VAKARA ZIŅAS: Ivo Fomins: "Reiz pienāks tas brīdis, un visi būsim laimīgi!"

Ivo Fomins Liepājas ielās reti kad sastopams, jo lielākoties pa savu dzimto pilsētu pārvietojas ar automašīnu © Ingrīda Punka

Veikalu plauktos nonācis liepājnieka, populārā latviešu rokmūziķa Ivo Fomina (47) ilgi lolotais CD albums «Nekas jau nebeidzas». Nejauši sakritis, ka šajā laikā arī mūziķa sievai Ivetai ir dzimšanas diena, tad nu albums viņai ir arī kā dāvana no vīra svētkos. »Vakara Ziņas« Liepājā tikās ar Ivo, kurš atklāja savas dzīves svarīgākos un priecīgākos notikumus, kā arī dalījās ar sāpīgiem pārdzīvojumiem.

– Jaunā ierakstu albuma dziesmas ir kā mazi dzīvesstāsti, kuros ne vienmēr viss ir ideāli, jo bijuši gan kāpumi, gan pamatīgi kritumi. Kā tev izdevies ar Guntaru Raču radīt tik emocionāli saviļņojošu mūziku un tekstus, jo, šķiet, ka abi esat laimīgi un veiksmīgi cilvēki, kurus nebaltas dienas nav skārušas?

– Esmu gandarīts par paveikto. Laikam tāpēc, ka divu gadu garumā esam apkopojuši šīs dziesmas, un neteiksim, ka tas ir viegli nācis. Esam rūpīgi pie tām strādājuši. Tās cita citu saturiski un muzikāli papildina un veido kopīgu stāstu. Iespējams, kāds saklausīs nelielu kantri noskaņu vai poproka pazīmes, bet tas nav neapzināti. Man gribējās mazliet pārkāpt viena žanra robežas. Es izpildu to mūziku, kas man vislabāk patīk, un daudz neprātoju par to, kādā žanrā kāds to ierindos.

Protams, katram dziesmu teksti asociēsies ar kaut ko savu. Guntars Račs, kas ir dziesmu vārdu autors, ir mans ilggadējais cīņu biedrs. Grūti jau pateikt, kur viņš ņem visas šīs tēmas, kas izskan katrā dziesmā. Ja iedziļinās dziesmu tekstos, tad šie teksti ir par mīlestību, par dzīvi un par to, kā mēs šobrīd jūtamies.

Tā gan ir, jāpiekrīt, ka daudzus dziesmu vēstījumus paši nemaz neesam izdzīvojuši. Bet vispār tas jāvaicā Guntaram, jo es viņam iesniedzu mūziku, un, klausoties manas melodijas, viņam rodas asociācijas un top vārdi.

– Mūzika ar vārdiem saslēdzas kopā, un rodas spēcīgs vēstījums.

– Tas ir, pateicoties tandēmam, ka viens otru jūtam. Tā arī ir mūsu veiksmes formula IF + GR = FORŠA DZIESMA.

– Albuma nosaukums ir «Nekas jau nebeidzas». Ko tev pašam izsaka šis vārdu salikums?

– Es vispār nekad neskatos atpakaļ. Man ir tendence iet uz priekšu, jo nekas jau nebeidzas. Viss tikai sākas!

– Redz, noskatījos dokumentālo filmu par «Prāta vētru» un aizdomājos, cik tad vispār Latvijā ir tādu mūziķu, kuriem stilu un tēlu palīdz veidot starptautiski eksperti mūzikas industrijā. Tev ir kāds no malas palīdzējis izkopt roķīgo stilu un veidot publisko imidžu?

– Neapzināti pats esmu veidojis savu tēlu. Man neviens dzīvē īpaši nav palīdzējis. Pats saviem spēkiem esmu cīnījies. Acīmredzot, ja es senāk par to būtu aizdomājies un pieaicinājis konsultantus, tad jau būtu sasniedzis daudz vairāk un apguvis daudz plašāku auditoriju. Taču viss notiek tā, kā tam jānotiek.

