Kinoteātros visā Latvijā uz lielajiem ekrāniem nonākusi dokumentālā filma «Prāta vētra: starp krastiem», kuras sižets seko līdzi Jelgavas grupas «Prāta vētra» attīstībai Latvijas un pasaules vēstures notikumu kontekstā. Filmā redzami unikāli kadri no grupas privātajiem, kā arī Latvijas Televīzijas arhīviem, kā arī tikai tagad atklātībā nonāk līdz šim nepubliskoti fakti par mūžībā aizgājušā grupas dalībnieka Gundara Mauševica jeb Mumiņa problēmām ar veģetatīvo distoniju, kā arī grupā piedzīvoto krīzi, kad Renārs Kaupers gribējis pielikt punktu grupas pastāvēšanai.
«Filma ir mēģinājums atbildēt uz jautājumiem: kas ir tas, kas veido «Prāta vētras» fenomenu, kādēļ cilvēki viņus mīl un reizē arī kritizē, kā grupa ir spējusi uzveikt daudzās krīzes un tomēr palikt kopā jau 25 gadus? Nu jau viņi ir daļa no mūsu nacionālās identitātes. Varētu šķist, ka veidot filmu par «Prāta vētru» ir panākumus sološs pasākums, taču patiesībā viņi ir snieguši tik daudz interviju kā neviens, un sākumā šķiet, ka par viņiem jau zinām visu,» stāsta viens no filmas veidotājiem Sandijs Semjonovs.
Noskatījies filmas pirmizrādi kopā ar «Prāta vētras» puišiem un citām Latvijā zinām personām, prominencēm, Semjonovs sarunā ar »Vakara Ziņām« atzina, ka jūtas ļoti pateicīgs grupas puišiem par piešķirto uzticības kredītu: «Nevar teikt, ka iepriekš biju lielos draugos ar «Prāta vētras» puišiem, drīzāk jāsaka – bijām pazīstami. Abi ar Gundaru Rēderu uzrunājām puišus, un viņi piekrita, ka veidojam filmu.»
Filma «Prāta vētra: starp krastiem» ir dokumentāls stāsts par četriem draugiem. Par četriem atšķirīgiem, taču sirdī līdzīgiem skolas biedriem. Viņi piedzima septiņdesmito gadu vidū, izauga ar padomju multenēm un tukšajiem veikalu plauktiem, mūsu valsts neatkarības priekšvakarā izveidojot jaunu grupu «Prāta vētra». Par neatlaidību, krišanu un atkal celšanos. Pirmo reizi grupa atklāti stāsta par kopā būšanu, krīzēm un prieka brīžiem.
Filmā ir divi sižeti, par kuriem grupas puiši iepriekš klusēja. Viens sižets saistīts ar traģiski bojāgājušo grupas biedru Mumiņu jeb Gundaru Mauševicu, kurš pirms savas aiziešanas mūžībā bijis ļoti nomākts. Lielās noslogotības dēļ nav paguvis aizlidot atpūsties uz siltajām zemēm, iespējams, arī cietis no veģetatīvās distonijas. Un otrs nedzirdēts stāsts ir par grupas solistu Renāru Kauperu, kurš pirms vairāk nekā pieciem gadiem bija nolēmis pielikt punktu grupas radošajai darbībai. Taču ar grupas biedru palīdzību, degsmi un neatlaidību grupa saliedējās un turpina joprojām priecēt tūkstošiem cilvēku Latvijā un ārpus tās robežām.