KINO: Japāniete Suitos

«Dokumentālajā kino nevar gaidīt, jo bieži vien, ja nesajūti īsto brīdi, pēc tam vairs nav, ko filmēt. Ja pirms filmēšanas sākuma es rakstītu projektu, pusgadu gaidītu uz konkursu, diez vai šāda filma vispār būtu,» saka režisore Ināra Kolmane. Viņas jaunākais darbs – dokumentālā filma Ručs un Norie – nupat piedzīvojusi pirmizrādi Rīgā un Alsungā, šobrīd skatāma uz kino ekrāniem visā Latvijā.

Suiti un japāņi

«Dokumentālajā kino maz kas notiek bez personiskajiem sakariem. Par suitu sievām un Ruču – Mariju Steimani – es zināju jau sen, Ručs ir netiešs mans radinieks, tuvs cilvēks. Tomēr galvenais jau nav uzzināt, galvenais ir sajust – vai cilvēciskais stāsts ir filmas vērts. Lai gan – ikviens cilvēciskais stāsts ir filmas vērts, cits jautājums ir – kā to vislabāk izstāstīt,» uzskata režisore Ināra Kolmane, atceroties, kā sākusi darbu pie filmas Ručs un Norie. Filmas ideja uzšķīlusies no fakta, kad jauna sieviete, antropoloģijas maģistrantūras studente Norie Tsuruta no Japānas ieradās Latvijā, lai pētītu un rakstītu savu maģistra darbu par suitu novadu un kultūru. Te viņa satika vienu no vecākajām suitu sievām Mariju Steimani, sauktu par Ruču, kura nezināja un joprojām nezina ne vārda angliski, toties dzied. «Gribēju aizbraukt paskatīties, kā abām tur klājas. Tā kā man pieredzes ir gana daudz, es sapratu, ka jau pirmajā reizē ir jāņem līdzi kamera,» atklāj Ināra Kolmane.

Straujajai idejai sākt filmēt piekritis arī operators Andrejs Verhoustinskis, lai gan oficiāla projekta, tātad – arī finansējuma – šai idejai vēl nebija. «Viņas abas mūs pieņēma, un tas ir ļoti svarīgi dokumentālajā kino. Raidījumu televīzijā var uztaisīt, ja ir pretstāve starp procesā iesaistītajām personām, informāciju var pasniegt, bet ne uztaisīt dokumentālo kino. Protams, nav mazsvarīga arī patiesa interese saprast šos cilvēkus, un jo īpaši svarīgi – neizmantot,» uzskata Ināra Kolmane. Režisorei jau sen esot bijusi interese veidot filmu par suitu novadu, un, iespējams, kādreiz būtu arī tapusi «normāla etnogrāfiska filma, kādu ir daudz», bet tieši japānietes Norie uzrašanās šajā novadā devusi iespēju uz šo novadu, uz Latviju paskatīties «ar pavisam citām acīm». Nevienam jau nav noslēpums, ka par šo novadu un tā ļaudīm valda savi stereotipi, ka «viņi ir skarbāki, runā ātrāk un aprautāk, ir darbīgi un čakli, drusku valdonīgi un nevienu nelaiž sev klāt, turklāt viņu asprātīgums nereti robežojas ar nešpetnumu un nežēlību». Taču režisore uzskata, ka «patiesībā viņi ir ļoti sirsnīgi, gaiši, atvērti, jūtīgi, un tieši tāpēc viņi arī paši norobežojas», bet – kad suiti atveroties, tad varot sajust milzīgu sirsnību. Režisore atklājusi, ka Japānā cilvēki esot līdzīgi – vēsi, atturīgi, pieklājīgi, bet, ja kādu cilvēku ir pieņēmuši, tad tā esot draudzība uz mūžu.

Trīs gadus ilgušajā filmas tapšanas periodā, Norie iemācījās latviešu valodu un dziesmas, savukārt Ručs, kad Norie jau bija atgriezusies Japānā, raizējās par Norie «tur, tālumā» un uztraucās par katru zemestrīci Japānā, bet Norie sauca Ruču par savu Latvijas vecmāmiņu, savā dzimtenē nēsāja latviešu tautastērpu. «Saikne starp Ruču un Norie ir vārdos nepastāstāma, lai gan, manuprāt, filma sniedz atbildi uz jautājumu, kāpēc jaunās japānietes antropoloģiskā interese pārauga citā dimensijā, starp abām veidojās pārsteidzoša emocionāla un dvēseliska radniecība. Notikušajam nav pragmatiska skaidrojuma, viņām bija lemts satikties,» saka Ināra Kolmane. Šī filma rešisorei devusi apstiprinājumu tam, kas dzīvē ir galvenais. «Galvenie ir cilvēki mums blakus un tie, kurus savā dzīvē sastopam, kā mēs no viņiem bagātināmies, ko spējam viņiem dot.»

Bille un citi

Kā jau daudzi kino veidotāji, arī Ināra Kolmane strādā vienlaikus pie vairākām filmām. Šobrīd aktuālākais projekts ir Vizmas Belševicas romāna Bille ekranizācijas projekts. Režisore lepojas ar to, ka savulaik atļauju ekranizēt šo romānu viņa saņēmusi no Vizmas Belševicas personīgi. «Tas bija īsi pirms Vizmas aiziešanas. Jau tolaik bija skaidrs, ka mūsu ekonomiskajos apstākļos būs grūti realizēt šo finansiāli dārgo projektu. Jau tad es zināju, ka es gaidīšu reālu iespētu to filmēt, jo to nevar tā vienkārši apturēt un pagaidīt labākus laikus,» saka Ināra Kolmane. Un šī ideja visu laiku tiekot «sildīta», vienlaikus arī apzinoties, ka diez vai šo filmu pilnībā nofinansēs tikai valsts, tāpēc tiekot meklētas iespējas pašiem piesaistīt finansējumu, arī ārzemēs. Šobrīd tiek pabeigts darbs pie scenārija, jau ir dažādas vizuālās ieceres.

