Recenzija: Filma "Samsāra" - logs uz pasauli un sevi

© publicitātes

Šī recenzija nav domāta filozofiem, hipsteriem, intelektuāļiem, antropologiem vai kinokritiķiem. Ticu, ka viņi ceļu uz šo filmu jau sen kā ir atraduši. Šoreiz vēršos pie tiem, kuri konozālē pieraduši kustināt žokļus nevis smadzenes. Saņemieties un aizejiet uz filmu „Samsāra”!

Filma ir unikāla ļoti daudzu iemeslu dēļ. Tā tikusi filmēta vairāk kā piecus gadus, 25 pasaules valstīs un tā stāsta par dabas, vēstures un visuma harmoniju. Pusotras stundas garumā uz ekrāna rindojas elpu aizraujoši kadri, kuru skaistums nav vārdos ietērpjams. Tuksneši, kalni, mūžīgie ledāji, vulkānu izvirdumi, naksnīgās debesis virs sāls ezeriem. Un tam visap pa vidu - cilvēks. Atsakoties no dialogiem un jebkāda teksta, „Samaras” režisors Rons Frike nepiesārņo skatītāja uztveri ar liekiem akcentiem, bet gan atstāj viņu klusumā pašam ar savām domā un pārdomām. Tiesa, šī nav pirmā reize, kad režisors skatītājus uzrunā ar klusumu: viņa iepriekšējie darbi – Chronos (1985) un Baraka (1992.) — tika veidoti līdzīgā stilā un atrada milzīgu pielūdzēju armiju.

Filma „Samsāra” ir mākslasdarbs, kura salīdzināšana ar gleznu, grāmatu vai skulptūru tomēr neliecina par recenzenta domāšanas eklektiku. Šī filma, tāpat kā klusā daba uz audekla, atrodas ārpus modes. Tā — līdzīgi kā antīkie atveidi — nezaudēs savu aktualitāti, mainoties pasaules politiskajai kartei vai patērētāju gaumei. Par šo filmu, līdzīgi kā par augstvērtīgu grāmatu, ir vērts diskutēt ar draugiem, to ir vērts atkal un atkal pārdomāt, pāršķirstīt, līdz beidzot noliekot plauktā pie citiem sējumiem ar norādi „mans”.

Šai filmai, gluži kā ikvienam emocionāli spēcīgam mākslasdarbam, ir vairākas dimensijas, kas katra uzrunās savu skatītāju. Virspusējā šķautne, nenoliedzami, uzrunā cilvēka ziņkāri un ceļotāja garu. Katrs kadrs skatītājam atver durvis uz pārsteidzošu, jaunu pasauli — vai tā būtu Jordānijas smiltīs paspēltā Petra, Svētās zemes ortodoksālais kolorīts, Mekas apmātība vai Islandes skarbums. Otra dimensija, kas atrašanos kinoteātrī padara par unikālu estētisko baudījumu, ir filmas vizuālais ietērps. Riskējot izklausīties patētiska, es tomēr atļaušos apgalvot, ka attēla kvalitāte ir tik pārsteidzoša, ka padara filmas skatīšanos par transcedentālu notikumu. Brīžiem šķiet, ka skatītāju no saulrieta tuksnesī šķir tikai plāna loga rūts, kuru atverot, sejā iesitīsies karstais Sahāras vējš. Šis efekts ir panākts, pilnībā uzņemot filmu uz 70 milimetru lentes un izmantojot divus dažādus kadru frekvences, kas uz ekrāna ir rezultējies kristāldzidrā attēla kvalitātē.

Trešā filmas vērtība ir dažādie intelektuālie vingrinājumi, kurus tā uzdot skatītāja prātam. Raugoties uz Tibetas mūku mierpilno ieslīgšanu mandalas veidošanā vai ortodoksālo jūdu bezierunu ticību pie Raudu mūra, mans prāts pats ar sevi uzsāk diskusiju par cilvēka ticības spēku, bet elpu aizraujošās dabas ainavas un Mehiko izgāztuves manī atbalsosies kā jautājums par cilvēka neprātīgo vēlmi pašiznīcināties.

Tomēr savu vispilnīgāko skanējumu filma „Samsāra” iegūst tad, kad visas dimensijas, kuras tajā spējis ielikt režisors, saplūst vienotā zīmējumā. Gluži kā kaleidaskopa krāsainie stikliņi katra doma, iespaids, emocija iegulst tai domātā ailītē, lai visas kopā izveidotu filmas kopējo rakstu. Un šis raksts nerunā nedz par Dieva radītās pasaules skaistumu, nedz par laika nepielūdzamo ritējumu, bet gan par cilvēku un viņa dzīves nolemtību. Tas, kādēļ režisors savai filmai devis budisma jēdzienu „Samsāra”, ir nolasāms āfrikas cilšu, fabrikas strādnieku, prostitūtu, apsaras dejotāju un mūku skatienos. Kādēļ tu esi piedzimis kā kareivis Palestīnā, kādēļ viņš ķidā kautķermeņus Ķīnas rūpnīcā, kādēļ tavam tēvam ir jāsēž cietumā, kādēļ es savu seju rotāju ar rētām? Uzdodot šo jautājumu, ežisors Rons Frike it kā sniedz atsauci uz vienu no budisma pamatjēdzieniem — samsāras apli, kas ir bezgalīgu cēloņsakarību cikls. Cilvēka būtība ir pakļauta nepārtrauktai plūsmai, atkārtojot neskaitāmas dzimšanas, dzīves, nāves un atdzimšanas. Eksistencei nav sākuma vai beigu — ikvienai mūsu darbībai tagadnē ir sekas nākotnē un, kamēr cilvēks nav atzinājies šo konsekvenci, viņš nespēj izrauties no eksistenču cikliskuma. Katra šīs dzīves rīcība ietekmē nākamās dzīves kvalitāti, taču, nebūdami pilnīgi, vairums cilvēku nekad nespēj sasniegt ideālu. Filmas veidotāji ir ezoterikas "ticībai" piekritīgie un filmā tas ir nepārprotami nolasāms. Sākot ar īpašu Āzijas izcelšanu filmā un beidzot ar jautājumu uzdošanu, uz kuriem nav pārbaudāmu atbilžu.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais