Kā lasīšanu ietērpt krāsainās drānās?
19. janvārī, Latvijas Televīzijā sākās šovs par literatūru Lielā lasīšana. Šodien intervija ar vienu no tā vadītājiem un veidotājiem, ar mūsu kolēģi – žurnālistu un rakstnieku – Arno Jundzi.
– Kāpēc kaut kas tāds ienāca prātā, un kas tas vispār būs? Kādi ir pirmsākumi šādam šovam?
– Par pirmsākumiem nemācēšu teikt, bet savulaik, kad vēl bija LTV vecā vadība, tā solīja Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, ka tāds šovs tiks radīts. Viņi kaut kur bija redzējuši britu šovu, kas gāja pirms gadiem astoņiem. Tam bija labi panākumi – briti ir lasoša tauta, un viņi izvērsās ne pa jokam. Notika balsošana par britu mīļākajām grāmatām. Vispirms izvēlējās 100 labākās grāmatas, pēc tam no tām atlasīja 21, raidījumos piedalījās tādi kā sabiedriskie advokāti, kas aizstāvēja tieši tās grāmatas, kas bija izraudzītas. Tās vairs nebija tiešraides, bet gan sižetu raidījumi. Tajos piedalījās sabiedrībā populāri cilvēki, atceros, kā viens komiķis ņēmās – viņa mīļākā grāmata ir par Vinniju Pūku, un viņš peldēja pa upi milzīgā cukurtraukā... Tādi gājieni ar britu resursiem izdevās ļoti atraktīvi, un es pieļauju, ka atraktivitāte piesaistīja TV publiku.
Latvijā, runājot par grāmatu, to ir ļoti grūti vizuāli parādīt. Ja TV jāgatavo ziņu sižets par koncertu vai teātra izrādi, ir visai vienkārši parādīt ar spēli aizrāvušos aktierus vai azartiskus mūziķus, bet ko rādīt, ja jāstāsta par grāmatu? Grāmatas vāciņu?
– Kautrīgo un satraukto autoru...
– Jā, kautrīgo autoru, kas, nosvīdis, nobijies un nosarcis, pirmo reizi mūžā izvilkts rampu gaismā, pie sevis domā: ko gan teiks lasītāji un varbūt man tekstā kāda kļūda palikusi neizlabota?! Stress taču ir milzīgs! Domāju, ka mūsu raidījuma ideja ir laba, taču – kas no tās iznāks, vēl pāragri spriest. Ir jau ļoti daudz veidu, kā sabojāt jebkuru raidījumu, bet ļoti maz veidu, kā to uztaisīt foršu. Ceru, ka izdosies!
– Kad pirmo reizi izdzirdēju par šā raidījuma ideju, kas man šķita ļoti interesanta, mani tomēr bažīgu darīja tas, ka cilvēki šobrīd, manuprāt, ļoti maz lasa.
– Nedomāju, ka cilvēki maz lasītu. Bet ja TV ir pieci kulinārie šovi, seši dzīvnieku šovi, septiņi muzikālie un vēl iepirkšanās un skaistumkopšanas šovi, lasīšana uz šā fona izskatās kā otršķirīga, ikdienišķa nodarbe. Neviens to neizvelk gaismā un neiesaiņo patērētāju sabiedrības garšīgajā un krāsainajā iepakojumā. Uzskatu, ka lasīšana notiek, jautājums ir – ko cilvēki lasa? Jebkurš bibliotekārs tev pateiks, kuras grāmatas nevar tik viegli dabūt un uz kurām gadu stāv gara rinda. Man reiz kādam avīzes rakstam uz piecām minūtēm vajadzēja vienu grāmatu, Ogres bibliotēkā teica, ka uz to būšot jāgaida kādi četri mēneši. Nācās braukt uz Rīgu, uz Misiņa bibliotēku. Ceru, ka no TV raidījuma aptaujas uzzināsim reālas simt mīļākās grāmatas, nevis tās, par kurām pirms nez cik gadiem skolotājs mēģinājis saviem skolēniem iestāstīt, ka tās ir labākās.
