pra­vie­šu rak­stus, kas arī ir de­ter­mi­nē­ti, do­mā­ti ci­tai pa­au­dzei. To­mēr sa­bied­rī­bas at­tīs­tī­bas un in­te­lek­tu­ali­zā­ci­jas dēļ ir jā­ie­vē­ro šie li­ku­mi. Tie no­der, kaut arī skan pri­mi­tī­vi. La­bāk no­maz­gāt ro­kas pēc tu­ale­tes un tad ēst. Ja ne­no­maz­gā­si, būs caur­eja. Mans ie­tei­kums ir ie­vē­rot cē­lo­ņu un se­ku li­ku­mus. Kaut arī ru­nā­jam par tik ār­kār­tī­gi aug­stām in­for­ma­tī­vām ideo­lo­ģi­jām, to­mēr va­jag ie­vē­rot bauš­ļus, to ce­ļu, ko no­rā­dī­jis Bu­da Gau­ta­ma, kā vis­la­bāk iz­kļūt no kar­mas.

Jau­tā­jums, kā­pēc ci­ti li­ku­mus ne­pie­ņem, ci­ti pie­ņem. Vai vis­iem tie ir jā­pie­ņem? Vai vi­sai In­di­jai, Ķī­nai un Āzi­jai ir jā­slau­ka pēc­pu­se ar pa­pī­ru? Ja to da­rīs, tad pa­sau­lē ne­būs ko­ku. Var­būt brī­vā gri­ba de­ter­mi­nē to, lai kāds ne­maz­gā ro­kas un ne­slau­kās, lai va­rē­tu sa­gla­bāt kā­du in­for­ma­tī­vo ko­pu­mu uz pla­nē­tas?

Tie ir ļo­ti sa­rež­ģī­ti jau­tā­ju­mi, bet, pro­tams, cil­vēks grib zi­nāt sa­vu kar­mu un lik­te­ni. Tā­pēc pē­tī­ju­mi par lai­ku, par in­for­mā­ci­ju ir ār­kār­tī­gi in­te­re­san­ti. Reg­re­sī­vās un pro­gre­sī­vās hip­no­zes eks­pe­ri­men­ti lie­ci­na par zi­nā­mu de­ter­mi­nis­mu vi­sā. Vai tu, cil­vēks, to iz­mai­nī­si? Var­būt ti­kai pie­pil­dī­si - to sa­vu krus­tu, sa­vu kar­mu. Jo, lai no­tik­tu kar­ma, te­vī bi­ja jā­būt in­for­mā­ci­jas klāt­būt­nei, kas no­teik­ti nav tavs es.

Ja sa­ru­na par kar­mu ne­no­tiek tā­dā lī­me­nī - zi­nāt­nis­ki, ga­rī­gi, psiho­lo­ģis­ki un ļo­ti at­bil­dī­gi, tad tā būs ti­kai pri­mi­tī­va pro­fa­nā­ci­ja.

- Bū­sim at­klā­ti, mēs vis­i ne­esam ap­skaid­ro­ti un ne­mā­kam se­vi pie­pil­dīt. Tā­pēc aug­stā­kās zi­nā­ša­nas vis­i ne­iz­pra­tīs. Var­būt tie­šām esam pēc vie­na šab­lo­na «iz­ga­ta­vo­ti», bet mēs ta­jā ko­lek­tī­vi ne­pro­tam se­vi ie­mē­rīt. Tā­lab sa­vu ce­ļu vai dzī­ves jē­gu, vai at­bil­des uz jau­tā­ju­miem mek­lē­jam, kā nu pro­tam un sa­pro­tam.

- Gan jums tais­nī­ba, gan, ma­nu­prāt, va­rē­tu uz to pa­ska­tī­ties ci­tā­di. Ja sa­pro­tam, ka cil­vē­cis­kais ego nav tas, kurš ra­da dzī­vī­bas ener­ģi­ju, kurš ra­da DNS, tad ir jau­tā­jums, kas to vi­su da­ra. Ap­skaid­rī­ba nav ie­spē­ja­ma tik il­gi, ka­mēr tev lie­kas, ka esi tu un ka kaut kas nav kār­tī­bā.

