Laika ziņu vīrs Bricis: Pie mums laika apstākļu ziņā vienmēr valdījis haoss

Šī vasara droši vien lielākās galvassāpes sagādā meteorologiem – laikam jau katrs otrais vēlas uzdot šīs profesijas pārstāvjiem smago jautājumu, vai tad mums beidzot būs labs laiks vai nē. Piemēram, Tomam Bricim, kurš šobrīd uzskatāms par šā grūtā aroda līderi vismaz publiskajā telpā.

Klimats neesot sajucis

Neatkarīgās saruna ar LTV laika ziņu redaktoru Tomu Brici iekrīt akurāt tā sauktajā Septiņu gulētāju dienā, tāpēc grēks neapvaicāties, vai tiešām ir kāds pamatojums šādam ticējumam? «Neesmu gan izanalizējis visu datu blāķi, taču statistiski tas neapstiprinās,» smaida Toms. «Turklāt ir tā, ka šodien lielākajā Latvijas daļā nelīs, toties nākamajās dienās gan, bet pēc šo gulētāju tradīcijām vajadzētu būt citādāk. Cilvēkiem mūsu platuma grādos vienmēr bijusi pastiprināta interese par laika apstākļiem, jo tie ir ļoti mainīgi un ikdienas dzīvi ietekmējoši. Piemēram, Ziemeļāfrikā visu laiku spīd saule un ir sauss, varbūt reizi gadā uzlīst, līdz ar to viņus tas īpaši neietekmē, jo laiks visu laiku ir normāls. Savukārt mums tas ir nozīmīgi, tāpēc cilvēki vienmēr centušies prognozēt [laika apstākļus], un man liekas, ka šīs prognožu ekspektācijas jau kļūst pārspīlētas. Mūsu laikā cilvēki izlasa prognozes un vēlas, lai tās piepildās tūliņ un tagad un tās būtu nekļūdīgas. Arī agrāk cilvēki meklēja sakarības ticējumiem, jo no tā taču bija atkarīga raža, - ja nu kaut kas piepildījās, tad tas tika pieņemts kā ticējums. Taču cilvēkiem ir ārkārtīgi selektīva atmiņa, līdz ar to teikt, ka kādreiz šādi ticējumi darbojās, bet tagad - ne, nav absolūti nekāda zinātniskā pamata,» ar pārliecību balsī saka meteorologs. «Pie mums laika apstākļu ziņā vienmēr valdījis absolūts haoss. Auksta ziema un karsta vasara? Cik nu sekoju līdzi laika apstākļiem, tad pēdējoreiz tik izteikti laika apstākļi bija, šķiet, 2010. gadā.»

Bet kā tad tā, kādreiz taču tā bija, tikai pēdējās desmitgadēs laika apstākļi ir sajukuši prātā?! «Tā tikai šķiet, šādai domai nav nekāda statistiska pamata,» it kā acīm redzamo kategoriski noraida Toms. «Lielā mērā šādas domas rada informācijas apmaiņas intensitāte. Piemēram, paklausoties ziņas par terorismu, liekas - ārprāts, ārprāts! Bet, ja paskatās skaitļos, tad patiesībā nekas jau īpaši nav mainījies, tikai 60. vai 70. gados darbojās citi teroristiskie grupējumi. Tas pats ar laika apstākļiem: tagad mēs katru virpuļviesuli sociālajos tīklos redzam jau pēc dažām minūtēm, agrāk tas tikai varbūt iekļuva avīzēs pēc kādas nedēļas. Plūdi, virpuļviesuļi, krusas graudi piecu centimetru diametrā - tas Eiropā notiek katru dienu, taču tas notika arī agrāk, tikai mēs par to neuzzinājām. Pat pirmās Latvijas laikos ir liecības par virpuļviesuļiem, kas aiznes pa gaisu traktorus un govis, šajā ziņā nekas nav mainījies. Ir absolūti nepamatots apgalvojums tagad teikt, ka laika apstākļi kļuvuši neprognozējamāki. Kaut vai stāsti par baltajām, dziļajām ziemām bērnībā… Kurš šobrīd vairs atceras, ka 2013. gadā, kas bija tikai pirms četriem gadiem, tika piedzīvota viena no visgarākajām ziemām Latvijas vēsturē ar visbiezāko sniega kārtu?! Cilvēku atmiņa ir īsa. Jā, ja mēs skatāmies pēdējā gadsimta griezumā, temperatūra tiešām kāpj, taču to nav iespējams cilvēkam pat izjust, tie ir tikai skaitļi. Ja kāds saka, ka šobrīd ziemas kļuvušas siltākas un vasaras aukstākas, tad tā nav - cilvēks ar savu uztveri to nevar fiksēt, to var redzēt tabulās un datos, ilgāku gadu griezumā vērtējot.» Toms gan neapstrīd cilvēciskās sajūtas šo tā saukto vasaru subjektīvi sunīt par nelabvēlību: «Ja man līdz maija vidum, braucot ar divriteni uz darbu, jāvelk cimdi, tad, protams, ka mana sajūta ir - auksts! Jā, ir auksts, bet tas nav nekas ekstrēms. Tas pats attiecas uz nokrišņiem, šī ir tikai kārtējā novirze no normas. Bet mēs jau šādā normā nekad nedzīvojam. Ir pavēsa vasara, bet teikt, ka tas ir kaut kas nebijis - ne tuvu!»