– Kādā Latvijas Radio 2 pārraidē tu sūtīji sveicienu Ventspils mēram Aivaram Lembergam, vai esat labi draugi?

– Man patīk Aivara Lemberga personība un viņa smalkā humora izjūta. Esmu arī ticies ar viņu, pārmijuši arī kādu vārdu. Parasti saskrienamies «Muzikālās bankas» pasākumā, kurš ik gadu notiek Ventspilī. Diezgan bieži uzstājos Ventspils lielākajos pasākumos. Tādēļ caur smiekliem pat jāsaka, ka es jau dažu brīdi jūtos kā ventspilnieks.

– Un kādas tev ir attiecības ar Liepājas mēru Uldi Sesku?

– Ļoti labas! Esam uz «tu». Turklāt mana sieva Iveta strādā pilsētas domē, netālu no Ulda kabineta. Šad tad satieku mēra kungu, paspiežam viens otram roku, pārrunājam aktuālākos notikumus, tajā skaitā arī to, kas jauns manā mūzikas daiļradē! Ar viņu ir vienkārši un viegli komunicēt. Nekādu problēmu!

– Liepājā tu esi populārs, un vai tev šeit ir daudz draugu?

– Es nezinu, man grūti teikt. Laikam jau esmu. Pārsvarā pārvietojos ar auto un reti staigāju pa Liepājas ielām, biežāk pa Bernātu priežu takām, prom no ziņkārīgajiem skatieniem. Par saviem draugiem uzskatu savus grupas biedrus un viņu ģimenes! Parakstos tikai uz mūsu ikgadējiem, kopīgi rīkotajiem dārza svētkiem vasarā. Tie mums izdodas sirsnīgi, jautri un neaizmirstami.

– Slavenie liepājnieki jau allaž izcēlušies ar bohēmiskām izpriecām. Te dzirdams, ka Ainars Virga šad tad norauj kādu koncertu, jo ļāvies bohēmai, arī aktieris Edgars Pujāts pagrēkojis. Taču tev ir citas vērtības – ģimene.

– Kādreiz jaunībā es arī biju bohēmists. Tad vēl nebiju precējies. Līdzko apprecējos, sieva mani atradināja no bohēmas, nogrieza kā ar nazi. Uzskatu, ja gribi dzīvot ģimenes dzīvi, ir jāmainās, jāizvirza citi dzīves mērķi un jādefinē citas vērtības. Īstenībā tas mobilizē un disciplinē! Atceros, jaunībā biju pieradis līdz vieniem diviem dienā gulēt. Nu jau sen kā esmu pārtapis par «cīruli»! Mana dzīve ir kardināli mainījusies. Alkohols mani neinteresē, es labāk izvēlos laikus iet gulēt un laikus mosties un līdz ar to varu daudz vairāk izdarīt. Ja man būtu bohēmiska dzīve, tad kā es varētu savus dēlus izaudzināt un kā spētu kaut ko sasniegt? Esmu izvēlējies ģimenes dzīvi, nevis bohēmu. Uzskatu, ka savā izdarītajā izvēlē neesmu kļūdījies.

– Tavi un Ivetas dēli arī aug par krietniem cilvēkiem.

– Ričards (15) un Deivids (19) ir hokejisti un studenti, tādēļ mēs ar sievu nedēļas nogalēs bieži vien braucam skatīties viņu spēles. Mūs diezgan bieži var satikt ledus hallēs – Rīgā, Liepājā, Brocēnos. Esmu pietiekami labi jau apguvis šā sporta veida noteikumus un redzu arī to, cik grūts ceļš ejams profesionālajā sportā. Lepojos ar dēlu panākumiem. Viņi ir malači. Ļoti cītīgi trenējas, un es ceru, ka no viņiem izveidosies labi hokejisti. Mazākais puika spēlē jauniešu līgā «U16», bet vecākais dēls – amatieros. Tad jau redzēs, kā viss attīstīsies. Galvenais, lai sporto. Un, ja viņiem patiks, es vienmēr dēlus atbalstīšu.

– Taču savu nākotni dēli nav izvēlējušies saistīt ar mūziku?

