APRITĒ: Semjonova jaunākais veikums - filma "Dzimuši hokejam"

AKTUALITĀTE. Šomēnes Sandijs Semjonovs prezentēja savu jaunāko garadarbu – dokumentālo filmu Dzimuši hokejam, kuras tapšana prasījusi divus gadus. Pie prezentācijas viņam asistēja pats Latvijas izlases hokejā galvenais treneris Bobs Hārtlijs. © Foto no privāta arhīva

Lai gan Sandija Semjonova vārds joprojām daudziem asociējas ar reportāžām no karstajiem punktiem, žurnālists jau gadiem ar to apmeklējumiem vairs neaizraujas un ir pievērsies dokumentālo filmu režisēšanai. Viņa jaunākais veikums – filma Dzimuši hokejam.

Šonedēļ noslēguma fāzē nonācis pasaules čempionāts hokejā, kas vainagosies ar finālspēli svētdien, 26. maijā. Akurāt pirms šīs cīņas, pulksten 19.30, kanālā 360TV pirmizrādi piedzīvos Sandija Semjonova dokumentālā filma Dzimuši hokejam.

KĀDREIZ. Savulaik Sandijs ar sievu un draugiem braucis vērot pasaules čempionāta hokejā spēles arī klātienē - kā fans, nevis žurnālists. «Es gan būtu gribējis braukt [arī kā žurnālists], jo hoķis man ir degsme,» atzīst Sandijs / Foto no privāta arhīva

No bērna kājas līdz NHL

«Šis ir stāsts par emocijām, ko sniedz hokejs, par Latvijas hokeja aizkulisēm un vietu pasaules hokeja kartē, par to, kā jaunie puikas kļūst par hokejistiem. Stāsts par Latvijas hokeja šodienu un nākotnes perspektīvām,» - tā pieteikta filma. «Mans puika spēlē hokeju, bet ideja par filmu radās, skatoties uz to, kas notiek hokeja pasaulē: redzi, kas pie mums nenotiek un citur ir savādāk. Ir jāskatās uz šiem citiem, no kuriem var aizgūt labas lietas, realizējot tās šeit pat Latvijā un tā veidojot hokeja sistēmu,» skaidro Sandijs. «[Bijušais Latvijas Hokeja federācijas prezidents Kirovs] Lipmans vienmēr teicis, ka hokeja sistēmā viss ir kārtībā, jo mēs jau vairāk nekā divdesmit gadus esam A grupā. Bet mums vajag tiekties uz kaut ko vairāk! Es šajā ziņā esmu ideālists. Somi pēdējo piecu gadu laikā trīs reizes vinnējuši U-20 čempionātu, un tas nozīmē, ka nekas nav neiespējams, var apspēlēt arī tādas hokeja lielvalstis kā Kanāda, ASV un Krievija, ja vien šo sistēmu ieliek pareizos rāmjos. Tā radās doma pabraukāt apkārt un paskatīties, kā citur tiek trenēti bērni un audzināti hokejam, un salīdzināt ar to, kā tas notiek pie mums.»

PIRMIE SOĻI topošajam «hokeja tētim» bija, nevis pieturoties pie nūjas, bet slotas… / Foto no privāta arhīva

Dokumentālās filmas veidošanai tās autori devās uz Kanādu, Krieviju, Šveici un Skandināviju, lai tiktos ar Zemgu Girgensonu, Teodoru un Valentīnu Bļugeriem, Elvi Merzļikinu, Bobu Hārtliju un citiem, tepat arī ar Rēdlihu ģimeni utt. «Iesākumā man bija doma veidot filmu tikai par bērnu hokeju, bet, būsim reāli, to būtu ļoti grūti pārdot,» atzīst Sandijs. «Līdz ar to palikām pie varianta, ka parādām ceļu no bērnu hokeja līdz pat NHL - kāds ir šis ceļš. Kā vārtsargs Edgars Lūsiņš ved savu puiku uz treniņiem, pa ceļam filozofējot par to, kā viņš redz šo ceļu līdz virsotnēm, līdz pat Bļugeram un Girgensonam, kuri jau ir NHL spēlētāji, - kāds ir viņu redzējums par to ceļu, kādu vajadzētu iet, lai tiktu līdz pašai augšai. Starp citu, katrs no viņiem ir gājis citādāku ceļu. Mēģinām filmā parādīt, kā tiek trenēti puikas Latvijā un kā - Šveicē, Somijā un Kanādā, ko mēs varam no viņiem aizgūt, lai nākotnē radītu spēcīgu sistēmu, kas savukārt ļautu radīt konkurētspējīgu produktu. Filma nav domāta esošās sistēmas kritizēšanai, bet diskusijas radīšanai.»

