Vērts izmēģināt! Smaržīgs aicinājums mosties - ābolu rausis
«Ābolu rauša recepte, ko savulaik aizguvu kādā kulinārijas vietnē internetā, īstenojama bez piepūles, bet iznākums lielisks. Ideāla recepte svētdienas rītam – kamēr ģimene berzē no acīm miegu, rausis no cepeškrāsns jau smaržīgi aicina pasteidzināt mošanos,» saka rakstniece, dramaturģe, žurnāliste un pavārgrāmatu Nepareizais ķēkis un Pīrādziņ, atvaino! autore Monika Zīle.
Viņa sevi pieskaita pie tām sievietēm, kurām neriebjas iet virtuvē, kuras ēst gatavošanu neuzskata par klaušām. «Es neesmu ne pavāre, ne pārtikas tehnoloģe un arī nekāda ne dižā saimniece - man vairāk patīk skatīties, kā citi gatavo, un patīk satikt īstas saimnieces, kurām ēst gatavošana ir sirdslieta,» atzīst Monika Zīle, sakot, ka viņa visu mūžu ir aktīvi radoši strādājusi, tāpēc allaž pievērsusi uzmanību vienkāršām un ātri pagatavojamu ēdienu receptēm. Turklāt nereti gatavojusi ļoti praktiski - lai vienā reizē nevar apēst, lai pēc vakariņām paliek arī brokastīm. «Nekādas smalkās lietas manā pieredzē nav. Es pati neko neesmu izgudrojusi, esmu tikai no citiem mācījusies un pielāgojusi savām prasmēm un kādeiz arī tiem produktiem, kas ir pie rokas,» stāsta Monika Zīle. Viņa uzskata, ka ēdienam ģimenē ir svarīga loma - ir jābūt tā, lai, paverot ledusskapi, katrs tajā kaut ko var atrast. Bet, kopš viņas ģimene ir, kā pati saka, izklīdusi, ar ēst gatavošanu rakstniece vairs īpaši neaizraujas. Ābolu rausi, ar kura pagatavošanas recepti viņa padalījusies arī feisbukā, uzcep tikai, ja gaida viesus. Esot par slinku, lai ceptu tikai sev. «Bet tur nu tiešām nav nekā sarežģīta, tas ir tik vienkārši kā pažarnieku bikses ar vienu pogu, kā kādreiz teica mana vīramāte. Pusstundas laikā ir jau cepeškrānī.»
Bet Ābolu rausim nepieciešami tikai trīs āboli. Ko ar āboliem iesākt, ja pilns dārzs? Monika Zīle atklāj, ka savā laikā no kādas sievietes laukos iemācījusies pavisam vienkāršu recepti, kā rudens ābolus saglabāt ziemai. «Tos sagriež nemizotus, iztīra serdes un liek katlā, kurā ielieta burtiski pilīte ūdens. Uzliek vāku un uz nelielas uguns sautē. Katls, protams, jāpieskata - ik pa laikam jāpamaisa, līdz ūdens ir iz-tvaikojis. Karstu, verdošu pilda burkās un aizvāko. Lieliski uzglabājas visu ziemu. Man nav pagraba, ir tikai virtuves skapji - nekādu problēmu,» rakstniece apgalvo, piebilstot, ka vienugad sataisījusi desmitiem burku un ēdusi šo biezeni pie gaļas kartupeļu vietā. «Ja ļoti gribas, var ēst ar cukuru. Man personīgi neprasās, man garšo tāds maigi skābens.»