TŪRISMS. Karēlijas garša un pēcgarša

KRĀŠŅI. Ruskealas marmors ir Krievijas caru pilīs un citās ēkās. Vislabākais, visskaistākais. Tagad šis marmors ir apskatāms dabā, to vairs neiegūst. Cilvēks spēj sabojāt visu – spridzinot marmoru, to vairs nav iespējams iegūt nesabojātā veidā © Antra Gabre

Karēlija nelaiž vaļā. Saprotu tos, kuri tur atgriežas. Nedēļu ilgs Karēlijas apceļojums var iecirst āķi lūpā, jo... Solovku arhipelāgā var pagūt vien iemīt pēdu, Kižos, Sortavalā un tās apkaimes Ruskealas marmora klintīs, Petrozavodskā un Kondopogā – apsildīt degunu, iepriecēt acis, sajust. Ne visur arī vajag uzkavēties ilgāk. Tas gan ir atkarīgs no gadalaika, laikapstākļiem, personīgā noskaņojuma, apmeklējuma mērķa un vietējo cilvēku attieksmes. Par pēdējo uzreiz pateikšu – varbūt viņi ir nedaudz noslēgti un atturīgi, taču man gadījās sastapt labvēlīgus un atsaucīgus cilvēkus Karēlijā.

Par Solovku arhipelāgā piedzīvoto var lasīt Neatkarīgās 2018. gada 8. septembra numurā. Kiži, šķiet, ir vispopulārākā sala, kas arī ir izslavēta tuvu un tālu. Petrozavodska un Kondopoga ir lielākās Karēlijas pilsētas. Kondopoga ziemā varētu būt visai drūma vieta, no karēļu valodas - lāču kakts. Tā tur arī izskatās. Rodas iespaids, ka arhitekts tur ir atpūties no darba pienākumiem.

Bet ne visai piedienīgo sakāmvārdu par sliktu dejotāju un to, kas viņam traucē, var attiecināt arī uz tūristu. Jebkurā vietā un apstākļos taču ir iespējams ieraudzīt ne tikai draņķīgo, bet arī interesanto. Petrozavodska, piemēram, ir ļoti zaļa pilsēta. Gide stāstīja, es pierakstīju, ka Kondopogā tiek rīkotas balles ar indēšanu (ak, šausmas!) un jaunavas zagšanu, bet kāda tam visam bijusi jēga? Vairs neatceros. Varbūt tie, kuri aizbrauks ekskursijā uz Kondopogu, spēs reanimēt manus paviršos pierakstus.

Netālu no Kondopogas atrodas viena no mistiskākajām vietām Karēlijā - Sampo. Rūnu kalns, kurā piepildoties vēlēšanās, ja tās izsaka pareizi. Ir jādara tā: vecas priedes zaros jāiesien no sava apģērba noplēsta stērbelīte un jāizsaka vēlēšanās. Starp citu, Petrozavodskas krastmalā arī ir vēlmju koks - auss, kurā jāiečukst vēlēšanās. Petrozavodska ir interesanta ar stāstu par NLO, bet uz vietas fascinējošs iespaids par šo pilsētu nerodas. To nevar teikt par dziļāko Karēliju. Tāpēc ir vērts doties prom no lielākajām apdzīvotajām vietām, kas skan visai paradoksāli, jo vidēji statistiski Karēlijā vienu kvadrātkilometru apdzīvo četri cilvēki.

Neaprakstāma brīvības sajūta

Karēlija ļauj izjust brīvības garšu - 27 000 upju, 60 000 ezeru, derīgo izrakteņu un minerālūdens ieguves vietas, ogu purvi un meži, kas aizņem ap 52 procentiem Karēlijas teritorijas. Un tikai divi procenti aramzemes. Sēņot viņi brauc arī simtiem kilometru tālu un uzskata to par normālu attālumu. Sēnes karēļi neskribina pa vienai, bet pļauj ar izkapti (tikpat kā nepārspīlēju). Zivis mēra metros (mazliet pārspīlēju). Ogas lasa spaiņiem vien (bez pārspīlējuma). Mmmm... Lācenes. Bet lāceņu uzlējums ir pārāk salds tādam cilvēkam, kura garšas kārpiņām tīkamāks ir daudz mazāks cukura daudzums dzērienā. Lāčus var sastapt uz ceļa. Šajā gadsimtā nevienu cilvēku neesot apēduši.