– Bet var taču gadīties arī tā, ka cilvēki mēģinās izlikties par gudrākiem, nekā viņi patiesībā ir, un daudzi nosauks, piemēram, Gabriela Garsijas Markesa Simts vientulības gadus vai Džona Faulza Melnkoka torni, kaut gan nebūs lasījuši šīs grāmatas. Bet izklausīsies labi!
– Man no tā ir mazliet bail, ka cilvēki tā mēģinās parādīt savu erudīciju. Un vienam otram būs pat kauns pateikt, ka man, sak, patīk kaut kas cits, piemēram, Valda Staburaga bērni. Bet uzskatu, ka nav vērts blefot, jo anketa būs izgriežama no avīzes, un, ja tev tā anketa jāizgriež, jāaizpilda un jāaizsūta, kāda jēga gan muļķoties, lai izliktos par smalkāku un pareizāku, nekā esi? Būs arī interneta balsojums. Tajā būs ierobežojumi, lai viens cilvēks nevarētu sēdēt visu dienu pie datora un simtām reižu balsot par vienu un to pašu grāmatu.
– Tu pats arī esi vairāku grāmatu autors.
– Man ir četras grāmatas. Bet tas jau būtu nekrietni – sēdēt internetā un visu dienu balsot par savu grāmatu. (Smejas.) Vēl es domāju par to, ka latviešu literatūrai varētu būt diezgan sāpīgi tas, ja pēkšņi izrādītos – lielais vairākums sabalso, piemēram, Dena Brauna romānus. Taču varētu būt arī tā: tie, kam 70–80 gadu, pārdomā savu dzīvi, nosakot, kuras viņiem ir svarīgākās grāmatas, un kāds varbūt nobalsos par Poruka Pērļu zvejnieku, brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikiem vai Jaunsudrabiņa Aiju, vai vēl par kādu citu latviešu klasiķi, darbu, kas viņu jaunībā bijis ļoti populārs, iemīļots. Sešdesmitgadniekiem varētu būt pilnīgi citi darbi, bet četrdesmitgadniekiem – vēl pavisam citi. Tas būtu interesanti – aplūkot, kā paaudzēm mainās lasīšanas intereses.
Atceries, savulaik bija modē lasīt Bulgakova Meistaru un Margaritu Ojāra Vācieša tulkojumā. Tā bija tāda bandas sajūta. Kas to lasīja, sazinājās no pusvārdiem. Pasakot – Begemots, visi saprata, par ko ir runa. Domāju, ka balsojumā tādas lietas parādīsies. Zinu, ka britiem vēlāk noderēja šī socioloģija: viņi virpināja visus datus sev vajadzīgajos virzienos. Izdevējiem tas bija noderīgi. To visu labi varēs izmantot arī mūsu bibliotēkas: kurš tad liedz pašām bibliotēkām sarīkot kaut ko līdzīgu, lai popularizētu grāmatas un izzinātu lasītāju vēlmes savā novadā? TV šova licence ir nopirkta uz vienu gadu. Pagaidām neviens par to nav domājis, bet varbūt, ja šovs būs izdevies, prātā ienāks jaunas idejas, kāds izdomās kaut ko oriģinālu. Ar ierasto TV valodu ir tiešām grūti kaut ko jaunu izdomāt grāmatu popularizēšanā. Man pašam kādreiz bija raidījums par rakstniekiem Melns uz balta, reizēm līdz izmisumam domājām, ko var uztaisīt ar esošajām tehniskajām iespējām, lai tas būtu interesanti. Ja tas ir klasisks kultūras raidījums, tajā taču neviens nekurinās grafomānu grāmatu sārtus un nemeklēs gada sliktāko grāmatu. Krieviem ir tāds laikraksts Kņižnoje obozrenije (Grāmatu apskats – krievu val.), bija arī tāds raidījums, kurā divi atraktīvi puiši no šā laikraksta vērtēja iznākušās grāmatas, viņuprāt, sliktāko grāmatu viņi vienkārši meta kaktā. Es iedomājos latvieti, kas kaut ko tādu ieraudzītu... Šausmas! Viņi pasniedza arī gada balvu par sliktāko tulkojumu. Krievijā bija tāda sērga: visādi nemākuļi tulkoja no dažādām valodām, paši nesaprazdami, ko tulko. Šim raidījumam bija augsts reitings. Viņi arī radio uzdarbojās.