«Tas ir tikai normāli, ja viens projekts ir idejas stadijā, cits – attīstības, vēl cits – montāžas stadijā. Kino nereti ir saistīts ar gadalaikiem, bieži vien jāgaida gads, lai uzfilmētu dažas epizodes jau gandrīz pabeigtai filmai, bet līdz tam taču var ražīgi strādāt. Manā gadījumā – darbs pie dokumentālā kino bieži rada idejas spēlfilmām, jo dokumentālajā kino dzīvi vairāk pēta un mēģina saprast,» saka Ināra Kolmane.

Jau vairākus gadus «liela mīlestība un atklāsme» režisorei ir Radioteātris, kurā viņa aicināta veidot vairākus iestudējumus, pirmais – Jura Zvirgzdiņa radiostāsta iestudējums bērniem Vai Rīga jau gatava?, pēdējais – sava dzīvesbiedra Arvja Kolmaņa radioseriāls Taksista stāsti, kuram tapusi arī versija krievu valodā. «Šis process man ļoti patīk, turklāt tas ir arī darbs ar aktieriem un, tas nav mazsvarīgi, arī iespēja ātrāk redzēt sava darba rezultātu,» saka Ināra Kolmane un piebilst, ka darbu radio teātrī viņa nekādā gadījumā neuzskata par iespēju strādāt kino dīkstāves laikā, jo tas ir «pilnīgi citādāks radošs darbs». «Kā režisore un arī kā sieviete es varu darīt vairākus darbus paralēli, zinu daudzus, kas spēj koncentrēties tikai vienam. Dažādība profesijā citus traucē, mani tas uzlādē. Protams, es vairāk nogurstu, brīžiem kļūstu nervozāka un neciešamāka, bet procesam tas dažkārt nāk par labu. Es arī grāmatas lasu vairākas vienlaikus, man vajag gan dzejas grāmatu, gan kādu romānu, gan kaut ko filozofisku...»

Dēli prom pasaulē

«Diemžēl vecākais dēls Nauris kopš šī gada sākuma dzīvo un strādā Berlīnē, jo saņēma ļoti labu darba piedāvājumu. Lai vai kā man būtu gribējies viņu atrunāt, es teicu, lai brauc gan prom,» nosaka Ināra Kolmane. Arī jaunākais dēls Rihards, kurš šogad absolvē Rīgas Doma kora skolu, visticamāk, rudenī sāks studēt ārpus Latvijas. Mamma atzīst, ka jaunākajam dēlam esot apskaužama apņēmība un mērķtiecība, viņš ceļoties jau piecos no rīta, lai vingrinātos, pēc tam dodas uz skolu. «Rihards izturējis konkursu prestižā augstskolā Bostonā, jau saņēmis atbildi par uzņemšanu, vien aktuālais jautājums – kā spēsim nofinansēt studijas,» saka mamma. «Es nezinu, ko nozīmē dzīvot tikai sev. Es vienmēr esmu dzīvojusi sev, paralēli dzīvojot gan savai ģimenei, gan savam darbam. Kad Nauris aizbrauca uz Berlīni, visgrūtākais nebija tas, ka aizbrauca mans dēls, bet aizbrauca viens no man tuvākajiem draugiem un padomdevējiem.»

«Es skatos kino,» smej Ināra Kolmane, atklājot savu labāko brīvā laika pavadīšanas nodarbi. Šajā laikā esot lieliskas iespējas, ko sniedz internets, tāpēc viņa nevarot atturēties no ārzemju kolēģu veikuma skatīšanās. Kas vēl? Grāmatas, ritenis, jūra. «Arī ceļot man patīk, bet esmu pieķērusi sevi pie domas, ka man nemaz nepatīk braukt, skriet apkārt pa pasauli, ja braucienos nekas nav jādara. Ja man nav jāfilmē, sajūta ir jocīga. Ir forši braukt filmēt vai rādīt savu filmu kādā festivālā, bet saprotu, ka šādas domas nav īsti normālas...»

Ināra KOLMANE

• Režisore un producente, strādā filmu studijā Deviņi (kopš 1991. gada, ir arī tās līdzdibinātāja)

• Dzimusi 1961. gadā

• Precējusies, dēli Nauris (29) un Rihards (19)

• Absolvējusi Sanktpēterburgas Teātra, mūzikas un kino institūtu (1994). Apmeklējusi dažādus kursus un meistarklases (Maskavas Kinoinstitūta augstākie režisoru kursi Rīgā – Kinorežija un montāža (2009), Eiropas dokumentālā kino meistardarbnīca Archidoc Francijā (2010) u. c.

• Strādājusi Rīgas videocentrā (1988–1991).

• Filmogrāfija: spēlfilma Mona (režisore un scenārija līdzautore, 2012). Dokumentālās filmas: Ručs un Norie (scenārija autore un režisore, 2015), Pretrunīgā vēsture (režisore, 2010), Mans vīrs Andrejs Saharovs (scenārija autore, režisore, 2006), VIJAYA (scenārija autore, režisore, producente, 2005), Aiziet tumsā (scenārija autore, režisore, producente, 2003) u. c. Kopš 1999. gada veidojusi vairāk nekā 20 dokumentālus portretējumus ciklā Rakstnieks tuvplānā.