Karēlijā dabas varenības priekšā jūties kā niecība un vienlaikus apzinies, ka pats esi atbildīgs. Gan par savu drošību, gan par to, ko (ne)nodari dabai. Eiropas drošības prasības mēdz cilvēkus padarīt nedaudz infantilus - tiek norādīts, kur nekāpt, neiet, nestāvēt, gandrīz vai elpot vai neelpot. Karēlijā, šķiet, vietējie jūtas pārsteigti, ja cilvēks pats nespēj pieņemt saprātīgu lēmumu. Lai norāptos Girvas vulkāniskajā krāterī un pastaigātos pa sacietējušo lavu, ja nepaveicas, varēja arī nolauzt kaklu vai kādu citu ķermeņa daļu (bez jokiem). Toties katram pašam bija ļauts izvērtēt, cik droši viņš jūtas, vai apavi ir piemēroti tādam ekstrīmam. Jāteic, bija kāda sieviete, kas pa slidenu un šauru taciņu nokāpa un uzkāpa papēžkurpēs, un krāteri iekaroja arī vairākas seniores, no kurām vienai bija vismaz 80 gadu. Tieši šai kundzei, labu gribēdami, citi piedāvāja palīdzīgu roku, bet viņa lepni atcirta, ka kāps pati. Tas var iedrošināt tos, kuri sevi uzskata par veciem un vārgiem, lai dotos ceļojumā, kurā daudz jāstaigā. Mēs visi izturējām.

Nesēroju pēc veciem laikiem, kad zāle bija zaļāka, ūdens tīrāks un piens garšoja pēc piena. Tomēr, kad izkāp Baltās jūras krastā uz salas, kur cilvēkiem nav bijis ļauts staigāt tikpat ilgi, cik esmu nodzīvojusi šajā pasaulē, un redzi, kā izskatās radības kroņa nesabojāta vide, pārņem (ne)gribēšana atgriezties urbānā civilizācijā. Bezdievīgi zila debess, zaļas mētras un sarkanas ogas. Akmeņu krāvumi. Jūra. Trīs vīri. Nevis laivā, bet krastā. Salas uzraugi. Vairākus gadsimtus veca koka baznīca. Staigāt drīkst tikai pa koka laipām. Gaiss garšo pēc vēja. Sajūtas pārvēršot skaņās, tās skan kā Jana Sibēliusa Karēlijas svīta.

Karēlijas maršrutu izstrādāja SIA Skaisto skatu aģentūra. Par laimi, pamanīju šo piedāvājumu pērn un laikus, jo to ātri izpirka. Šogad rīkotie abi braucieni jau ir izķerti. Skaisto skatu aģentūras vadītāja Maija Freiberga atzīst, ka viņai nav skaidrojuma tādam pieprasījumam pēc Karēlijas. Maršruts ir ļoti piesātināts, cilvēkiem ilgi nav bijusi iespēja uz to pusi doties, iespējams, tāpēc viņi grib baudīt jaunus iespaidus. «To, kā ir Itālijā, var izlasīt un apskatīt, kur vien vēlies, bet Karēlija ir neparasti skaista un daudziem nezināma,» pieļauj M. Freiberga.