- Pa­skaid­ro­jiet, lū­dzu!

- Ka­mēr do­mā­si, ka tu esi Pē­te­ris vai An­na un kaut kas nav kār­tī­bā ar šo pa­sau­li, ap­skaid­rī­ba nav ie­spē­ja­ma. Ap­skaid­rī­ba ir tāds stā­vok­lis, kad ir to­tā­la vie­no­tī­ba un tiek re­ali­zēts ilu­zo­rās esa­mī­bas tuk­šums, viss ir ti­kai tī­rā ap­zi­ņa. Tad kā var būt ide­ja, ka kaut kas nav kār­tī­bā? Kad Bu­da ap­skaid­ro­jās, viņš ne­re­dzē­ja, ka kāds bū­tu ne­ap­skaid­ro­ta būt­ne. Tā­tad ide­ja pa­stāv ti­kai in­ter­pre­tā­ci­jā. Pie­mē­ram, cil­vēks tic ti­kai tam, ko redz. Un redz ti­kai to, kam tic. Ap­bur­tais loks.

- Ne­pie­krī­tu. Cil­vēks var mek­lēt iz­skaid­ro­ju­mu tam, kam pats ne­tic, lai ap­jēg­tu, kā­pēc tic pā­rē­jie.

- Bet pie­re­dze ir cil­vē­ka ap­ro­be­žo­tī­ba, ne­vis Die­va kļū­da. Tā­pēc Bu­da Gau­ta­ma ne­ru­nā­ja par as­tro­lo­ģi­ju, par nu­me­ro­lo­ģi­ju, par zvaig­znēm, par pla­nē­tām. Viņš tei­ca - tu ie­pa­zīs­ti sa­vu prā­tu, kurš ra­da vi­su, el­li un pa­ra­dī­zi. Jo ār­pus prā­ta nav ne­kā. Kad tik­si va­ļā no prā­ta vai ap­skaid­ro­sies, tad sa­pra­tī­si vi­su. Prāts nav spē­jīgs iz­prast ne cē­lo­ņu - se­ku li­ku­mī­bu, ne kar­mu, ne no­vest cil­vē­ku pie svēt­lai­mes. Ja do­mā­jat, ka pie­ie­siet pie datora un ap­skaid­ro­sie­ties, tā ir kļū­da. Dators rē­ķi­na. Iz­slē­dzot dato­ru un aiz­ejot pie Gau­jas, jūs va­rat ap­skaid­ro­ties, jo prāts ir pro­cess. Pro­cess ir ne­re­āls, re­āls ir ti­kai no­vē­ro­tājs. Bet no­vē­ro­tā­ju ne­var at­raut no pro­ce­sa, tā­pat kā zie­du ne­var at­raut no smar­žas, me­du no sal­du­ma. Kas bi­ja vis­pirms? Sal­dums vai me­dus? Mēs re­dzam se­kas, ne­vis ie­mes­lus, un vi­su lai­ku ēna grib sa­prast ēnas me­tē­ju.

-Tas no­zī­mē prā­ta kon­struk­ci­jas, ku­rās jū­tos la­bi.

