APRITĒ: Ziemassvētku vecītis ir īsts!

«Ja godīgi, manas bērnības atmiņas par Ziemassvētkiem noteikti nesaistās ar Leļļu teātra apmeklējumu,» atzīst Latvijas Leļļu teātra aktieris Artūrs Putniņš. Viņš ir Jūlijonkuliņš režisora Edgara Kaufelda jauniestudējumā Jūlijonkuliņa Ziemassvētki 2. Pirmizrāde svētdien. Ieteicamais vecums: 4+.

Precīzi pirms gada Latvijas Leļļu teātrī pirmizrādi piedzīvoja Edgara Kaufelda veidotie Jūlijonkuliņa Ziemassvētki, kas ir stāsts par onkuliņu, kurš nav zaudējis optimismu, un viņa vienīgo līdzgaitnieku kaķi, kuriem Ziemassvētki ir mīļākie svētki, tāpēc viņi tos sāk gaidīt jau vasaras karstumā. Šogad šim stāstam ir tapis turpinājums - Jūlijonkuliņa Ziemassvētki 2, un šajā reizē onkuliņš kopā ar savu kaķi Epentāleru (Arnita Jaunzeme) gaidīs dāvanu, kas ceļos no tālajām ziemeļvalstīm. Kāds būs šis pārsteigums, un vai Jūlijonkuliņš būs tik pārsteigts kā vēl nekad? Un kāda loma šajā stāstā būs Flamingo (Pēteris Galviņš)?

Tāpat kā pirms gada, kad Jūlijonkuliņš izsludināja konkursu, kādu vārdu dot viņa kaķim, arī šogad viņam bija nepieciešama mazo skatītāju palīdzība - lai izlemtu, ko svētkos uzdāvināt savam kaķītim. Dāvanu ierosinājumu konkurss ir noslēdzies, un tajā uzvarējusi mazās Paulas ideja par diskobumbu. «Epentālers vēl nezina, ko saņems Ziemassvētkos, bet svētdien, kad skatītāju zālē būs klāt arī Paula ar savu mammu, viņš to uzzinās,» stāsta Artūrs Putniņš.

Aktieris atzīst: pēdējos divus gadus, kopš iejuties Jūlijonkuliņa tēlā, viņš Ziemassvētkus sāk gaidīt reizē ar viņu. Tāpēc arī par dāvanu gādāšanu sev tuvajiem ir iespēja aizdomāties jau ļoti agri. Artūrs neslēpj: viņš Ziemassvētkus parasti pavada kopā ar savām trim vismīļākajām sievietēm - mammu Intu, māsu Anci un draudzeni Gerdu. «Tās reizes, kad visi četri varam satikties, ir ļoti retas, tāpēc vismaz Ziemassvētkus svinam kopā - lai varētu mierīgi padomāt par dzīvi, izrunāt, kāds kuram bijis gads un ko gaidām no nākamā. Parasti tas notika laukos pie mammas [Limbažu novada Umurgas pagastā], bet šogad pirmo reizi mēs ar Gerdu uzņemsim mammu un māsu pie sevis. Jā, esam uztraukušies, kā viss būs,» aktieris smaidot atzīstas.

Bet no savas bērnības Ziemassvētkiem Artūrs joprojām atminas, kā baidījies no Ziemassvētku vecīša, raudājis un slēpies zem galda. Pēc pirmās tikšanās turpmākos trīs gadus negribēja viņu ne redzēt, ne ar viņu runāt. «Atminos arī, kā vēlāk «atšifrēju», kurš tas bija, bet vecāki līdz pēdējam slēpa, sakot, ka tās ir tikai manas iedomas. Patiesībā viņi tā arī neatzinās, un tas palika uz jautājuma zīmes visu mūžu. Un tagad, kad man pašam ik decembri ir «ļoti tuvas attiecības» ar Ziemassvētku vecīti, es esmu atradis atbildi uz šo jautājumu - ka tas Ziemassvētku vecītis, ko toreiz satiku savā bērnībā, noteikti bija pavisam īsts. Jo - nu es to zinu, ka viņš ir īsts!»

Jautāts, kādu dāvanu viņš šogad gaida no Ziemassvētku vecīša, aktieris vaļsirdīgi atzīstas, ka tiešām nav bijis laika domāt par sevi - ir jādomā, ko gādāt saviem mīļajiem. Bet tad viņš uz mirkli aizdomājas un saka, ka būtu ļoti priecīgs par iespēju apmeklēt kādu kultūras pasākumu kopā ar savu mīļoto Gerdu. Jo ikdienas darbu noslogojums ir tik liels, ka nesanāk par to pat aizdomāties.