Streiča filmas "Cilvēka bērns" 25. jubileja - jaunā kvalitātē
«Tā bija 1991. gada vasara, pārmaiņu laiks. Mainījās nauda un valdošie spēki. Mēs nezinājām, kas būs rīt, bet mēs dzīvojām šim brīdim – laimīgi, ka paēduši, laimīgi, ka ir darbs, un ar cerību, ka gan jau nākotnē viss būs labi,» svinot Jāņa Streiča leģendārās filmas Cilvēka bērns 25. jubileju, filmēšanas laiku atminas aktrise un Boņuka mātes lomas atveidotāja Akvelīna Līvmane.
Divdesmit piecus gadus pēc pirmizrādes filma ir skatāma jaunā kvalitātē, un piektdien, 17. martā, pulksten 18.30 kinoteātrī Splendid Palace notiks atjaunotās filmas seanss ar režisora Jāņa Streiča un radošās grupas piedalīšanos.
Pēc Jāņa Klīdzēja romāna uzņemtā spēlfilma Cilvēka bērns ir viena no Jāņa Streiča populārākajām un leģendārākajām filmām, un tā ir veltīta dzimtajai Latgalei. Filma tapa 1991. gadā, Latvijas liktenim izšķirīgā laikā uz sarežģītu vēsturisko notikumu fona - filmēšanas sākumā grupa pārtrauca darbu un visi kopā devās uz janvāra barikādēm, savukārt pēdējā piefilmēšana labības laukā notika augusta puča dienās.
«Man liekas, ka tas bija pavisam nesen. Laiks skrien ļoti ātri,» atzīst aktrise Akvelīna Līvmane. Arī viņa piektdienas vakarā būs kinoteātrī Splendid Palace, lai kopā ar filmas režisoru un radošo komandu atsauktu atmiņā skaisto un laimīgo vasaru. «Mēs filmējām mājās netālu no Rēzeknes un lielāko daļu laika arī pavadījām filmēšanas laukumā. Mēs nedrīkstējām teikt, ka mana epizode ir beigusies, varbūt drīkstu atgriezties mājvietā. Jo Streičs strādāja ļoti radoši - viņš jebkurā brīdī varēja izdomāt, ka kadra dziļumā kādam jāiet cauri. Tā nu mēs tur bijām visi kopā un laimīgi, un Streiča gars bija ar visiem - tas arī rada virsvērtību itin visam, ko režisors dara,» uzskata Boņuka mātes lomas atveidotāja. «Jā, tā vasara bija ļoti skaista un laimīga. Mūs tur arī ļoti lutināja - baroja rītā, pusdienā un vakarā. Un tā mēs arī dzīvojām - šim brīdim. Laimīgi, ka paēduši, laimīgi, ka ir darbs, un ar cerību, ka nākotnē viss būs labi...» stāsta Akvelīna Līvmane. Viņa secina: atmiņas pārveidojas un izgaist, bet paliek virstonis. Un Cilvēka bērnam tas ir gaišs un mīlestības piepildīts. Par to aktrise pārliecinās ikreiz, kad skatās šo filmu, lai arī pa drusciņai un fragmentāri. «Katrā ziņā, no ekrāna dvašo mīlestība. Un tā ir Streiča dvēsele, ar ko apveltīta šī filma.»
Skatītāju vērtējumam filma tika nodota 1991. gada Ziemassvētkos Rēzeknē, kuras apkaimē notika filmēšana. Savukārt 1992. gada sākumā filma nonāca Rīgā - pirms 25 gadiem martā notika Latvijas kino skate, kurā dalīja Lielā Kristapa balvas, un astoņu spēlfilmu konkurencē par labāko tika atzīts tieši Cilvēka bērns, piešķirot arī Lielā Kristapa medaļas mazajam Boņukam (Andrejam Rudzinskim) par labāko tēlojumu galvenajā lomā un Jānim Streičam par nacionālās identitātes apliecinājumu.
Gandrīz autobiogrāfiskais stāsts par mazā Latgales zēna priekiem un bēdām bija pirmā filma, ko Latvija pieteica ASV Kinoakadēmijas Oskara balvai kategorijā Labākā ārzemju filma, turklāt tā ir pirmā spēlfilma, kas uzņemta latgaliešu valodā.
«Šī filma ir viszīmīgākā manā mūžā, un tai ir dziļa līdzība ar Zvejnieka dēlu,» saka filmas režisors Jānis Streičs. Viņš paskaidro: «Vilis Lapenieks savu filmu uzņēma par neatkarīgās Latvijas naudu, bet valsts tika okupēta, un to rādīja jau kā Padomju Latvijas filmu, un visā Padomju Savienībā tā bija ļoti populāra. Cilvēka bērnam ir līdzīgs liktenis - filma tika uzņemta par Maskavas naudu, bet filmas uzņemšanas laikā Latvija atguva neatkarību, un tad par ziedotāju naudu tā tika atpirkta. Līdz ar to tā ir pirmā mūsu neatkarīgās Latvijas filma, un tas ir ļoti zīmīgi.» Arī tas, ka aiz kadra ir barikāžu laiks, viņaprāt, filmai iedod vēsturisku nozīmi. Savukārt tas, ka tā uzņemta viena novada izloksnē, tajā laikā bijusi liela pārdrošība. «Bet tam bija liela nozīme valsts ideoloģijas veidošanā, jo latgalieši arvien vairāk uzdrošinājās runāt savā izloksnē.».