6.janvāra jubilārs: izcilais latviešu fotogrāfs Atis Ieviņš

Atis Ieviņš: «Jo vecāks kļūstu, jo vairāk man patīk pašam par sevi pasmieties, tagad saku – pusmūžs jau būs nodzīvots. Man ir bail, ka es nepaspēšu visas savas idejas realizēt. Protams, viss ir ierakstīts tajā lielajā grāmatā, un mēs nezinām, cik ilgi vēl būsim šai saulē, bet man patiešām ir ko darīt. Un ir ko izvētīt. Un atcerēties. Arī savus draugus. Šajā bildē mani kopā ar leģendāro Teodora Zaļkalna veidoto granīta skulptūru Cūka iemūžinājis mans kolēģis un draugs Juris Krūmiņš, kurš nu jau aizsaulē» © Personīgais arhīvs

«Esmu perfekcionists, taču ilgu laiku bijuši citi darbi, nav bijušas iespējas sakārtot savu arhīvu. Nu beidzot tam esmu pieķēries, un par to man pašam milzīgs prieks,» saka izcilais latviešu fotogrāfs Atis Ieviņš, kuram šodien, Zvaigznes dienā, aprit apaļi 70.

Fotogrāfs Atis Ieviņš savus šūpuļsvētkus atzīmēšot klusi un mierīgi, un dienu pirms svinībām ir zināms, ka no viņa pieciem bērniem un pieciem mazbērniem ciemos atbrauks vecākā meita Ilze ar mazbērniem Elīnu un Dāgu. Vispār viņš neesot radis pie lielām lustēm tāpat vien, tāpēc savu apaļo dzīves jubileju plašākā lokā grasās atzīmēt 28. februārī, kad «bērnības zemē Mālpilī» tiks atklāta viņa jaunākā personālizstāde. Tā kā turpat Mālpilī ir Ata un viņa tēva kopīgi celtā māja, kurā šobrīd saimnieko viņa vecākais dēls Toms, tā esot daudz piemērotāka vieta viesībām lielākā pulkā. Turklāt tagad jau visiem tāda dzīve, ka nevienam nav īpaši daudz laika runāties ar opīti. «Jau pusotru gadu esmu prom no Rīgas, dzīvoju vienistabas dzīvoklī Siguldā, un tas nozīmē, ka nav arī pārāk daudz vietas lielai ballei,» nosaka gaviļnieks. «Sola aukstu laiku, ko tad te brauks. Bērni lieli, visi strādā, un mūsdienās jau tāda dzīve, ka jābūt elastīgiem gan vecajiem, gan jaunajiem, un vajag saprast, ka bērni brauc tad, kad tas iespējams, jo mūsu laika lielā kaite ir aizņemtība... Varu būt laimīgs, jo visi bērni ir, tā teikt, pie vietas – Martiņa (25) ir daktere, Miks (26) ir celtnieks, Jānis (21) studē programmētājos, Ilze (42) ir aerobikas trenere, Toms (43) strādā drošības sistēmās. Starp citu, vienīgais mazbērns, kurš izrādījis interesi par mākslu, ir Elīna, kura arī dzimusi Zvaigznes dienā,» stāsta laimīgais vectēvs.

Kas to zina, kā būtu izveidojusies viņa dzīve, ja viņš 1975. gadā nebūtu iekūlies presē. «Plāni jau bija ģeniāli,» smaidot saka Atis Ieviņš, atceroties savus studiju laikus Latvijas Mākslas akadēmijā, kur viņš studēja Tekstilmākslas nodaļā pie profesora Rūdolfa Heimrāta. Tieši tur viņš sāka eksperimentēt ar fotogrāfijas un glezniecības iespējām un 70. gadu sākumā kopā ar Andri Grinbergu un Miervaldi Poli sāka veidot dažādas fotosesijas un performances, līdz 1975. gadā kļuva par štata fotogrāfu žurnālā Padomju Latvijas Sieviete. «Vecākais dēls bija maziņš, un, protams, ģimenei vajadzēja naudu. Sākumā tas vienkārši bija naudas darbs, bet rezultātā visa dzīve pagāja, strādājot par fotogrāfu.» Nu viņš esot «normāls pensionārs ar minimālu pensiju un daudz brīva laika», ko varot veltīt tam, kas ilgstoši nolikts malā. Skrupulozi kārtojot arhīvu, tapušas vairākas izstādes. Šobrīd Ojāra Vācieša muzejā skatāma fotoizstāde Literārā dzīve no septiņdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem, kur apskatei izliktas daudzu leģendāru latviešu radošās inteliģences pārstāvju fotogrāfijas. Savukārt februāra beigās Mālpilī tiks izstādīts «zelta fonds», kura vienojošais nosaukums pagaidām ir Svārstīgā erotika.

«Ik pa laikam kāds nopērk darbus, vecās iestrādes arī vēl darbojas, bet tas tā – iztikšanai,» savu ikdienas iztikšanu raksturo Atis Ieviņš. Tomēr bez radošiem mērķiem viņš nevarot iztikt, un tā pagājušā gada 1. februārī sācis bildēt Gaujas senleju no viena skatu punkta. «Eju rītā, eju vakarā un bildēju – saule lec, saule riet, ir migla, sarma... Daba pati glezno, man tikai jāiemūžina. Atceros, augustā bija tāda migla, ka nekā nebija – ne senlejas, ne Gaujas, tikai migla. Reizēm kādu stundu jāpasalst un jāpagaida, līdz ir ko bildēt. Jūtu, ka varētu uztaisīt labu izstādi,» nosaka Atis Ieviņš.

Visu mūžu viņš rūpējies arī par savu fizisko formu, un to dara arī šobrīd, esot pat sava rīta un vakara programma gan labam, gan sliktam laikam. Vasarās neiztrūkstoša vērtība ir velosipēds, un tad jau līdz 20 kilometrus attālajai Mālpilij, lai apkoptu vecāku kapus, viens pūtiens vien esot. «Kā es jūtos, tā darbojos. Ziemā vairāk skatos filmas, nu tās, kurām nebija laika tad, kad bērni bija mazi, un, protams, lasu grāmatas. Starp citu, savulaik no viena kolekcionāra iegādājos unikālu eksemplāru – pirmās brīvvalsts laikā izdoto Herberta Cukura Mans lidojums uz Gambiju ar paša autora autogrāfu. Eksemplārs gan bija nožēlojamā stāvoklī, pat žurku iegrauzts. Nupat nopirku Armanda Pučes grāmatu par Herbertu Cukuru, būs ko lasīt līdz rīta gaismai.».



Izklaide

Enerģiskā pašmāju grupa “Have No Heroes”, kuras pārstāvji sevi pieskaita pankrokam, lai gan drīzāk spēlē postpanka nišā, izdevuši jaunu singlu “Upside-Down World” un tā video. Tā gan ir viņu pieteikto jaunumu mazākā daļa.

Svarīgākais