VAKARA ZIŅAS: Reiniki Jaungada priekšvakarā atzīmēja kāzu jubileju

© F64

Dace (58) un Artūrs (58) Reiniki savu ģimenes ligzdiņu jau ilgus gadus vij Tērvetes pagasta Kroņaucē daudzstāvu mājas trīsistabu dzīvoklī.

To savulaik jaunajiem pedagogiem piešķīra toreizējā kolhoza «Tērvete» priekšsēdētājs, kad viņi pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta absolvēšanas atnāca strādāt vietējās mācību iestādēs. «Sākumā mums iedeva divistabu dzīvokli uz pārbaudes laiku. Pēc tam trīsistabu. Mājas mums nekad nav bijis. Un laikam arī nebūs. Katram no bērniem - Rūtai un Laurim - bija sava istaba, un tad viņi bizenēja šurpu turpu, brīžiem kašķēdamies un pēc tam lūgdami viens otram piedošanu. Tagad jau abi sen kā Rīgā, bet Tērvete, dzimtās mājas, sauc viņus ciemos, cik nu katram sanāk, jo abi ir noslogoti,» atklāj Artūrs.

Latgalietis un vidzemniece

Daudzi droši vien nezina, ka Artūrs Reiniks ir dzimis Latgalē un runāt latgaļu mēlē viņš var pat šodien. «Man dzimšanas apliecībā ierakstīts, ka esmu dzimis Ludzas rajona Lūrupu ciema padomē. Ludzas novads tagad ir, bet vai ir vairs tāds ciems, kauns atzīties, bet neesmu papētījis. Latgalē nodzīvoju pirmos piecus dzīves gadus, bet tad kļuvu par zemgalieti, jo mana ģimene pārvācās uz Auriem. Tomēr latgalietis manī brīžiem parādās,» stāsta Artūrs un turpina, ka nupat Ludzā bijis liels koncerts un viņam palūguši, lai parunā latgaliski. Ne jau visi vārdi tik gludi izrunājušies, bet kolēģi paslavējuši par Reinika labo izrunu. Kas iemācīts mazotnē, tas tik ātri no atmiņas neizzūd.

Dace savukārt dzimusi Madonas pusē, bet, kad meitenei bija četri gadi, ģimene pārvākusies uz Pļaviņām, kur tētis Oļģerts strādāja par fizikas un mājturības skolotāju, bet mamma Maruta pasniedza krievu valodu. Bez Daces ģimenē ir arī vecākā māsa Maija. «Mēs ar māsu pagājušajā vasarā izbraucām savas bērnības takas Gaiziņkalnā. Katra vieta, kuru mēs skatījāmies, asociējas ar pagātni. Mūsu ģimene dzīvoja Gaiziņkalna skolas ēkā, jo tētis bija šīs skolas direktors. Tagad šī ēka nav apdzīvota, tur nekas nenotiek, dzīvo tikai uzraugs un pieskata visu kopējo saimniecību. Skolas internāta ēkā, kuru savulaik cēla mans tētis, ierīkots viesu nams «Gaiziņstars». Tajā šobrīd strādā mūsu paziņa no Pļaviņām, un todien tā bija brīnišķīga satikšanās,» nostalģiskās atmiņās dalās Dace. Sabildējušas daudz fotogrāfiju, atcerējušās, pie kura koka bērnībā stāvējušas, uz kurām kāpnēm sēdējušas. Māsas iekļuvušas arī neapdzīvotajā skolas ēkā. «Izstaigājām visas telpas, uzkāpām arī bēniņstāvā, kur kādreiz dzīvoja mana auklīte. Pie viņas pavadīju daudzas stundas, kamēr mamma strādāja, bet māsa tajā laikā vairāk dzīvojās ar vecākiem pa mācību klasēm,» par brīnišķīgo ceļojumu uz bērnības zemi nebeidz priecāties Dace Reinika.

Kāzas Jaungada priekšvakarā

Dace un Artūrs iepazinās 1977. gada augustā, kad abi stājušies Daugavpils Pedagoģiskā institūta Mūzikas pedagoģijas nodaļā. «Dace man uzreiz iepatikās, ļoti labi to atceros. Enerģiska, smaidīga, skaista, atraktīva personība ar līderes iemaņām. Tas viss mani piesaistīja. Apprecējāmies, kad mācījāmies institūta otrajā kursā - 1978. gada 30. decembrī. Toreiz Pļaviņās, kur vidusskolas telpās notika kāzu svinības, bija nepārspēts aukstums, mīnus 44 grādi, un vīri palaikam gāja savus žigulīšus sildīt. Šņabis pat bija sasalis. Viens kursabiedrs pirkstu apsaldēja, labi, ka slimnīca turpat blakus. Mums gan nebija auksti, jo mūs sildīja mīlestība! Līdz ar Latvijas simtgadi mums ar Daci sakritīs 40 gadu kāzu jubileja,» priecājas Artūrs. Savukārt Dace, atminoties iepazīšanos ar savu nākamo vīru, stāsta: «Nebija jau ohoho un uzreiz precamies. Mums bija katram savi draugi. Uz ballītēm es gāju ar citiem, Artūrs atkal ar savām draudzenēm. Kad bija kursa ballēšanās, tad gan viņš vienmēr mani vadīja mājās. Tā aizvadīja, ka apprecējāmies. Mums bija kārtīgas studentu kāzas ar 90-100 viesiem. Studiju biedri un radiņi.»

Priekšsēdētāja un skolotājs

«Pabeidzām augstskolu, un vajadzēja norīkojumu. Mūs aicināja strādāt uz Jēkabpili, kur bijām praksē, bet atnācām uz to pusi, kur dzīvoja Artūra vecāki. Mums vajadzēja arī laukus, lai Artūram nebūtu jāiet armijā, jo toreiz lauku skolotājus armijā neņēma. Arī Lauris jau bija piedzimis. Annas Brigaderes skolā un Auru skolā bija brīvas skolotāju vietas, un mēs atnācām uz šīm divām skolām. Es sāku kā mūzikas skolotāja Annas Brigaderes skolā, tad tur biju direktora vietniece mācību darbā, bet 1992. gadā sāku strādāt par direktori. Un tā līdz 2003. gadam,» par savu darba gaitu sākumu stāsta Dace Reinika. Pēc tam viņa strādājusi Rīgā, Labklājības ministrijā, gadu darbojusies Saeimā. Tagad Dace jau ceturto gadu ir Tērvetes novada domes priekšsēdētāja.

«Varbūt es mazliet izdegu, jo daudzas lietas gribu padarīt pati. Patīk arī īstenot idejas, par kurām domāju, vēl nebūdama novada priekšsēdētāja. Piemēram, braucot no Jelgavas, Kroņauces krustojumā ir veca policistu būda, domāju, ja būtu mana teikšana, es tukšajos logos iekārtu puķes. Protams, savā pirmajā darbības gadā to izdarīju. Mans mērķis vispirms bija sakārtot Tērvetes novada vidi, lai tūristi un pašu ļaudis var priecāties. Šogad atklājām pirmo novada svētku egli. Tērvetes novadā nav pilsētas un nav laukuma, bet vieta eglei bija jāatrod. Uzlikām vēsturiskā vietā, pretī pilskalnam. Izpušķojām ar latviskiem ornamentiem,» saka Tērvetes novada vadītāja. Viņas ieviesta tradīcija ir arī pasākums «Mazais tērvetnieks», kurā sveic novadā dzimušos mazuļus, kā arī Tērvetes novada gājiens. «Plūstam kā upe caur priežu mežu, un mazajā Tērvetes novadā viss notiek. Mans ritms ir tāds, un es savādāk neprotu,» nosaka Dace un piebilst, ka vēl daudz labu lietu notiek novadā. Viņai liels prieks par novada lūgšanu brokastīm, arī šogad tādas notika. Saziedotie līdzekļi no tām vienmēr tiek novirzīti kādam noteiktam mērķim - šogad vienai ģimenei bērna ortopēdisko apavu iegādei un medikamentiem, kā arī Ziemassvētku dāvaniņām novada ļaudīm, kuri mīt sociālās aprūpes centrā «Tērvete» .

Vēl jāpiebilst, ka Dace Reinika jau gandrīz trīsdesmit gadu vada jaukto kori «Tērvete». «Tas laikam man ir vajadzīgs, lai atietu no ikdienas darba. Korī es uzlādēju savas baterijas. Varu enerģiski ņemties, vicināties, visas emocijas ir pozitīvas. Kori nepametu pat tad, kad gadu strādāju Saeimā,» viņa teic.

Artūrs Reiniks savukārt stāsta, ka Auru pamatskolu, kurā viņš strādāja, skolu reformas gaitā «aizklapēja», tādēļ skolotāja darbu joprojām turpina Annas Brigaderes pamatskolā. Viņam šogad bija nozīmīga jubileja, stāžs kā mūzikas skolotājam ir apaļi 35 gadi. Un cik gan šajā laikā ir vadīti arī ansambļi un kori! Artūrs tagad vada ansambli «Dobeles zemessargi». Zemessardzes 51. bataljonam tikko nosvinējuši 25 gadu pastāvēšanas jubileju, bet ansamblis Lāčplēša dienā kļuva pilngadīgs, 21 gadu vecs. «Zemessardzes ansamblis ir ļoti specifisks. Esam militāri cilvēki, un mūsu prioritāte ir patriotiskas tēmas. Dziedam tautas mūziku un arī lustīgus gabalus ar «pipariņu», jo karavīrs bez jautras dziesmas nav karavīrs. Mūsu muzicēšanas stilu varētu nosaukt par militāri patriotisko šlāgeri,» stāsta mūziķis. Otra Artūra Reinika vadītā grupa ir «Tērvete», kuras repertuārā visas dziesmas ir par mīlestību.

Bērni nolemti mūzikai

Dace atzīstas, ka viņa būšot laba vecmāmiņa, bet bērni ar to vēl nesteidzas, laikam gaida, kamēr mamma nomierināsies. «Mēs ģimenē ļoti labi satiekam, un, kas zina, vai nebūs Reiniku ģimenes ansambļa, kad mums ar Artūru būs 70 un bērniem 50,» smejas Dace. «Bērni mums tagad ir kā labi draugi. Artūrs ar Lauri bieži pārrunā muzicēšanas lietas, tētim taču muzicēšanas prakse ir vairāk nekā 40 gadu. Abiem ir laba humora izjūta, vārds nav jāmeklē kabatā, un ģimene var tikai smieties līdzi. Bērnībā Laurim vairāk bija vajadzīga mamma, bet tagad kontakts ar tēti izveidojies ciešāks,» lepna par savām atvasēm ir Dace.

«Mūsu bērni Lauris un Rūta bija nolemti mūzikai jau no bērnības, un man pat mazliet žēl viņu. Varbūt būtu bijušas citas intereses? Kopš agras bērnības viņi redzēja, kā māte un tēvs muzicē - daudzie kolektīvi, dziedāšana, aizkulises un negulētas naktis. Šis dzīvesveids viņiem bija jau zemapziņā. Rūtai gan tagad ar mūziku nav saistības, bet šad tad viņa uzdzied ar brāli. Lauris kā jau Lauris, tikai skrien,» Artūrs atzīst, ka ar abiem bērniem lepojoties. «Bērniem arī gadās pa kādai domstarpībai, bet viņi ir pieauguši cilvēki, katram savs skatījums uz dzīvi. Es domāju, ja visiem būtu tādas brāļa un māsas attiecības, kādas ir Rūtai ar Lauri, tad būtu lieliski. Viņi ir kā draugi un par visu var aprunāties, arī pastrīdēties,» spriež mamma.