- Jā, lie­lis­ki. Vai esat ga­ta­va mā­cī­ties tā­lāk un sa­prast, ko zau­dē­jat? Jo Jē­zus Kris­tus ir tei­cis - ja gri­bi ma­ni at­rast, pa­zau­dē se­vi. Jūs at­vē­rāt to fai­lu, ko [ana­lī­tis­kās psiho­lo­ģi­jas pa­mat­li­cējs Karls Gus­tavs] Jungs ir tei­cis, ko­men­tē­jot «Ti­be­tas mi­ru­šo grā­ma­tu» - ka Rie­tu­mu cil­vēks nav spē­jīgs at­tīs­tī­ties tā­lāk par ce­tur­tās kla­ses lī­me­ni, ku­rā viņš arī ie­sprūst, ja ko­pā jā­beidz de­vi­ņas kla­ses. Ja cil­vēks bai­dās pa­zau­dēt sa­vu pie­de­rī­bu, sa­vu sva­rī­gu­mu, sa­vu es, sa­vu kom­for­tu «es» zo­nā, tad tā ir ap­ro­be­žo­tī­ba. Lai kāds tu bū­tu No­be­la prē­mi­jas lau­re­āts, tu esi ap­ro­be­žots, ja esi vie­nu mo­le­ku­lu ie­dzi­nis stū­rī un do­mā, ka esi kaut ko sa­snie­dzis. Tā ir nie­cī­ba, ko tu sa­pro­ti.

Vis­iem ie­sa­ku iz­la­sīt grā­ma­tu «Iz­tē­les logs». Tā ap­lie­ci­na iz­ci­li in­te­li­ģen­tā kvan­tu fi­zi­ķa Ami­ta Gos­va­mi in­teg­rā­lo pie­eju starp mo­der­no kvan­tu fi­zi­ku un se­no vie­du­mu. Ār­kār­tī­gi ie­dves­mo­jo­ša in­te­lek­tu­āla grā­ma­ta, kas var pa­lī­dzēt sa­prast, ka sva­rī­ga ir ne­vis kar­ma, bet kā tu ta­jā jū­ties. Di­vi sēž cie­tu­mā, viens vi­su lai­ku pa lo­gu redz dub­ļus, otrs zvaig­znes. Un kā tu jū­ties?

Tā­pēc iek­šē­jā paš­ap­zi­nā­ša­nās ir brī­va no kar­mas, jo kar­ma ir in­for­ma­tī­va no­ti­ku­mu se­cī­ba, kas ie­ro­be­žo ķer­me­ni, prā­tu. Tā­pēc ir muļ­ķī­gi cī­nī­ties ar dzī­vi un do­māt, ka jā­cī­nās. Ir jā­ra­da ap­stāk­ļi. Lat­vie­šiem ir ne­vis jā­cī­nās ar se­kām, ar Krie­vi­jas im­pē­ri­jas vai Eiro­pas im­pē­ri­jas se­kām, bet jā­ra­da ap­stāk­ļi vai cē­lo­ņi.

Tā­pēc, ru­nā­jot par kar­mu, vien­mēr stās­tu lī­dzī­bu. Iet Die­viņš pa zem­i. Ska­tās, zem­nie­ka mā­jai žogs ap­kārt, ga­lī­gi sa­pu­vis, sa­kri­tis, mā­ja pil­nī­gi no­lais­ta. Die­viņš sa­ka - klau­sies, vīrs, kā­pēc te val­da tā­da ne­kār­tī­ba? Ai, Die­viņ, es rī­tā mir­šu, kam man to va­jag! Un Die­viņš no­lē­ma, lai cil­vēks ne­zi­na sa­vu lik­te­ni, lai sa­la­bo to žo­gu. Es do­mā­ju, ka tas ir hu­mo­ra pil­nais un sa­prā­tī­gais kom­pro­miss, kā jā­dzī­vo. Jā, var­būt viss ir no­lemts, bet iz­dzī­vo šo brī­di, iz­dzī­vo ta­gad­nē, jo kvan­tu fi­zi­ka sa­ka - ta­gad­nē ta­vā dzī­vē var kaut kas mai­nī­ties! Pie­au­got dzī­vo būt­ņu ap­zi­nī­gu­mam, līdz­at­bil­dī­bai, aug­stā­ku esī­bas li­ku­mu iz­prat­nei, pa­lie­li­nās ie­spē­ja­mī­ba aiziet pa la­bi, ne­vis pa krei­si. Jo lie­la­jam sa­prā­tam nav pro­blē­mu pro­ji­cēt in­for­mā­ci­ju «on­lai­nā», bet sva­rī­gi ir tas, ko Jē­zus Kris­tus tei­ca - un tad, kad tas dēls būs iz­au­dzis, tēvs no­dos vis­as lie­tas. Sva­rī­ga ir mū­su iz­aug­sme. Tā­pēc, ja tie­šām gri­bam iz­mai­nīt sa­vu dzī­vi, tad gal­ve­nais ir sākt ar se­vis paš­iz­zi­nā­ša­nu, ar sa­vas ga­rī­gās struk­tū­ras ak­ti­vi­zē­ša­nu, sa­va ego­is­ma ma­zi­nā­ša­nu. Tad gan ir ie­spē­jams, ka tu kā at­se­višķs mikro­pro­ce­sors šo kvan­tu var­bū­tī­bu sāc mo­de­lēt pēc sa­prā­tī­gas gri­bas.