Akmeņu pasaule

Kad gidei jautājām, vai tiešām drīkst pacelt vulkāniskas izcelsmes akmeņus un - kur nu tikai pacelt, bet arī paņemt līdzi nešanai, viņa teica «jā». Iedomājieties - ņem un ved uz Latviju vulkāna izvirduma produktu, nevis pērc plastikātā iesaiņotu sazin kādu suvenīra izstrādājumu. Tā kā kompānijā bija arī profesors, kurš par minerāliem zināja daudz, tad akmeņu pētīšana izvērtās par aizraujošu lekciju. Karēlijā iegūstamos minerālus var nopirkt suvenīriepakojumā.

Šungīts un Karēlija ir vēl viens stāsts. Karēlijā atrodas pasaulē vienīgās šungīta iegulas. Karēlijā šungītu iegūst, parokot zemi tikai 30 centimetru dziļumā. Tā viņi paši stāsta. Uz šungīta akmentiņiem nostādinātu ūdeni sanatorijās piedāvājot par baltu velti. Par šungīta ārstnieciskajām īpašībām uz savas ādas neesmu pārliecinājusies, bet Karēlijā noklausījos, ka Petrozavodskā esot šungīta istaba, kurā telefons neķer, pateicoties šungīta īpašībai aizturēt elektromagnētisko starojumu. Visu šungīta slāni Karēlijā nenorok, jo zem tā atrodas urāns. Šungīts kalpo kā buferzona. Šungīts vārda tiešā nozīmē mētājas zem kājām. Tas ir uz ielām un trotuāriem. Granīts arī. Granīta plātnes ieklātas uz ietvēm. Bet pats smalkākais Karēlijas granīts ir aizvests uz Maskavu, lai darinātu atdusas citadeli vadonim Ļeņinam.

Anomālās parādības, ezotēriķu paradīze

Jā, turpinot par Petrozavodskas fenomenu. 2009. gada 18. janvārī virs Petrozavodskas parādījās lidojošs objekts, kas nepazuda vairākas stundas. Bet 2008. gada 24. martā virs kāda karēļu ciematiņa nepilnu pusstundu mirgoja vairāki desmiti spilgtu un kustīgu bumbiņu. 1977. gada 20. septembrī pulksten 4 notika tas, ko vēlāk dēvēja par Petrozavodskas fenomenu. Liela zvaigzne lēni kustējās Petrozavodskas virzienā, ieņēma dažādas formas, raidīja gaismas starus, pulsēja, virzījās uz Oņegas ezera pusi. Tur mākoņos izveidojās apaļa sprausla: spoži sarkana vidū un apkārt balta. Šo parādību redzēja arī aculiecinieki Somijā. Logu stiklos pēc tam esot parādījušies caurumi ar asām malām. Bet pats senākais Karēlijas NLO apraksts laikam pieder kādam kapteinim, acīmredzot armijas, kurš 1785. gada 10. aprīlī ap pusdienas laiku debesīs saskatījis trijstūra veida objektus, krāsainas elipses un disku ar stariņiem. Vispirms parādījušās četras svītras, pēc tam četras saules. Visbeidzot spīdējusi vakara saule.

Anomālas parādības novērotas arī Segežas ezerā. Tajā ūdens mēdz pazust un vēlāk ar dobju skaņu ūdens masa atgriežas iepriekšējā vietā. Ūdens esot uzsilis. Nav lasīts, ka pāris iepriekšējos gadsimtos tāda parādība būtu novērota.

Karēlijā esot veidots arī senu koka dievību ceļš. Atrastās figūras tiek datētas ar laiku pirms vismaz 100 gadiem. Pētnieki ar rīkstīti noteikuši, ka elku tēli ir uzstādīti ģeoaktīvās zonās, bet to izkārtojums ved uz Karma ezeru, kas tiek uzskatīts par vienu no enerģētiskām vietām.

Gleznotājs Nikolajs Rērihs kādu laiku dzīvoja Karēlijā, Sortavalā, kur ārstējās. Viņu interesēja nostāsti par enerģētiskām vietām, un Votovara kalnu arī viņš, tāpat kā senie Karēlijas iedzīvotāji, uzskatīja par vārtiem uz citu pasauli. Uz pazemes jeb nāves valstību.

