«Es esmu absolūti neveselīga dzīvesveida piekritējs: šad tad lietoju alkoholu, smēķēju daudz un regulāri, bet par to, ko savos gados redzu spogulī, esmu gandarīts,» saka modes mākslinieks Dāvids. Viņam trešdien paliks apaļi 50.
«Kad vēl biju pavisam jauns, domāju: kad pienāks 2000. gads, man būs jau trīsdesmit četri gadi un es būšu vecs un briesmīgs... Tagad par gadiem vispār nedomāju. Godīgi sakot, ja man nebūtu publiska darba, arī par izskatu varētu nedomāt, bet – cilvēki pieprasa, lai es būtu tāds, kādu viņi mani grib redzēt. Bieži vien komentāros var izlasīt: fui, kāds Dāvids resns palicis... Bet – kāpēc es nedrīkstētu būt resns?!» spriež pazīstamais mākslinieks. Tāpēc abi ar sievu Antru nolēmuši, ka mēģinās novecot ar cieņu. «Man pat sāk patikt, ka man ir sirma bārda, sirmi mati. Tagad saulē tie pabalējuši, nevar redzēt, bet, jā, man patīk sirmums, un es netaisos tāpēc krāsot matus! Man liekas, ka vīrietim krāsot matus ir nevis muļķīgi, bet perversi un pretīgi. Citi varbūt domā savādāk, bet – lai viņi tā domā!»
Ar fizisku darbu
Ja arī kādu gadu iepriekš viņš bijis smagāks, tad šobrīd savos teju 50 gados Dāvids ir nevainojamā fiziskā formā. Kā viņš to panācis? Ar fizisku darbu, fiziskām aktivitātēm, pēc kurām bija noilgojies, vairākus mēnešus staigājot ar kruķiem. «Tas ir briesmīgs stāsts. Es paslīdēju un nolauzu pēdu. Man bija divas operācijas, bet, tā kā bija dažādas iešanas un lieli projekti un es nevarēju atļauties gulēt gultā, turklāt dzīvoju ceturtajā stāvā bez lifta un mans ofiss ir trešajā stāvā bez lifta, pats visur gāju, un, jā, – tas bija šausmīgi smagi, diezgan traks pārbaudījums. Reiz pat kritu atmuguriski, nezinu, kā vēl kaklu neesmu nolauzis,» stāsta modes mākslinieks, piebilstot, ka atveseļošanās periodā paguvis pamatīgi noilgoties pēc fiziska darba.
Un vasara ir laiks, kad darba rokas dārzā ir fiziski vajadzīgas. «Tagad visu ko gatavoju ziemai: marinēju gurķus, lieku tomātus želejā, gurķus kopā ar kabačiem, esmu uztaisījis arī gurķus ar čili eļļā. Reiz pie draugiem tādus ēdām, ļoti garšīgi! Es neesmu kautrīgs – ja man garšo, tad neliekos mierā, bombardēju cilvēkus, kamēr dabonu recepti,» Dāvids nosmej un izstāsta, ka viņam ir liela pieredze marinēšanā. Bieži vien viņš receptes meklē internetā un, tā kā labi pārzina tehnoloģisko procesu, uzreiz jūt, kuras ir vērts pamēģināt. Turklāt viņš tās vienmēr uzlabo pēc savas gaumes un garšas sajūtām.
Dāvids atklāj, ka ziemai salicis arī plānprātīgi daudz upeņu – gan ievārījumā, gan sīrupā, gan svaigas ar cukuru. «Upenes bija tik daudz, ka varēja nosisties – kaimiņi, draugi, paziņas deva groziem, līdz nācās atteikt, jo burku sāka pietrūkt.»
Ēd ļoti maz
Stāstot par savu neveselīgo dzīvesveidu, Dāvids norāda, ka ēd gan viņš ļoti vienkārši, turklāt viņam ir viens dzelzs likums: viņš ēd tikai tad, kad patiešām grib. Nevis tad, kad visi ēd brokastis vai visi reizē iet pusdienās. Tāpēc nereti viņam brokastis ir četros piecos pēcpusdienā.
«Man negaršo pārāk smalkas lietas. Es neesmu veģetārietis. Man garšo trekna cūkgaļa ar kartupeļiem, bet – es ēdu ļoti maz, jo mani neinteresē ēdiens kā tāds. Es labāk noēdu mazāk nekā vairāk. Bet nav tā, ka pie tā piedomāju. Tā vienkārši ir,» viņš saka un atzīstas, ka vienubrīd bija pasācis ēst naktī – divos trijos. Tad arī sapratis, kāpēc ledusskapī ir vajadzīga lampiņa...
Lai bērni ir laimīgi
Savā dzimšanas dienā Dāvids grib būt tuvāko cilvēku lokā, turklāt visiem ir pieteikts, ka nedrīkst neko dāvināt. «Godīgi: ko man vajag?! Es savos piecdesmit gados būtu gribējis būt ļoti bagāts, jo nauda mūsdienās atrisina daudzas problēmas. Diemžēl es tāds neesmu, un to neviens man arī nevar uzdāvināt,» Dāvids aizdomājas un tad saka, ka jau sen sapratis: lietas ir nieki, un tie viņam nav vajadzīgi. «Nav jau padomju laiki, kad katrs spīgulītis bija vērtība. Šodien tas viss ir tik mazvērtīgs, un man tiešām no tā visa neko nevajag. Vienkārši nevajag. Ja ir nauda, pats varu izvēlēties, ko man vajag.»
Dāvids neslēpj, ka viņam ir vajadzīgi cilvēki. «Satikties. Parunāt. Bieži vien – par neko, jo tā speciāli par kaut ko runāt mani arī vairs neinteresē. Man nav vairs ilūziju. Varbūt ciniski izklausās, bet – vismaz patiesi. Kam man izlikties?! Bet – zini, ko es ļoti gribētu? Lai mani bērni ir laimīgi. Un lai viņiem ir nevis tāda laime, kādu es to esmu iedomājies, bet tāda, kādu viņi grib. Tas ļoti atšķiras,» Dāvids vaļsirdīgi stāsta un saka, ka tagad redz paaudžu šķēres un viņam ir grūti to pieņemt. «Es zinu, ka problēma ir manī. Nesaprotot, kas bērnus dara laimīgus, es viņiem nodaru pāri. Par to esmu nevis noraizējies, bet tas manā vecumā man vēl jāiemācās – netraucēt bērniem kļūt laimīgiem. Jo pirmās ziepes jau esmu savārījis, jau esmu izpaudies, nodarot pāri. Bet Dievs ir mans liecinieks, ka es gribēju tā, kā, manuprāt, šķita pareizi. Es nejutu, ka daru pāri.»
Vairs nav ilūziju
Dāvids saka: tā kā viņam ir ģimene un par to ir jāgādā, viņš uz lietām skatās ļoti merkantili. «Modes tirgus realitāte mani ir tik ļoti nolikusi pie vietas, ka par modes mākslu man vairs nav ilūziju. Es skatos, cik ar ko var nopelnīt, kas to pirks... Tāpēc, runājot par modi, esmu ļoti atsalis,» modes mākslinieks godīgi atzīstas un izstāsta, ka viņš, protams, joprojām strādā ar individuāliem klientiem un labprāt apģērbj teātra izrādes un lielus korporatīvus pasākumus, jo – tur vismaz var nopelnīt. «Nekādu lielu komerciālu plānu vai ambīciju man pagaidām nav. Varbūt jānogaida...».