- Lat­vie­ši dzī­vo pa­gāt­nē, vai pie­krī­tat? Kaut arī šo­dien va­rē­tu vei­dot ci­tā­du dzī­vi, tā­du, kas ra­dīs se­kas rīt.

- Vēs­tu­re ir jā­cie­na un jā­at­ce­ras, bet ta­jā nav jā­dzī­vo. Jā­dzī­vo ir šo­die­nā, bet ir ļo­ti grū­ti dzī­vot šeit un ta­gad. Tā ir aug­stā­kā māk­sla. Tā­pēc sva­rī­gi lat­vie­šiem ir da­rīt to, ko da­rī­ja spec­die­nes­ti, kad eks­pe­ri­men­tē­ja ar prā­ta un gri­bas ener­ģi­ju. Kā­dā Ame­ri­kas pil­sē­tā sa­nā­ca vai­rā­ki des­mi­ti vie­du cil­vē­ku, kas ie­dzi­ļi­nā­jās sa­vā ga­rī­ga­jā kvan­tu ap­zi­ņas ener­ģi­jas lau­kā un ģe­ne­rē­ja, ap­zi­nā­ti kon­stru­ēja mie­ru, la­bes­tī­bu, gud­rī­bu, līdz­jū­tī­bu. Ne­dē­ļas lai­kā pil­sē­tā par sep­tiņ­des­mit pie­ciem pro­cen­tiem sa­ma­zi­nā­jās var­dar­bī­ba. Tas no­zī­mē, ka ap­zi­nī­gu­mam un at­bil­dī­bai ir mil­zī­ga no­zī­me. Tā ir die­viš­ķā iz­aug­sme. Vis­i tik šaus­mī­gi ap­mie­ri­na caur ezo­te­ri­ku, jo­gu, as­tro­lo­ģi­ju sa­vas ego īpa­šī­bas, no­kār­to sa­vu ma­zo, sva­rī­go dzī­vī­ti. Bet kā­pēc tu to da­ri? Pro­tams, tu to va­ri, bet tas ir viss, ko iz­da­rī­si. Ļo­ti sva­rī­ga ir kos­mis­ka, pla­ne­tā­ra, psiho­eko­lo­ģis­ka do­ma. Vie­no­tī­bas do­ma. Un es zi­nu, ka Lat­vi­jā ir tūk­sto­šiem tā­du cil­vē­ku, kas in­tui­tī­vi jūt šīs lie­tas. Arī Eiro­pā un ci­tur dzimst jaun­a pa­au­dze, kas līdz­ap­zi­nās šo lie­lo do­mu, kas ir gud­ri būt uz Ze­mes. Tur ir tā jē­ga.

