VĒRTS APMEKLĒT. Baltijas filmu dienas

LAIKA TILTI. Baltijas filmu dienu atklāšanas seansam izvēlēta īpaši simboliska filma – visu trīs Baltijas valstu kopražojums – filma Laika tilti, tās režisori ir Kristīne Briede un Audrjus Stonis. Pēc filmas sekos kinozinātnieces, Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma vadītājas Zanes Balčus saruna ar abiem režisoriem © Agnese ZELTIŅA

Rīt un parīt, 22. un 23. augustā, kinoteātrī Splendid Palace jau trešo reizi notiks Baltijas filmu dienas – bezmaksas seansi, kuros katras valsts kinoskatītāji varēs noskatīties vairākas kaimiņvalstu filmas un tikties ar filmu autoriem.

Šogad visas trīs Baltijas valstis atzīmē 30 gadu jubileju, kopš Lietuvu, Latviju un Igauniju vienoja vēsturiskais Baltijas ceļš, un tieši šajā laikā šogad norisināsies arī Baltijas filmu dienas, Neatkarīgo informē pasākuma rīkotāji. Atklāšanas seansam izvēlēta īpaši simboliska un mākslinieciski augstvērtīga filma, kas uzsver un pēta visu trīs Baltijas valstu vienotību, turklāt joprojām ir pieprasīta un tiek apbalvota nozīmīgos pasaules festivālos - visu trīs Baltijas valstu kopražojums, filma Laika tilti. Tas ir stāsts par unikālu parādību pasaules kinovēsturē - Baltijas poētisko dokumentālo kino -, par dvēseles meklējumiem vēsturē un mākslā. Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados jaunie dokumentālisti Latvijā, Lietuvā un Igaunijā atrada veidu, kā padomju cenzūras apstākļos runāt par savu laikmetu, vienlaikus meklējot atbildes uz mūžīgajiem jautājumiem. Viņu valoda bija poētisks, simbolu un metaforu piesātināts kino, kas vēl līdz šai dienai turpina iedvesmot baltiešus, attīsta vizuālo kultūru, spēju domāt, redzēt un saskatīt.

Lietuvu šogad Latvijā pārstāv režisores Marijas Kavtaradzes debija Vasaras izdzīvotāji, kas kopš pirmizrādes Toronto Starptautiskajā filmu festivālā saņēmusi virkni apbalvojumu. Stāsts šķietami pavisam vienkāršs - jauna psiholoģe Indre braucienā no vienas slimnīcas uz otru pavada divus vienaudžus, psihoneiroloģiskās slimnīcas pacientus Pauli un Justi. Ceļojumu piepilda izaicinājumi un pārbaudījumi, arī dziļa sirsnība, jaunības dzīvīgums un tieksme pēc draudzības.

Igaunija šogad uz Latviju sūta divas filmas - spēlfilmu un dokumentālo -, abas iekļautas piektdienas programmā. Spēlfilma Visu vai neko, kuru Igaunija 2018. gadā izvēlēja par savu kandidāti ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars kategorijai Labākā ārvalstu filma, ir aizkustinoši atklāts stāsts par izaicinājumiem jauna vientuļā tēva dzīvē. Bezrūpīgo trīsdesmitgadnieku Ēriku, kurš devies peļņā uz celtniecības darbiem Somijā, sasniedz negaidīta ziņa - bijusī draudzene no viņa gaida bērnu, bet jaunā māte nav gatava audzināt jaundzimušo, un Ērikam jāizvēlas - uzņemties rūpes par zīdaini vai atdot viņu adoptēšanai. Filmu veidojusi jauna režisore Līna Triškina-Vanhatalo, kura neidealizē Igaunijas realitāti - arī šajā valstī, kuru nereti minam kā piemēru Latvijai, ir sociālās problēmas un jauni cilvēki nereti izvēlas strādāt ārzemēs, lai labāk nopelnītu. Igaunijas dokumentālā filma Ahto, sapņu mednieks ir režisora Jānisa Valka debijas filma, aizraujošs stāsts par leģendāro igauņu kapteini Ahto Valteru (1912-1991), kurš jahtā ar neatkarīgās Igaunijas karogu divu gadu laikā apbrauca apkārt pasaulei (1938-1940). Par Hitlera un Staļina draudzību, kas 1939. gada augustā tika apliecināta ar vienošanos (un slepenu pielikumu, Molotova-Ribentropa paktu, kura noslēgšanas dienas atcerei 50 gadus vēlāk tika rīkots Baltijas ceļš), Ahto un viņa komanda uzzināja Bali salā, bet par Otrā pasaules kara sākumu izdzirdēja radio ziņās Javas salā… Šī ir krāšņa dokumentālā filma, kuru veido fragmenti no Ahto dienasgrāmatas, kapteiņa dēla Tedija atmiņas un iespaidīgi arhīvu materiāli - kā portālā Cineuropa raksta Vladans Petkovičs, 1938. gadā igauņu jūrasbraucēja visnotaļ pārdrošais plāns izpelnījās lielu starptautisko mediju uzmanību, tāpēc uzņēmums Kodak sponsorēja lielu apjomu melnbaltas un krāsu filmlentes; uz tās safilmētais un līdz šim nepubliskotais materiāls izmantots šajā dokumentālajā filmā.

Izklaide

Jau kādu laiku publiskajā telpā virmo karstas diskusijas par Jura Pavītola juridiski birokrātiskā ceļā panākto, ar ko turpmāk tikai un vienīgi viņš drīkstēs sevi saukt par grupas “Līvi” dibinātāju un tikai un vienīgi viņš varēs lemt, kam tajā spēlēt, ko spēlēt un vai vispār spēlēt. Jau bija skaidrs, ka ar to šis strīds nebeigsies, un tā arī ir - “Līvi” ar saviem juristiem devuši kārtīgu pretsparu.

Svarīgākais