Ar mīlestību pret hokeju

Lielākā problēma Latvijas hokejā ir pāreja no junioru vecuma pieaugušo sportā, kas šeit pilnvērtīgi izdodas tikai retajam. Tā, piemēram, filmētāji bijuši arī pie kādas cēsnieku ģimenes Kanādā, kas speciāli pārcēlusies uz šo valsti, jo uzskata, ka tikai tur iespējams dēlus izaudzināt par labiem hokejistiem - puikām ir 13 un 16 gadi. «Latvijā līdz kādam brīdim puikas attīstās, bet pēc tam pazūd, jo junioru vecumā vienkārši nav, kur likties - vai nu brauc prom, vai meditē šeit pat. Latvijā nav konkurences - tiek veidotas specklases, pārējie apspēlēti ar 15:1, un citas komandas nīkuļo, līdz ar to tajās spēlējošajiem nākas domāt par prom braukšanu. Piemēram, junioru izlasē nospiedoši lielākā daļa bija no HS Rīga. No vienas puses, labi, ka jaunieši sakoncentrējas vienā skolā, bet Somijā uzskata otrādi, ka nepieciešami spēcīgi klubi reģionos. Piemēram, mūsu gadījumā varētu izveidot spēcīgu reģiona junioru komandu, apvienojoties Ventspilij ar Liepāju un Talsiem. Līdzīgas komandas varētu veidot arī Vidzemē un Latgalē, bet Rīgā varētu būt pat kādas divas vai trīs stipras komandas,» uzskata Sandijs. «Spēlējam savā ciematā, viens otru apspēlējam un priecājamies, cik mūsu bērni ir labi, bet tajā brīdī, kad vārti atveras un priekšā stāv kanādiešu pūļi - čaļi, kas ir ļoti labi sagatavoti, tad saproti, ka viss ir daudz sarežģītāk. Līdz Pro līmenim nonāk mazāk par 1% no kopējā hokejistu skaita pasaulē, bet līdz NHL - kaut kas pie 0,00x%. Ir jādomā par to, ka mēs varētu izaudzināt savus talantus. Kādreiz biju vienkārši tikai fans, bet tagad kā hokeja tētis esmu šajā lietā mazliet dziļāk.»

BĒRNĪBĀ. Piecu gadu vecumā Sandijs arī pats nedaudz patrenējās hokejā. Diemžēl padomju laikos bērnu tikšana uz ledus laukumiem bija saistīta ar dažādiem apgrūtinājumiem, tāpēc treniņus nācās pamest / Foto no privāta arhīva

Kas ir «hokeja tēta» lolojums, ko viņš dara? «Viņš ir trīspadsmitgadīgs čalis, trenējas hokeja klubā Pārdaugava, viņu sauc Marks Semjonovs. Es neteiktu, ka viņam ir ārkārtīgi labas sekmes hokejā, bet šis sporta veids ļauj tikt pie dažādām labām rakstura īpašībām: hoķis prasa disciplīnu, attīsta personību, kolektīva sajūtu, cīņassparu un citas labas lietas, par kurām mūsdienās čaļi, kuri caurām dienām sēž pie datora un grabina spēles, var tikai sapņot. Labāk, lai viņš brauc uz ledus halli un cīnās!» pauž žurnālists. Jā, bet šādas īpašības attīsta gandrīz jebkurš sporta veids, sākot no šaha līdz futbolam, kāpēc tieši hokejs?! Mēneša maksa par ledus īri, ekipējums, braucieni uz turnīriem - gadā tie ir tūkstoši, to atzīs jebkurš no vecākiem. «Iespējams, ka dažiem vecākiem tā tiešām ir arī pašu nepiepildītā vēlēšanās kļūt par hokejistu, ko tagad tiek mēģināts realizēt caur bērnu. Kāds redz šo mūsu hokeja izlasi, cits ceļa galā redz NHL līgumus un miljonus - katram ir sava motivācija. Mana ir tāda, ka vēlos, lai puika nodarbotos ar sportu. Esam sākuši iet uz hokeja treniņiem no piecu gadu vecuma un tikai reizēm ir bijušas pārdomas, ka varbūt to vajadzētu pārtraukt, bet tad paliek žēl ieguldītā laika, darba un, jā, arī naudas. Es ļoti mīlu hokeju, tā laikam ir kaut kāda hokeja mīlestība. Tas ir kaut kas īpašs. Arī šobrīd, skatoties pasaules čempionātu, puse Latvijas taču ir augšā! Ir enerģija un uztraukums, cilvēki ar to ir pozitīvi aizrauti.»