- Kā uz bur­vja mā­jie­nu se­vis iz­prat­nē diez vai vis­i so­ļo­sim pa vie­nu ce­ļu. Jums tas ir šāds, ci­ti mā­cās as­tro­lo­ģi­ju. Cil­vē­ki, ku­ri kaut ko da­ra, ma­nu­prāt, vis­pirms vē­las iz­prast se­vi. Jo ir jau tādi, kas ti­kai dzī­vo nost.

- Pro­tams, cil­vēks mā­cās nu­me­ro­lo­ģi­ju, as­tro­lo­ģi­ju, viņš grib sa­prast se­vi, sa­kār­tot, grib ma­zāk ciest, op­ti­mi­zēt se­vi, viņš grib ma­zāk kļū­dī­ties, būt veik­smī­gāks. Tas ir nor­mā­li. Vis­i jau grib lai­mī­gi dzī­vot, ti­kai kāds uz ci­ta rē­ķi­na.

- Kā tad ar jau­tā­ju­mu, kas es es­mu?

- Ti­kai jau­tā­jums «kas es es­mu?» ne­ra­da iz­prat­ni. Ir ļo­ti sva­rī­gi, lai cil­vēks, kurš to iz­sa­ka, pats strā­dā ta­jā «sis­tē­mā». Kā Ma­hat­ma Gan­dijs. Viņš pa­tei­ca, es ta­gad ba­do­šos, ka­mēr jūs sa­pra­tī­siet, ko gri­bē­ju teikt - ka ne­var ar va­ru uz­va­rē­t ļau­nu­mu. Un as­toņ­simt mil­jo­ni vi­ņam pa­kļā­vās un ba­do­jās.

Sva­rī­gi ir, lai tas, kurš ru­nā, strā­dā ar se­vi. Tau­ta sa­rež­ģī­tas, ga­rī­gas struk­tū­ras de­gra­dē, jo grib mai­zi un bau­du. Tā­pēc pro­blē­ma nav va­dī­tā­jos, bet tau­tā. Kat­ram va­dī­tā­jam jā­mek­lē ļo­ti sa­rež­ģī­tas me­to­des, kā pār­val­dīt tau­tu, jo pa­mat­ma­sa ne­grib at­tīs­tī­ties. Cil­vēks grib būt lai­mīgs, bet ne­zi­na, kas ir lai­me. Viņš grib būt lai­mīgs vis­vai­rāk pats. Tā­pēc Lat­vi­jai ir grū­ti, jo pro­blē­ma ir mū­sos. Ja cil­vēks zi­nā­tu pa­tie­sos gri­bas un kar­mas li­ku­mus, viņš va­rē­tu kļūt bei­dzot tie­šām lai­mīgs.

Sa­ti­kos ar kā­du uni­ver­si­tā­tes pro­fe­so­ru fi­zi­kā, un viņš tei­ca - Ka­li­for­ni­jā zi­nāt­nie­ki, fi­zi­ķi no­dar­bo­jas ar me­di­tā­ci­ju. Mēs at­pa­lie­kam trīs­des­mit četr­des­mit ga­dus no in­te­li­ģen­tās Rie­tu­mu pa­sau­les in­for­ma­tī­vā iz­prat­nes un paš­ap­zi­ņas lī­me­ņa. Tā­pēc, jo esi dzi­ļāk ap­zi­nā­jies paš­pie­tie­ka­mī­bu, da­ri sa­vu! Nav jā­cī­nās ar se­kām, nav jā­cī­nās ar to, kas ir bi­jis. Māk­sla ir ļaut no­tikt šim brī­dim un pie­ņemt to. Ta­jā brī­dī te­vī dzē­šas kar­mas in­for­mā­ci­ja.

