27.augusta jubilārs: mūziķis Kārlis Kazāks
«Lai izvairītos no dzimšanas dienas svinēšanas, esmu piekritis uzspēlēt mazu koncertiņu krodziņā Dēkainis,» saka šīs dienas jubilārs Kārlis Kazāks (37). No gadu maiņas atzīmēšanas viņš parasti izvairoties, bet tas nenozīmē, ka paši tuvākie aizmirst viņu apsveikt. Arī šodien ģimenes lokā tiks ēsta pašcepta kūka un bērni, visticamāk, būs sagatavojuši pārsteigumu – pašu uzzīmētu vai uzmeistarotu.
Šīs vasaras lielais notikums viņam bija astoņu dienu ilgais brauciens pa Latviju, kas nu jau zināms arī kā projekts Velomūzika. Pirms kāda laika viņš pavisam nejauši mūziķim Jurim Kroičam stāstījis, ka grib ar kājām pāriet pāri Latvijai – no Indras līdz Papei. «Juris ierosināja braukt ar ričuku. Sākām par to pļāpāt, nejauši izstāstījām Mārim Bīmanis, kurš teica jā, vēlāk pievienojās Kaspars Tobis. Un tad šķita – kā tad mēs, četri mūziķi, tā vienkārši brauksim, paņemam līdzi instrumentus, lai vakaros varam pamuzicēt. Tā arī viss sākās 2012. gadā – braucām, neko nezinot, kas jāņem līdzi, un rezultātā paņēmām līdzi trīs reizes vairāk nekā šogad. Gadu gaitā viss liekais nokrīt nost, jo nemaz tik daudz nevajag,» stāsta Kārlis Kazāks. Šogad braucienā devušies jau piekto reizi, pievārējuši 500 kilometru. «Ģitāras, teltis un guļammaisi uz riteņiem, un braucam pie cilvēkiem, tur, kur retāk kāds aizbrauc. Pa dienu baudījām Latviju, vakaros mazliet uzspēlējām un uzdziedājām. Pirmo reizi arī mana sieva Kristīne devās līdzi, un es apbrīnoju, ka viņa izturēja visu braucienu, jo fiziski tas nebija viegli,» atzīst mūziķis. Kamēr tētis un mamma apceļojuši dzimto zemi, bērni Pauls Gustavs (12), Klinta Elma (10) un pastarīte Kaiva (2) ciemojās pie omītēm. «Izklausās daudz – astoņas dienas, bet tā nemaz nav, protams, daudz izklausās 500 kilometru un, jā, ir, ko pamīties. Tā kā mēs braucam pa mazajiem celiņiem, brīžam pa tādiem, kur celiņu nemaz nav un ir jāstumjas pa brikšņiem, tad drusku ir arī enerģisks piedzīvojums, tā nav tikai atpūta. Tā ir mūsu vasara, vasarā tāpat ir daudz darba, bet uz šo laiku visu noliekam pie malas un piedzīvojam vasaru. Ja nebūtu bijis velobrauciens, kaut kas būtu ļoti pietrūcis.»
Tas gan nenozīmē, ka brauciens notiek uz dullo, ik gadu Kārlis rūpīgi izstrādā maršrutu, «ne īpaši rēķinoties ar saviem draugiem, bet izdomāju, kur es gribu būt, ko pats iepazīt, ko parādīt». Nav nepamanāms, ka mūziķi īpaši velk uz Latgali, ko citi bieži vien dēvē par depresīvo reģionu, bet Kārlis to atzīst par vietu, kur «smelt spēku no cilvēkiem, no emocijām, no sirsnības. Patētiski izklausās, bet tur ir kaut kas foršs, tīrs un nesamaitāts». Paša ciltskokā latgaļu sakņu viņam neesot, jo, «pateicoties saviem radiniekiem, esmu dzimis tālu no Latgales, bet man ļoti patīk latgaliešu valoda, kā jebkurš dialekts, tā ir mūsu bagātība. Starp citu, ir teiciens – pēc trešā alus katram ir baba jeb vecāmamma Latgalē».
Šīs nedēļas nogale ģimenē tiks veltīta tam, lai sagatavotos skolas gada sākumam. Mācību gads sākas ne tikai vecākajiem bērniem, bet arī ģimenes galvai, kurš Tehniskajā universitātē lasa lekcijas koksnes produktu dizaineriem. Jau divus gadus ģimene dzīvo Siguldā, ko Kārlis atzīst par vienu no ērtākajām un labāk organizētajām, kompaktākajām vietām dzīvošanai ģimenei ar bērniem. Un pilsētas kompaktums nav mazsvarīgs faktors trīs bērnu ģimenei, arī tāpēc, ka abiem lielākajiem bērniem ir visai plašs ārpusskolas interešu loks – no mūzikas un mākslas līdz sportam.