– Vai tev pašam ir piecu grāmatu tops?
– Jā, man ir... Bet es sevi esmu pieķēris pie domas, ka ir man arī reiz mīļas grāmatas, par kurām es šodien nemūžam nebalsotu. Par Ilfa un Petrova romāniem Divpadsmit krēsli un Zelta teļš nebalsošu, kaut puikas gados šīs grāmatas man bija absolūtā topā. Bet tad, kad papētīju aizkulises, kā šīs grāmatas ir tapušas, kāds bija pasūtījums, kā viņi gribēja izkalpoties, nopelnīt. Tas nebija nedz tīri, nedz nesavtīgi, un nebija Ilfs un Petrovs nekādi disidenti. Viņi ņirgājās par ļoti konkrētām lietām pēc konkrēta pasūtījuma, liekot zem sitiena konkrētus cilvēkus. Trīsdesmitajos gados Staļina Krievijā ne vienam vien jokdarim tas nāca atpakaļ. Arī Bulgakovam, starp citu. Man šķiet, ka leģendārā frāze – «nav lielāka netikuma par gļēvumu» – ir paša Bulgakova atklāsme. Bet var jau te visu ko gudri spriest, ko tad rakstnieks lai iesāk bez drukāšanas? Tad jāiet kārties.
– Bet tev pašam tās piecas – tagad?
– Bulgakova Meistars un Margarita – grāmata, kas noteikti liekama manā sarakstā. Mana vērtība vēl ir Šveiks. Atceros, kā gāja armijā: praporščiks stulbi grozīja galvu, nevarēdams saprast, vai tā grāmata ir aizliegta vai nav. Beigās teica, aizvāc, lai nebūtu kačegarkā (kurtuvē – krievu val.) jāmet. No latviešiem – kurš gan skolā nav lasījis Eduardu Veidenbaumu vai Māri Melgalvu? Es varētu mierīgi ielikt savā topā Melgalva pirmo dzeju grāmatu, no kuras daudzi panti skan Pērkona mūzikā. Man bija gadi sešpadsmit, kad Rīgā notika pirmie koncerti un Dzelzceļnieku kultūras namu milicija ar suņiem bija aplenkusi... Kādas atmiņas! Melgalva teksti, tie toreiz bija riktīgi. Manas paaudzes vīrieši, kas ne pirms, ne pēc tam nevienu dzejas grāmatu nebija lasījuši, šo izlasīja gan. Vēl sarakstā iekļautu bērnu grāmatas. Kas vainas, piemēram, Tūves Jānsones grāmatiņai Komēta nāk? Kad to lasi, tad saproti, ka patiesībā šī grāmatiņa nav tikai bērniem vien...
– Bet mūsdienu latviešu autorus arī nosauksi?
– Noras Ikstenas Dzīves stāsti. Tā grāmata kaut kā reāli saslēdzās kopā ar mani... Tā pensionētā kundzīte, kas piepelnījās ar prostitūciju Daugavpils šosejas malā – es taču viņu gadiem redzēju, diendienā uz mājām un darbu braucot. Egilam Venteram ir ļoti spēcīgi mikroromāni. Uldis Bērziņš nupat Nacionālo dārgumu ierakstā teica tā: ja lasi un tev ne visai, tad liec nost, nemokies! Bet, ja grāmata ir tavējā, tad saslēdzies ar to un lasi.