Es ti­cu, ja mil­jons Lat­vi­jas ie­dzī­vo­tā­ju kat­ru die­nu vel­tī­tu pus­stun­du sin­hro­nai me­di­tā­ci­jai, lai sa­pras­tu lie­lās vēr­tī­bas, des­mit ga­du lai­kā šī bū­tu la­bā­kā valsts pa­sau­lē. Ir jā­būt iek­šē­jam ga­rī­gam dar­bam, ko ne­gri­bas re­āli da­rīt, bet vis­i grib lai­mī­gi dzī­vot. Tā­pēc, nā­kot uz in­ter­vi­ju, do­mā­ju, lai mū­su mī­ļa­jā Lat­vi­jas tel­pā vei­do­tos tāds gais­mas kris­tāls, ka mū­su Lat­vi­ja bū­tu ­pa­zīs­ta­ma tie­ši ar ne­ma­te­ri­ālo, ga­rī­gās kos­mis­kās ap­zi­ņas, Die­va cil­vē­ka vei­do­ša­nas tel­pu, kur cil­vē­ki grib mā­cī­ties vei­dot sa­vu die­viš­ķo, har­mo­nis­ko, kos­mis­ko po­ten­ci­ālu, ne­vis pir­kša­nas un pār­do­ša­nas māk­slu. Sva­rī­gi, ka Lat­vi­jā ir dau­dzi des­mi­ti cen­tru, ku­ros la­bas mei­te­nes un zē­ni pa­sniedz gud­ras lie­tas un cen­šas no sirds. Es to zi­nu. Ne­or­di­nā­ri cil­vē­ki ir Lat­vi­jas ze­mes sāls, to va­jag ap­zi­nā­ties un iz­celt. Ša­jā tau­tā un cil­vē­kos ir mil­zīgs po­ten­ci­āls, ka ne­esam pil­nī­gi ko­ka­ko­las sa­ēs­ti.

(Šķir­sta «Prak­tis­ko As­tro­lo­ģi­ju».) Tā­dā žur­nā­lā var­būt cil­vēks sā­ku­mā mek­lē iz­eju no grū­tī­bām, pro­blē­mām. Viņš var­būt sāk ar kā­du lap­pu­sī­ti, bet kad pa­la­sa, sa­prot - jā, ir gud­rāk un in­te­re­san­tāk. Un viņš sāk mek­lēt dzi­ļā­kas pa­tie­sī­bas. Tā­pēc par to jā­ru­nā.

- Paš­laik cil­vē­kam ir ie­spē­ja iz­vē­lē­ties sa­bied­rī­bu, ku­rā viņš jū­tas la­bi. Ne­do­mā­ju ti­kai dzī­ves ma­te­ri­ālo pus­i, drī­zāk - cil­vē­cis­kās at­tie­cī­bas, iek­šē­jo brī­vī­bas un har­mo­ni­jas sa­jū­tu. Aiz­brau­cot uz ci­tu val­sti, dau­dzi mek­lē un at­rod tie­ši to.

- Jums tais­nī­ba. Arī, kā sa­ku, ma­nā mī­ļo­ta­jā Ka­nā­dā, kas var­būt ir pro­vin­ci­āla, bet ļo­ti sa­kār­to­ta, har­mo­nis­ka un ener­ģē­tis­ka tel­pa, kur ir brī­va sa­jū­ta. Bet! Ir arī ga­rīgs pri­mi­tī­visms. Tās ka­ro­tes ir ļo­ti ze­mu sa­spraus­tas. Var­būt Švei­ce, Ba­vā­ri­ja un Aus­tri­ja tie­šām ir sa­kār­to­tas un eko­no­mis­ki pār­ti­ku­šas, bet cil­vē­kos ir ci­tas vib­rā­ci­jas, ne­vis kā mums, kas dzī­vo­ju­ši zo­nā un nu al­ka­tī­gi gri­bam kaut ko sa­raust. Aus­tri­jā vis­i lai­mī­gi dzī­vo un ne­ri­si­na tā­das pro­blē­mas, bet to no­dro­ši­na nau­da. Sa­vu­kārt nau­du ra­dī­ja dau­dzu sim­tu ga­du re­li­ģi­jas, va­ras, in­te­li­ģen­ces, sis­tē­mas darbs ko­pā. To­mēr - vai jums bū­tu ko ne­dē­ļu ru­nāt ar aus­trie­ti? Kāds mans ko­lē­ģis bi­ja Švei­cē, un vi­ņam ār­sta ģi­me­nē četr­us va­ka­rus va­ja­dzē­ja ru­nāt ti­kai par kū­kām, cik tās gar­šī­gas. Vi­ņam gri­bē­jās lais­ties at­pa­kaļ uz sa­vu mī­ļo Lat­vi­ju, uz sa­vu mī­ļo Purv­cie­mu!

Lat­vi­jā iz­jūt psi­his­ko ne­pie­pil­dī­tī­bu, dus­mas, ne­no­vī­dī­bu, al­ka­tī­bu. Bet tu jau to vei­do. Tā ir ta­va psi­his­kā re­ak­ci­ja, un prā­ta ma­tē­ri­ju vis­i sa­jūt fi­zis­kā lī­me­nī. Tā­pēc, es do­mā­ju, ir cil­vē­ki, kas aiz­brauc. Tie īs­tie to­mēr ne­brauc. Pro­tams, Lat­vi­jas te­ri­to­ri­ja nav vie­nī­gā tel­pa, kur mek­lēt pa­tie­sī­bu, bet ģe­nē­tis­kais apa­rāts, no kā vei­do­ti Lat­vi­jā dzī­vo­jo­šie cil­vē­ki, ir ār­kār­tī­gi in­te­re­sants. Šī apa­rā­ta spē­ja uz­tvert kvan­tu lau­kus vai in­for­mā­ci­jas prog­ram­mas ir lie­lis­ka. Tāds po­ten­ci­āls var­būt ir pa­li­cis ti­kai Ti­be­tā, Si­bī­ri­jā un Sko­ti­jā. To va­jag no­vēr­tēt, tas ir Lat­vi­jas gais­mas kvants - tī­rā lat­vie­šu mei­te­ne un tī­rais lat­vie­šu pui­sis, kam ir kos­mis­kā ap­zi­ņa, ku­ra ir kas vai­rāk par pir­kša­nu un pār­do­ša­nu.

- Nau­da arī ir šīs dzī­ves da­ļa.

- Ja ru­nā­jam par kar­mas prag­ma­tis­ko lī­me­ni, ir ļo­ti jā­at­šķir, ko tu gri­bi, jo vēl­mju ap­mie­ri­nā­ša­na nav ci­vi­li­zā­ci­jas un ek­sis­ten­ces jē­ga. Cik lie­lam tam ap­mie­ri­nā­ju­mam, tai lai­mei jā­būt? Skaidrs, ka maz­liet va­jag. Diem­žēl cil­vē­ki vel­ta de­viņ­des­mit de­vi­ņus pro­cen­tus dzī­ves, lai ie­gū­tu to ma­zo, pir­mo lī­me­nī­ti. Pēc tam gri­bē­sies vēl. Tā­pēc līdz­svars ir ļo­ti grū­ti at­ro­dams, tā­pēc iek­šē­jā paš­pie­tie­ka­mī­ba, die­viš­ķais uz­de­vums, in­te­lekts un zi­nā­ša­nas ir tas, kā sa­bied­rī­ba jā­iz­glī­to. Es es­mu par tā­du ci­vi­li­zā­ci­jas at­tīs­tī­bu, kā­da tā ir uz ci­tām augs­tu at­tīs­tī­tām ga­rī­gi teh­nis­ka­jām pla­nē­tām, kur mēs pēc nā­ves maz­liet pa­bau­dī­sim, kā ir jā­būt pie cil­vē­kiem, ne­vis kā šeit, pie me­žo­ņiem. Es­mu par tā­du at­tīs­tī­bu, par ko ru­nā iz­ci­lie pa­sau­les zi­nāt­nie­ki, ka cil­vē­kam jā­at­tīs­ta sa­va ga­rī­gi psi­his­kā kom­pe­ten­ce, se­vis iz­prat­ne un ne­var at­stāt no­vār­tā teh­ni­kas sa­snie­gu­mus, bet tie lai ir pa­kār­to­ti.