Pats par sportistu nekļuva

Paša Sandija hokejista sapnis tika izsapņots diezgan ātri. «Esmu 1974. gada ražojums, tajā laikā bija pieejams tikai Sporta pils un Daugavas stadiona ledus. Dzīvoju Purvciemā, uz Sporta pils ledus varēja tikt no rīta sešos ar kapeikām, vajadzēja celties ap pieciem. Man bija pieci gadi, pāris mēnešus fāters mani vadāja uz šiem treniņiem, bet tad pateica - pietiek, es šo te visu negribu uzņemties! Jo tieši vecākiem jau nākas tevi modināt, stiept smago somu, vest uz treniņiem un atpakaļ. Izturējām to visu tikai pāris mēnešus. Esmu trenējies arī basketbolā un teju visos iespējamajos sporta veidos, bet nekāds sportists no manis nav sanācis,» smaidot un bez nožēlas balsī stāsta Sandijs.

Savulaik pasaules čempionātu hokeja maģiju izjust viņš devās arī klātienē - kopā ar draugiem un sievu Janu. «Mēs bijām Ķelnē, aizbraucām arī uz Sanktpēterburgu - to leģendāro čempionātu, kad Latvijas izlase ar Artūru Irbi vārtos uzvarēja Krievijas zvaigznes. Kad ieej hallē, tiešām skrien skudriņas! It īpaši pirmajos čempjos, kad visi Latvijas fani bija izvietoti vienā sektorā: pieci tūkstoši vienlaikus skandē saukļus, bet pēc uzvarām skan Latvijas himna, un visi to dzied - atmosfēra ir izcila!» sajūsminās žurnālists. «Iespēju robežās vienmēr skatos hoķi, tostarp arī NHL mačus - fanoju par pašu spēli, nevis konkrētu komandu. Pirms kādiem trīs gadiem bijām aizbraukuši uz Čikāgu, kad vietējie Black Hawks piedzīvoja savus slavas brīžus. Pati parastākā biļete uz spēli kaut kur vidus sektorā pašā parastākajā vietā maksāja 1000 dolārus! Labi, ka man čoms palīdzēja dabūt biļetes, bet cenas ir nenormālas! Nonākot šādā arēnā un sajūtot šo ažiotāžu, saproti, kas ir hokeja bizness. Pēc tam, atnākot uz kādu KHL spēli, saproti, ka ir liela atšķirība, vai tas ir bizness ar domām par peļņu vai subsidēts pasākums, ko pārdot ir grūti, jo skatītājiem nav pirktspējas.»

Kā dokumentālo filmu ražotnē

Pēdējos gados Sandijs Semjonovs darbojas kā dokumentālo filmu režisors paša un Gundara Rēdera dibinātajā studijā SKUBA films. Pārlapojot ziņas tikai par pēdējiem diviem gadiem, nākas secināt, ka žurnālists strādājis ar apskaužamu degsmi - uz ekrāniem nonākušas dokumentālās filmas Nora (par dziedātāju Noru Bumbieri), Dāvids un Goliāts (par diviem brāļiem no Kuldīgas, no kuriem viens ir invalīds, bet otrs - BMX braucējs), vēl pirms tam Okeāna saviļņotie (par latviešiem, kuri airu laivā šķērsojuši Atlantijas okeānu), nupat Kaspara Rogas režisētā un Sandija producētā Meklējot Mr. Kauliņu (par bijušo baņķieri, kurš tagad meklē dimantus Āfrikā) utt., u.t.jpr. Daudz! Katra par citu tēmu. «Jā, iedziļināšanās tēmā prasa laiku,» atzīst Sandijs. «Taču pats būtiskākais, lai filma izdotos, - tas ir jādara ar sirdi. Latvijā ar dokumentālajām filmām nevar nopelnīt, ir pat bijušas filmas, kur paliekam mīnusā. Te ir maz skatītāju, līdz ar to nav, kam šīs filmas pārdot, bet filmas izveidošana maksā 10 000 - 20 000 eiro. Taču es to daru, jo tā ir mana aizrautība. Manuprāt, dokumentālajai filmai ir kaut kāda pievienotā vērtība, līdzīgi kā šai jaunajai filmai par hokeju - esmu šajā jautājumā iedziļinājies un gribu kaut ko no visa tā nodot arī tālāk.» Bet kā tiek izvēlētas tēmas? «Kā dzīve piespēlē! Satiec kādu cilvēku, rodas nākamā ideja, kaut kas uzšķiļas, un - čik, sākam strādāt!» smejas režisors. «Pašlaik mēs strādājam pie filmas par Līviem - par vēsturisko šīs spilgtās rokgrupas darbības periodu, sākot no [Ērika] Ķiģeļa laikiem līdz pat Aivaram Brīzem. Latvijā nav bijis spēcīgākas rokgrupas - kā dziedāja [Jānis] Grodums, lūk, tas bija īsts rokenrols! Pie viena ir iesākts arī darbs Robežu gūstā, ko palaidīsim vasaras sākumā - par divām ugunsdzēsēju bezceļa mašīnām, kas dažādās ekspedīcijās kopā ar ceļotājiem no Latvijas izbraukājušas vai pusi pasaules. Ceļošana arī ir viena no tām lietām, kas mani aizrauj.»

Lai gan visās pēdējās intervijās Sandijs uzsver, ka karstos punktus vairs neapmeklē, nākamajā dienā pēc intervijas ar Neatkarīgo viņš devās uz Sīriju - diez vai sauļoties… «Es uz turieni tiešām nebraucu sauļoties, bet šoreiz nevis kā žurnālists, bet mēģinot realizēt tēmu jaunai filmai. Ik pa laikam parādās šādas interesantas idejas, piemēram, kā stāsts par Bruno Deslandes - francūzi, kurš Sīrijā mēģina atjaunot tūkstošiem gadu vecās, tagad karā sagrautās UNESCO kultūras vērtības. Eiropā viņu neatbalsta, jo nesaprot, un man liekas, ka tur ir sava veida pretruna. Varbūt no tā visa izdodas dokumentāla filma. Braucam par savu naudu ar domu, ka varbūt nākotnē varēsim šo projektu attīstīt. Arī tā ir šī biznesa sastāvdaļa: brauc, skaties, dari, un tad varbūt kaut kas arī piešķiļas. Redzēs, vai tur kaut kas izdosies.»

Sandijs Semjonovs

  • Dzimis gada 8. septembrī Rīgā
  • Dokumentālo filmu režisors. gadā kopā ar žurnālistu Gundaru Rēderu izveidojis studiju SKUBA films, kuras kontā ir jau vairāk nekā 20 dokumentālo filmu
  • Izglītība: «Iesāku mācīties Purvciema 85., pēc tam - 84. vidusskolā, bet pabeidzu 2. vidusskolā.» Latvijas Universitātē iegūts bakalaura grāds Komunikāciju zinātņu fakultātes žurnālistikas nodaļā
  • «Latvijas Televīzijā sāku ar ārzemju ziņu veidošanu, bet jau 90. gadu beigās kopā ar Ati Klimoviču sākām braukāt uz karstajiem punktiem- to darīju ilgus gadus. Pēc tam pārslēdzos uz Vides filmu studiju - tapa raidījums Vides fakti un filmas par vides aizsardzības jomu. Pēc tam divus vai trīs gadus strādāju raidījumā deFacto un vēl aptuveni tikpat ilgu laiku pie konkurentiem - Nekā personīga. Tad sapratu, ka man laikam ar žurnālistiku šajā dzīvē būs gana - vismaz ikdienas aktīvajā apritē, un izveidoju SKUBA films, kas pēc projektu principa veido dokumentālas filmas un TV raidījumus.»
  • Precējies, sieva Jana Semjonova - LTV programmu daļas direktore, prokūriste satura un digitālās attīstības jautājumos. Trīs bērni - Nora (19), Marks (13) un Māra (11)
  • Hobijs: hokejs.

Izklaide

Jau kādu laiku publiskajā telpā virmo karstas diskusijas par Jura Pavītola juridiski birokrātiskā ceļā panākto, ar ko turpmāk tikai un vienīgi viņš drīkstēs sevi saukt par grupas “Līvi” dibinātāju un tikai un vienīgi viņš varēs lemt, kam tajā spēlēt, ko spēlēt un vai vispār spēlēt. Jau bija skaidrs, ka ar to šis strīds nebeigsies, un tā arī ir - “Līvi” ar saviem juristiem devuši kārtīgu pretsparu.

Svarīgākais