Manuprāt, lasītājiem vēl līdzi nāk tā astoņdesmito gadu birka, ka latviešu literatūra – tas nekas nav. Pasaule atvērās, izrādījās, ka ārzemnieki raksta labāk, kas savā ziņā arī bija objektīvi, īpaši jau tāpēc, ka padomju laikā latviešu literatūra taču ignorēja visu tā saukto zemo žanru veidošanas principus. Pēc vieglās literatūras izslāpusī tauta metās latviešu rakstniekus sodīt ar maciņiem. Pēc tam deviņdesmitajos sākās krīze, un rakstnieki pateica – pie vella, mēs rakstīsim paši sev!
– Tas bija kaut kāds snobisms?
– To es drīzāk dēvētu par savstarpējo attiecību neveiksmīgu rezultātu. Saknes meklējamas 80. gadu beigās, bet zari iestiepjas 90. gadu beigās. Pēc 2000. gada mēs jau esam situācijas ķīlnieki. Protams, ja uz laukiem aizbrauks rakstniece Māra Svīre, tad, domāju, zāle būs skatītāju pilna arī šodien, taču ir rakstnieki, kurus Latvijā nepazīst. Kāpēc lai pazītu, paskaties, kāds komplekts – ja 50 kilometru attālumā nav nevienas grāmatnīcas, ja algas pietiek tikai pašam nepieciešamākajam, vai tad grāmatu pirksi, vai tomēr ēdienu? Vai pagastvecis liks vietējai bibliotēkai iepirkt dzelteno žurnālu, ko lasa visi, vai labu grāmatu? Vienā mirklī smagi kļūdījās arī izdevēji, sākdami klaigāt, ka latviešu literatūra nav rentabla, un mēģināja iestāstīt, ka Alberta Bela un Andra Kolberga darbus nevarot pārdot. Bet tās nu bija pilnīgas muļķības! Tomēr, ja kāds nepārtraukti un autoritatīvā balsī skandina, ka «šito neviens nepērk!», tad sāc domāt: ja neviens nepērk, tad kāpēc man vajadzētu pirkt?! Izdevēji toreiz cierēja uz valsts dotāciju oriģinālliteratūrai, bet ko viņi panāca ar savu melno PR? Pirkšanas kritumu.
Padomju laikā mums daudz kā nebija – dāmu romānu, piedzīvojumu romānu, mīlas romānu, kriminālromānu. Detektīvus taču rakstīja faktiski tikai Kolbergs. Pēc tam sāka tulkot amerikāņu rakstniekus, viņi zināja, kurā lappusē kam ir jānotiek, un tas nav nekas nosodāms, jo viņi zināja un zina, kā uztaisīt interesantu grāmatu, bet mums šis virziens pazuda. Pirms vairākiem gadiem biju Maskavā, un turienes izdevēji man vaicāja: kur ir jūsu detektīvromāni, kāpēc to nav? Es atbildu: Kolbergs jau gados, viņš mazāk raksta. Kā tad jūs varat uzturēt savu grāmatniecību, ja jums nav nacionālā detektīva? To prasīja krievi.
Latvijā šo nišu aizpilda ārzemnieki, un būtu normāli, ja būtu uz pusēm ar mūsu rakstniekiem. Bet latvieši diemžēl ir tādi mazohisti: viss mums ir tizls, filmas stulbas, grāmatas seklas! Nu, kā tā var sevi nemitīgi noniecināt?! Un tas neattiecas tikai uz literatūru vai filmām, tas attiecas uz rūpniecību, uz visu. Bet tu nopērc Laimas šokolādi un saproti, ka tā pēc šokolādes garšo!
– Vai tu atceries pirmo grāmatu, ko izlasīji?