– Ir kāds jaunums. Izmaiņas vecākā dēla iepriekš apgalvotajam, ka viņš nekad nemuzicēs! Deivids tomēr negaidīti ir pievērsies arī mūzikai. Esmu ļoti pārsteigts, jo viņš mācās ģitāras spēli. Un tas viņam diezgan veiksmīgi padodas. Viņš iet mācīties spēlēt ģitāru pie mana grupas ģitārista Roberta Dintera. Un esmu dzirdējis no kolēģa, ka viņam ir iekšā «baigais pulveris». Kas zina, varbūt kādreiz abi kopā uzspēlēsim uz skatuves? Es, protams, to ļoti vēlētos.

– Kāda ir pēdējā izrāde, ko esi redzējis Liepājas teātrī?

– Tā ir Dž. Dž. Džilindžera iestudētā parodija «Atsaldētais». [Ivo paņem tālruni un zvana sievai.] Zvans draugam! Ā, pareizi, ar sieviņu bijām jaunajā koncertzālē «Lielais dzintars» uz Dailes teātra viesizrādi «Oskars un Rozā dāma», kas ir Rēzijas Kalniņas monoizrāde.

– Tāpat kā daudzviet Latvijā, arī no Liepājas daudzi iedzīvotāji ir devušies prom no dzimtenes. Aizbraucēju skaits esot katastrofāli liels?

– Protams, ir samazinājies iedzīvotāju skaits, un tas ir gaužām bēdīgi. Kad braucu uz ārzemēm koncertēt latviešiem, secinu, ka viņi tur ir ļoti kuplā skaitā. Anglijā, Austrijā un Dānijā esmu saticis ļoti daudzus liepājniekus.

– Tāpēc ir dzirdams, ka tu diezgan bieži brauc uz šīm valstīm tautiešus iepriecināt ar savu mūziku.

– Jā, nenoliegšu, un manos nākotnes plānos ir iedziedāt savas dziesmas vācu valodā, ko piedāvāt Austrijas publikai. Ir jau sagatavoti teksti. Ir vēlme pamainīt tirgu, varbūt kaut kas sanāks? Ja neko nedarīšu, tad arī nekas nebūs. Kā būs, tā būs!

– Esmu dzirdējusi, ka tu spēj aizsvilties, ja runa ir par Latvijas politiski ekonomisko situāciju?

– Mēs Latvijā gribam uzņemt patvēruma meklētājus, maksāt viņiem pabalstus. Bet kāds ir paraudzījies, kā mums pašiem klājas? Daudz cilvēku ir bez pajumtes, bez darba, bez graša kabatā! Daži vēl runā par veselīgu pārtiku uzturā! Tas nav lēti! Latviju atstājuši vairāki tūkstoši tautiešu. Kur ir valsts izstrādātais reemigrācijas plāns? Kāpēc no sākuma nepalīdzēt savējiem iedzīvotājiem? Cilvēki ir izmisuši, jo nespēj nomaksāt rēķinus, viņiem nav darba, bet valsts mēnešiem strādā pie plāniem, kā uzņemt bēgļus! Vēl tikai pietrūkst izklāt sarkano paklāju! Tas nav normāli! Ierēdņi nedomā par valsts labklājību, tikai par savējo. Kad tas vienreiz beigsies? Cilvēki pelnījuši dzīvot, nevis izdzīvot. Varētu viens otrs izmēģināt padzīvot ar minimālo algu – uzturēt ģimeni! Gribas kliegt, bet neviens jau nedzird! Šī tēma ir ļoti sāpīga. Un par to es varu pamatīgi iekarst. Zinu, ka ne tikai man, bet daudziem šī problēma ir aktuāla. Taču vajag domāt, ka reiz pienāks tas brīdis, un mēs būsim laimīgi! Cerība mirst pēdējā!



Izklaide

Pirmās Adventes priekšvakarā, sestdien 30.novembrī, plkst.17, Rīgā norisināsies galveno Ziemassvētku egļu iedegšanas pasākums Rātslaukumā un Doma laukumā, aģentūru LETA informēja Rīgas domes Ārējās komunikācijas nodaļa.