Ezotēriķi var mēģināt meklēt mistisko, bet racionālais prāts saka priekšā, ka Karēlijas reljefu ir veidojušas zemestrīces, vulkāns un pats cilvēks. Kalnu parks Ruskeala ir pārsteidzoši skaista vieta, marmora bluķu un dzidri zila ūdens ieskauta. Pirmo reizi rakstos tā minēta XVI gadsimtā. Marmora ieguve šajā vietā notika vairākus gadsimtus, bet modernizācija ir sapostījusi iegulas. Kamēr marmoru skaldīja ar sentēvu metodēm, viss bija labi. Kad sāka spridzināt, tad marmora slāņi saplaisāja un vairs nav derīgi izmantošanai. Raktuves tagad pārvērstas par pazemes valstību ar ūdens pasauli apakšzemē un koncertiem starp marmora sienām augšpusē.

Par Karēliju ārpus ceļvežiem

Karēļiem rituālais mūzikas instruments ir kantele, ko ļauj spēlēt visvecākajam vīrietim - autoritātei. Kanteli izmanto saziņai ar mirušo gariem. Var spēlēt īpašas melodijas, piemēram, pirms medībām. Sazin ko mēs izsaucām, strinkšķinādami kanteles. Visticamāk, kaut kādu laika garu, jo piedzīvojām labus laikapstākļus - ne pārāk izplatīta parādība Karēlijā.

Karēlijai ir sava ziemeļu orhideja - dzegužkurpīte. Karēlijas bērzs, protams, ir tas, ar ko vietējie lepojas visskaļāk.

Manis gatavotā nacionālā pīrāga kaļitkas fotogrāfiju neievietošu, lai nopelniem bagātās kulināres nepiedzīvo sirdstrieku. Kaļitka ir līdzīga mūsu sklandu rausim. Rudzu milti, kartupeļu, biezpiena vai putraimu pildījums. Garša - gaumes jautājums. Ja nav iebildumu pret rudzu miltu un (kā manā gadījumā) prosas simbiozi, tad meistarklasē var iemēģināt roku kaļitku veidošanā un apēst savu roku darbu.

Karēlija vairāk tiek attīstīta tieši pēdējos gados - lai noturētu jauniešus. Viņi aizbrauc. No laukiem uz lielākajām pilsētām. No lielākajām Karēlijas pilsētām uz citām Krievijas pilsētām. Mediķi un pedagogi pēc augstskolas var doties darbā uz laukiem un saņemt vienu miljonu rubļu (apmēram 13 333 eiro) lielu neatmaksājamu pabalstu un regulāri - atlaides apkurei. Karēļu ģimenēs tagad dzimst vairāk bērnu, vidējais skaits ir trīs četri, bet šā gadsimta sākumā bija tikai viens vai divi. Dzimstību veicina lielāks pabalsts vecākiem. Budžeta iestādēs strādājošā vidējā alga mēnesī ir 20 000 rubļu (ap 266 eiro). Skolotāja Karēlijas ziemeļos uz rokas saņem 27 000 rubļu (360 eiro) - ar piemaksām. Komunālie maksājumi četriem cilvēkiem trīs istabu dzīvoklī - 5000 rubļu (ap 66 eiro) mēnesī.

Karēlijā filmētas daudzas filmas, un ir saprotams, kāpēc. Baltā tuksneša saule, Mīla un baloži. Jā, Mīlu un baložus nesen skatījos vēlreiz. Jau citām acīm.

Izklaide

Pirmās Adventes priekšvakarā, sestdien 30.novembrī, plkst.17, Rīgā norisināsies galveno Ziemassvētku egļu iedegšanas pasākums Rātslaukumā un Doma laukumā, aģentūru LETA informēja Rīgas domes Ārējās komunikācijas nodaļa.