– Atceros gan. Toreiz vēl lasīt nemācēju, un tie bija Pifa piedzīvojumi. Man bija kādi pieci gadi, un atmiņa toreiz vēl nebija piecūkota, man divreiz nolasīja tekstu, kura tur bija maz, un es atcerējos visu no galvas. Tad varēju lielīties, ka māku lasīt, mani gan mēģināja pieķert, bet es precīzi citēju katras lappuses tekstu. Bet pa īstam es iemācījos lasīt visai ātri: pa vasarām dzīvoju pie vecpapa un vecmammas Jaunpiebalgā, vecpaps bija mācītājs, un viņam patika ņemties ar mani. Arī pret lasīšanu nekādas nepatikas nebija, riebums pret literatūru radās, pateicoties vienai latviešu valodas skolotājai pamatskolā, kas bija negants Mirdzas Ķempes un Jāņa Sudrabkalna citātu sajaukums. Par katru nepareizu komatu viņa bija gatava ikvienu likt pie sienas un nošaut. Un kas puikām varēja būt vēl pretīgāk, kā skaitīt dzejoļus vai meklēt vietas, kur ielikt komatu?!
– Kaut gan tagad mēs zinām, ka Sudrabkalnam un Ķempei ir bijusi izcila mīlas lirika...
– Toreiz gan vairāk bija latvju zīles Kremļa torņa galā. Iespējams, ka arī tagad ir tādi skolotāji, kas spēj iedzīt riebumu pret literatūru. Bet nevar jau tāpēc visu laiku dzīvot tā, ka galvā bērnudārza aizvainojumi spēlējas: ja pamatskolā kāds skolotājs ir kaut ko stulbu pateicis par literatūru, tas nenozīmē, ka visa literatūra ir muļķīga un tukša. Tas pats ar dziedāšanu. Kurš puika tajos laikos gribēja dziedāt korī? Neviens! Visi normāli džeki spēlēja futbolu vai rokasbumbu. Un kādi vēl dziesmu svētki? Nevienu tas toreiz neinteresēja.
– Nez, vai tagad ir veikti kādi pētījumi par bērnu un jauniešu lasīšanas paradumiem?
– Ir daudz skolēnu, kas apgalvo, ka vispār neko nelasa.
– Protams, ir taču internets.
– Domāju, tas nav interneta dēļ. Pāris gadus esmu piedalījies lasīšanas veicināšanas kongresos un tur esmu sapratis vienu lietu: bērnam iemāca burtus, pēc tam viņš saprot, ka lasīt – tas nav interesanti, un tālāko lasīšanas procesu neapgūst. Viņš izlasa, bet pilnvērtīgi nesaprot teksta nozīmi. Arī matemātikas teksta uzdevumus nesaprot. Lasīšana ir viena lieta, bet literatūras lasīšana – tas jau ir augstākais pakāpiens. Mēs šajā lasīšanas kvalitātes rādītājā esam aiz Dienvidāfrikas. Tas liecina, ka izglītības sistēmā kaut kas ir nepareizi.
– Varbūt tavs jaunais raidījums veicinās vēlmi lasīt grāmatas un līdz ar to katram latvietim bagātināt savu valodu?
– Iespējams, es ceru. Esmu ievērojis, ka latviešu bērniem netiek mācīts, kā vajag uzstāties auditorijas priekšā – maniem studentiem augstskolā pietrūkst vārdu krājuma, un jaunieši nespēj pamatot savu domu. Esošā izglītības sistēma, pateicoties arī visādiem ārvalstu ekspertiem, ir sazāģēta pilnīgās drazās. Te nav runa par to, vai literatūru māca vairāk vai mazāk, runa par to, ka produkts – skolēns – ir nekāds. Es saprotu, ka ārzemēs vajag melno darbaspēku, kas mazgā traukus un apkopj viesnīcas, bet lai viņi paši mazgā savus traukus! Kāpēc latviešiem tas jādara?