Meteorologs no bērna kājas

Toma pamata darbavieta ir Latvijas Televīzija - viņš ir laika ziņu redaktors. No rītiem viņš dzirdams arī Latvijas Radio, tāpat piepalīdz arī citiem masu medijiem vai interesentiem, kuru darbā nepieciešamas laika ziņas. «Ikdienā cilvēki varbūt tam nepievērš tādu uzmanību, bet es šai sfērai esmu veltījis visu savu apzinīgo profesionālo mūžu.»

Kāpēc kļūt par meteorologu? «Nezinu, tā laikam ir kaut kāda šīze,» vaļsirdīgs ir Toms. «Es to neizvēlējos, cik es sevi atceros, tā vienkārši vienmēr ir bijis, un viss. Man nav tāda brīža, kad es būtu iedomājies sevi darām kaut ko citu. Tēvs stāstīja, ka viņš savulaik strādājis bērnudārzā par saimnieku un lējis ledu bērniem slidošanai, tāpēc bijušas svarīgas laika prognozes, un viņš tās skatījies - man tad bija kādi četri gadi, es vienmēr tās esot skatījies kopā ar viņu. Tēvs tolaik piefiksējis manu pastiprināto interesi par šo jomu, esot uzdevis dažādus jautājumus. Taču mans tēvs bija arī profesionāls sportists, tad jau tikpat labi es varēju kļūt par volejbolistu vai vieglatlētu, kas ir viņa mīļākie sporta veidi, bet tas mani kaut kā bērnībā baigi neaizrāva.»

Toms izmācījies ģeogrāfos - par meteorologiem pie mums nemāca. «Jāatzīst, ka tur gan mācīšanas līmenis meteoroloģijas jomā bija diezgan pašvaks, jo lielākoties to visu es biju izmācījies jau vidusskolas laikā, lasot enciklopēdijas, tomēr tur iedod kopējo sapratni par atmosfērām un dabas procesiem, tāpēc arī izvēlējos tur studēt. Mana māsa dzīvo ārzemēs un aicināja mani uz turieni studēt maģistros, taču es jau biju sācis strādāt un kaut kā nesaņēmos. Iespējams, mazliet to arī nožēloju, taču negribējās te visu pamest un pēc tam atkal sākt visu no sākuma.» Iesākums Tomam bija Valsts meteoroloģijas centrā, taču drīz vien viņš sāka patstāvīgas sinoptiķa gaitas - preses apvītās leģendas vēsta, ka viņam pat pieder pašam sava meteoroloģiskā stacija. «Šī ir tā lieta, ko katrā intervijā cenšos uzsvērt, ka tas nav nekas īpaši izceļams,» nopūšas Toms. «Šajā gadījumā meteoroloģiskā stacija pēc būtības ir modernizēts termometrs, kas parāda, cik ārā ir grādu un vēl dažus klimatiskos parametrus. Šie dati man tiek piesūtīti caur internetu. Realitātē kopš 2012. gada, kad man šī stacija tur, Teikā, ir uzstādīta, darbam man tas ir noderējis kādas trīs vai četras reizes. Turklāt nevis laika apstākļu prognozēšanai, bet gan kādu lokālu parādību fiksēšanai. Piemēram, reiz biju darbā Zaķusalā, tur gandrīz nelija, bet cilvēki sāka sociālajos tīklos rakstīt, ka Sarkandaugavā sākušies bezmaz plūdi. Manā stacijā, kur šīs lietusgāzes bija trāpījušās, uzrādījās, ka nolijis 51 litrs uz kvadrātmetru, savukārt centrā - septiņi litri. Taču tas bija tikai viens teikums, ko es izmantoju ziņās. Tāpat reiz manai stacijai bija trāpījušas vēja brāzmas, kas lauzušas kokus, bet centrā nebija manītas, taču būtībā šīs stacijas iegāde bija tikai tāda mana bērnības dienu vēlme. Tā milzīgu pienesumu darbam nedod, šāda veida stacijas tagad ir arī daudziem citiem dienestiem.»

Par laiku nesatraucas

Lai gan Tomam ir itin specifiska profesija, ikdienā aiz svārku stērbeles viņu neviens nerausta, lai apvaicātos par laika apstākļiem. «Lielākoties tas notiek laukos, bet arī tad ne pārāk bieži. Pārsvarā es atbildu ar kādu pieklājīgu joku, piemēram, ja man maijā prasa, kad būs vasara, tad saku, ka no jūnija līdz septembrim,» smejas Toms. «Ilgtermiņa prognozes var izrādīties ļoti šķības.»

Interesanti, vai sinoptiķiem ir sportiska interese par sevis prognozētā piepildīšanos? «Iesākumā man ar to bija grūti,» atzīst meteorologs. «Pat ja laiks bija labs, bet neprognozēti labs, tad man bija grūti to pieņemt. Taču sapratu, ka lielākoties šīs prognozes ir stipri līdzīgas: ja visi prognozējuši šķībi, tādi vienkārši uz to brīdi ir bijuši pieejamie dati, es taču to nebiju izzīlējis, tas nebija mans minējums! Līdz ar to vairs par to nepārdzīvoju, bet sākumā gan bija tā jocīgi.» Iespējams, Toma Briča prognozes vienmēr arī nav precīzas, tomēr viņš (vēl arī Jānis Trallis) šīs nozares pārzinātāju aprindās skaitās šobrīd spēcīgākie. «Tam ir vienkāršs izskaidrojums,» pasmaida Toms Bricis. «Laika apstākļu procesiem ir nepārtraukti jāseko līdzi. Valsts meteoroloģijas centrs - nevar pat salīdzināt, cik ļoti tajā ir augusi darba kvalitāte pēdējos 10-15 gados. Taču bieži vien cilvēkiem, kas šajā nozarē strādā, tas ir rutīnas darbs, daļai varbūt pat par to nav lielas intereses. Ja neseko tam līdzi katru dienu, bet veido šo prognozi praktiski no nulles, tad arī rodas kļūdas. Laika apstākļi ir dinamiska lieta, tie ir jājūt. Ja pie tiem strādā tikai tāpēc, ka tas ir tikai darbs, nevis kaut kas mazliet vairāk, tad arī rezultāts ir sliktāks.» Starp citu, pats Toms par laika apstākļiem īpaši nesatraucas, lai gan ir aktīvs riteņbraucējs - viņš ar divriteni pārvietojas teju visus 12 mēnešus gadā. «Lietussargus nelietoju, jo lielākoties tos tāpat kaut kur atstāju jau pirmajā lietošanas reizē. Nu, ja izlīšu, tad izlīšu - ar riteni braucot, jau tāpat nav variantu. Protams, ja ir -15 grādu, tad iekāpju sabiedriskajā [transportā]. Es tepat centrā dzīvoju: līdz radio man ar riteni ir piecas minūtes, līdz Zaķusalai - 15 minūšu. Ja ir neliels lietus, 15 minūtēs neizlīsi, ja tas ir pamatīgs gāziens, tad var taču piecas minūtes uzgaidīt. Esmu bieži vien pamanījis, ka, ja pat pats esmu noprognozējis, ka būs ārkārtīgi draņķīgi laika apstākļi, esmu vienalga no mājas izgājis tiem absolūti nesagatavojies. Nav taču tie pie mums nemaz tik slikti! Būs slapjas kājas? Nu nekas, aiziešu vakarā mājās, uzvilkšu sausas zeķes, un viss būs kārtībā.» Lūk, optimisms, no kā mums vajadzētu šovasar pamācīties!

***

Toms Bricis

• Dzimis 1986. gada 12. jūlijā Siguldā

• Izglītība: Siguldas Valsts ģimnāzija; Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte

• Latvijas Televīzijas laika ziņu redaktors

• Ģimenes stāvoklis: neprecējies

• Hobiji: «Vasarās - noteikti volejbols. Pārējais jau tā standartveida - ceļošana, pārgājieni, laivošana»