Ģimenē visi aizrautīgi ceļotāji un Ziemassvētku svinētāji

Vakaros visbiežāk Dace un Artūrs kopā noskatās kādu krievu kriminālseriālu. Lai atmaigtu sievas sirds, Artūrs reizēm atskaņo kādu mīlestības gabalu. «Viens no mūsu ģimenes vaļaspriekiem ir ceļošana. Daudzās valstīs vēl gribētos pabūt, piemēram, Ķīnā, Japānā, Dienvidamerikas valstīs un Amazones džungļos. Esam bijuši Taizemē, Dominikānā, Jamaikā, Meksikā un Amerikā. Kanādā bijām pie latviešiem ciemā Tērvete, kur eksprezidentei Vairai VīķeiFreibergai ir māja. Būts ir vēl daudzās valstīs. Diezgan ilgi mēģinām saplānot ceļojumus, lai visi tiek. Ilgi arī tas izdevās, bet tagad ar katru gadu ir grūtāk. Visiem darba pilnas rokas, Rūtai savi pienākumi, Laurim koncerti. Es jau nerunāju, ka dēls tagad vispār kļuvis par lietuvieti un igauni, jo bieži vien muzicē pie kaimiņiem,» stāsta Artūrs, bet Dace atklāj, ka Reiniku ģimenes mīļākie svētki ir Ziemassvētki un tad gan visa dzimta ir kopā. «Savulaik mammas un tēta mazajā Tērvetes dzīvoklī piebrauca pilna māja svinētāju. Bērniem bija līdzi arī draugi, un tad bija dāvanu kalni. Vecmāmiņām pat nebija tik lielas pensijas, lai visiem sagādātu dāvanas. Nolēmām, ka atvieglosim cits citam dzīvi. Tagad lozējam, kurš kuram gādās dāvanu. Dāvinātāju turam noslēpumā. Mums ir arī kopējā banka. Ziemassvētku zeķē sametam pa pieciem eiro, un tad Rūtai kā profesionālai pasākumu rīkotājai jānoorganizē, kurš paņems banku. Ir jautri, jo trim kārtām jāiet cauri,» savas ģimenes Ziemassvētku tradīcijas atklāj Dace. Pēdējos gadus Reiniku ģimenes Ziemassvētki notiek pie Laura Rīgas dzīvoklī. Uz turieni dodas arī Artūra mamma Veronika, kura mīt Auros. Šogad ģimenē bija arī sēras, jo Daces mamma Maruta jūnijā aizgāja mūžībā.

Stāvot uz gadumijas sliekšņa, Reiniki arī vienmēr kaut ko no sirds ļoti vēlas. «Gribu novēlēt iemācīties piedot un prast palūgt piedošanu. Lai ir daudz gaismas apkārt, jo tā dod spēku un siltumu. Un galvenais - lai ir veselība! Nevaram pārvērtēt sevi savā varēšanā. Jāprot arī piebremzēt,» sagaidot jauno gadu, novēl Dace, bet Artūrs piebilst: «Jāiemācās saklausīt, sadzirdēt otru cilvēku. Varbūt reizēm kādam ir vajadzīga palīdzība? Mazāk egoisma, bet, protams, par sevi arī jādomā. Mēs esam maza tauta, bet par daudz kašķējamies. Par to jāpiedomā.



Izklaide

Šveices Bāzeles kantonā šodien notiek referendums, kurā pilsoņiem jāizlemj, vai tērēt miljoniem eiro starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa organizēšanai, ko pretinieki nodēvējuši par valsts naudas izšķiešanu zaimojošam mūzikas pasākumam.