Iesākt jauno gadu ar labu kino
Šonedēļ gadu mijas svētki noslēgsies pat tiem, kuri, paildzinot baudu, svin visnotaļ dīvaino, taču slāvu tautu iecienīto Veco jauno gadu. Tādēļ tie, kuri Jaungada sajūtu cer noķert aiz astes, pavisam droši var doties uz kino, lai noskatītos kādu gadu mijas komēdiju vai, lai vienkārši iesāktu jauno gadu ar labu kino.
Es savu gadu atļāvos iesākt kā visēdājs, kura smadzenēs izveidojies savdabīgs kokteilis no latviešu kino, sentimentālām krievu kino notīm, Holivudas rafinētās mākas sataustīt visjūtīgākās stīgas skatītāju prātos un no sirsnīgas animācijas, kas uzrunā gan bērnus, gan pieaugušos.
Izrādot cieņu pašmāju veikumam, sākšu ar Jura Poškus „Kolka Cool”, par kuru kāds no maniem kolēģiem īsi rezumēja — beidzot neesot kauns skatīties latviešu kino. Varu šādam apgalvojumam piekrist, lai gan ar vienu „bet”. Filmā tik tiešām nav latviskajai mentalitātei raksturīgā gaudenuma, nav samākslotu dialogu un uzspēlētas teatralitātes, bet... šis kino skatītājos arī nerada pēcgaršu, kas urda ziņkāri un rosina domāšanu. „Kolka Cool” ir kā no dienasgrāmatas izrautas lappuses, kurās bezkaislīgi fiksēti dažu dienu notikumi mazpilsētas jauniešu dzīvē. Mīl, nemīl, dzert, nedzert, kauties vai bēgt, strādāt vai gulēt... Piezemētas ikdienas ainiņas bez pretenzijas uz iedziļināšanos katra personāža zemādas līmenī. Un tomēr „Kolka Cool” ar savu melnbaltā kadra estētiku, nesamāksloto dramaturģiju un neapstrīdamo Andra Keiša ticamību spēj skatītājos uzturēt interesi par uz ekrāna notiekošo, kas jau ir vērtējams kā nenoliedzams latviešu kino sasniegums.
Gluži cita garša piemīt divām Jaungada komēdijām, kas tapušas Krievijā. Turklāt, lai gan tās abas ir kā turpinājums pirms gada iesāktajiem stāstiem, tomēr gan filma „Eglītes2”, gan dzirkstošā komēdija „Par ko vēl runā vīrieši” ir autonomi izstrādājumi, ko var skatīties arī nepārzinot priekšvēsturi. Labākais, kas piemīt abām filmām, ir spēja, iesaiņojot jaungada stāstu Holivudas formātā, tomēr saglabāt to sirsnību un naivo labestību, kas savulaik piemita padomju kino. Tāpat jāatzīst, ka abas filmas operē ar ļoti gaumīgu (veču filma nedaudz prasmīgāk) humoru, kas praktiski nekad nenonāk zemjostas līmenī. Un pat tad, kad filmas veidotāji tomēr žonglē ar pikantiem jokiem, tie noturas labas gaumes un sirsnīga humora robežās. Viennozīmīgi pareizākais veids, kā, sajūtot laba kino garšu, atsaukt atmiņā gadu mijas noskaņojumu, izbaudīt sirsnīgu humoru un kārtējo reizi secināt, ka, pārdzīvojis deviņdesmito gadu bezgaumības krīzi, krievu kino sāk atgriezties savās sliedēs.
Ja, reiz, runājam par „sliedēm” un iemītas taciņas ekspluatēšanu, tad tiem, kuriem patīk ieprogrammēts sentiments un garantēta līdzpārdzīvojuma asara filmas 28. minūtē, var doties uz filmu "Jaungada nakts", kurā izmantotas pārbaudītas formulas ar mirstošu tēvu, bēgošu līgavu, paaudžu konfliktu un Džonu Bondžovi žilbinošo smaidu. Vairākas noveles caurvij filmas kopīgais stāsts par zaudētām mīlestībām un attiecībām — mātei ar pusaudzi, vīrietim ar sievieti, vecam vīram ar sen neredzētu meitu —, kura temperatūru uzkarsē nekļūdīgi aprobēts kairinātājs "brīdis pirms gadu mijas", kura laikā vēl var pagūt visu labot. Taču kopumā filma nav slikta, jo precīzi konstruētā formātā runā par mūžīgām vērtībām, turklāt spēj uzburt skaistu jaungada nakts atmosfēru.
Precīza kalkulācija ir arī pilnmetrāžas filmas „Runcis zābakos” pamatā. Proti, viens no pēdējo gadu komerciāli visveiksmīgākajiem "ujujuju, kas par mīļumu" neapstrīdami piederēja sirdi plosošajam kaķa skatienam no filmiņām par zaļo briesmoni Šreku. Bet šāds "ujujuju", cik zināms, ir spējīgs pārvērsties miljardos, ja vien tas tiek pareizi konvertēts rotaļlietās, dzērienos un jaunās filmās. Un tomēr, neraugoties uz komerciālo stīgu, ir jāatzīst, ka filma „Runcis zābakos” ir lielisks stāsts. Tam gan nav nekāda sakara ar visiem labi zināmo Šarla Pero pasaku par runci zābakos, taču jaunajā sižetā tiek runāts gan par senu draudzību un mīlestību, gan par nodevību un bīstamiem piedzīvojumiem.
Savukārt saldajam ēdienam esmu atstājusi filmu „Meitene ar pūķa tetovējumu”, kas, nenoliedzami, ir pēdējā pusgada viens no labākajiem kino. Lai cik dīvaini tas arī skanētu, amerikāņu rimeikā, kuram bijis priekšgājējs Zviedrijā, ir attālināta Eiropas kino estētika, par ko varam pateikties gan Daniela Kreiga angliskajam šarmam, gan sižeta norises vietai, gan daudziem citiem šķietamiem sīkumiem, kas vienotā kopumā tomēr spēj filmai piešķirt neholivudisku šiku. Turklāt šim kinodarbam piemīt arī viens no retajiem Holivudas kino trumpjiem, proti, dinamika, kas kopā ar gaumīgo noskaņu izveido ļoti nesliktu kombināciju. Tiesa, es neesmu lasījusi Stīga Lārsona romānu, tādēļ nevarēšu uz šo filmu palūkoties kā cilvēks, kurš salīdzina drukāto oriģināldarbu ar tā kinoversiju. Viena no bēdīgākajām šāda veida pieredzēm man ir bijusi ar Dena Brauna Davinči kodu, kura 800. lappuses, pārceltas uz ekrānu, izskatījās pēc sagraizītas bērnu grāmatiņas. Tieši tādēļ, iespējams, ka Stīga Lārsona lasītājiem līdzīgas emocijas raisīs arī šī filma. Taču tiem, kuri grāmatu nav lasījuši, es pavisam droši garantēju ļoti labu atpūtu kinozālē.