- Re­zu­mē­sim. Ja es­mu pa­rei­zi sa­pra­tu­si, tad ne­uz­ska­tāt, ka kar­ma ir bai­les ra­došs in­stru­ments un cil­vēks, se­ko­jot sa­vai iz­prat­nei par kar­mu, tā­dē­jā­di se­vi ta­gad­nē so­da. So­da par vi­su kaut ko. Man šāds kar­mas trak­tē­jums sais­tās ar kris­tie­tī­bu. Arī tur bie­dē ar grē­ku, ar so­du.

- Kā jau tei­cu, re­li­ģi­jas iz­man­to šos li­ku­mus, lai va­rē­tu kon­tro­lēt. Diem­žēl tau­tas jā­kon­tro­lē, jo mēs esam tā­di, kā­di esam. Pie­au­got it kā de­mo­krā­ti­jai un brī­vī­bai, cil­vē­ki at­ļau­jas sev pie­šķirt tik lie­las kvo­tas, ka kļūst ne­pār­val­dā­mi. Tā ir psiho­zom­bē­ša­na, ko mums ie­po­tē­ja - tev jā­būt vai­nī­gam! Cil­vēks ir pēc Die­va lī­dzī­bas - la­bes­tī­ga būt­ne. Pa­ra­dok­sā­li, jo in­te­li­ģen­tāks, jo bie­žāk jū­tas vai­nīgs, tā­pēc ka ir smalk­jū­tīgs, at­bil­dīgs. Es do­mā­ju, ka tam nav ne­kā­da sa­ka­ra ar iz­prat­ni par ga­rī­gu­mu.

Man pa­tīk kar­mas sa­lī­dzi­nā­jums ar lo­ka šā­vē­ju. Viņš ir iz­šā­vis bul­tu un vairs ne­var to ap­tu­rēt. Tā iz­šau­tā bul­ta ir iz­teik­tais vārds vai rī­cī­ba. Kā to ap­stā­di­nāt? Sa­vu­kārt rī­cī­ba, dar­bī­ba var būt ar no­do­mu vai bez tā. Svēts, sir­dī skaidrs cil­vēks vai bērns kaut ko iz­da­ra bez no­do­ma un mo­ti­vā­ci­jas, un tam ne­pie­mīt kvan­tu ener­ģi­jas pie­vie­no­tā ideo­lo­ģi­ja. Gā­ji, la­sī­ji grā­ma­tu, uz­grū­dies cil­vē­kam un at­vai­no­jies. Tas ne­no­ti­ka ap­zi­nā­ti, kaut arī te­orē­tis­ki bi­ja jā­pa­redz, ka tā no­tiks. Ta­ču tu ne­bi­ji tik at­tīs­tīts, ne­va­rē­ji pa­re­dzēt. Spē­ja pa­re­dzēt un plā­not, at­bil­dī­ba, iz­prat­ne - tā ir Aga­ma kar­ma. Tas kar­mas iz­prat­nē ir aug­stā­kais lī­me­nis. Tu zi­ni, ko da­ri, kā­pēc da­ri, un zi­ni, kā­das būs se­kas.

Horoskopi

Katras zodiaka zīmes labklājības ideāls vēdiskajā astroloģijā atspoguļo dziļo savstarpējo saistību ar visumu un cilvēka dvēseles ceļu, kas palīdz ieraudzīt dzīvi kā plašu un daudzpusīgu ceļojumu uz piepildījumu un harmoniju. Katra zodiaka zīme meklē unikālu labklājības formu, kas ir saistīta ar tās garīgajiem uzdevumiem un dvēseles ceļu.

Svarīgākais