Ar profesionālisma zīmi

© Reinis Hofmanis F64

"Cilvēkiem izklaide ir vajadzīga. Arī šajā mums visiem tik grūtajā laikā cilvēki grib mirkli, kad var nedomāt par problēmām, bet vienkārši baudīt skaistu un saturīgu izklaidi. Savukārt cilvēkiem, kas šo izklaidi rada un gatavo, protams, ir jāsastopas ar dažādām finansiālām un organizatoriskām grūtībām. Un tomēr svētkus var sarīkot arī par mazāku naudu, un, iespējams, šādos apstākļos radošais gars var pat brīvāk lidot," ir pārliecināta Eirovīzijas nacionālās atlases projekta vadītāja Iveta Lepeško.

Rīt, 27. februārī, Ventspilī teātra namā Jūras vārti notiks Eirodziesmas 2010 nacionālās atlases fināla koncerts. Šim notikumam gatavojas ne tikai Eirodziesmas 2010 dalībnieki, bet arī Latvijas televīzijas radošā komanda. Un, protams, skatītāji.

Godīgi pret visiem

Iveta Lepeško zina: lai kvalitatīvi sarīkotu tik vērienīgu pasākumu šajos ekonomiski sarežģītajos laikos, tā "veidotāju radošajai komandai projektā ir jāieliek daudz vairāk darba stundu, enerģijas un radošas domas, bet neviens par to tik ļoti nepārdzīvo, jo mēs apzināmies, ka paši esam to uzņēmušies, ka mēs to darīsim, esot godīgi gan pret sevi, gan pret savu darbavietu, gan pret saviem sadarbības partneriem, gan pret konkursantiem, gan pret skatītājiem. Protams, es neteikšu, ka kopumā tas viss ir viegli paveicams."

Uz jautājumu, kā Eirovīzijas nacionālās atlases projekta vadītāja raksturotu šā gada fināla desmitnieku, Iveta Lepeško vispirms nosauc profesionalitāti. "Man prieks, ka Latvija iet tajā pašā virzienā kā viss šis starptautiskais konkurss. Kā mēs visi zinām, pagājušajā gadā Eirovīzijas konkurss piedzīvoja būtisku lūzuma punktu – uz to ar lielāku interesi paskatījās pat pasaules līmeņa mūzikas zvaigznes, un tas savukārt pamudināja pašmāju zvaigznes vai nu atkal, vai pirmo reizi pievērsties šim konkursam. Es tiešām gribu teikt lielu paldies gan tekstu, gan mūzikas autoriem, kuri ir uzdrošinājušies to darīt. Tādējādi viņi parāda, ka mēs – Latvijas pārstāvji – gribam labi un labāk startēt lielajā konkursā. Un tas mani patiešām iepriecina. Gatavojoties nacionālajai atlasei, tiekoties ar visiem konkursantiem, redzu, ka visi cītīgi gatavo savu priekšnesumu. Man ir pamats domāt, ka šogad finālistu uzstāšanās būs gaumīgas un arī krāšņas, nebūs dažādu kičīgu un bieži vien tukšu elementu," prognozē Iveta Lepeško.

Palēnām un jau – deviņi

Eirovīzijas projektā Iveta Lepeško ienāca 2002. gadā. Viņa neslēpj, ka šo deviņu gadu laikā ir bijušas vairākas reizes, kad viņa televīzijas vadībai teikusi, ka nu gan reiz pietiek un šo darbu viņa vairs "nevar, negrib un nespēj" darīt. Tiesa, tā viņa mēdzot teikt pēc tam, kad Latvijas delegācija atgriežas no starptautiskā konkursa, jo laikam jau tas lielais emocionālais pārdzīvojums atstāj savas sekas... "Jebkurā gadījumā tas ir ļoti intensīvs un saspringts darbs divas, pat divas ar pusi nedēļas. Kad esi tālu prom no mājām, kad esi atbildīgs ne tikai par sevi, bet par visu komandu. Turklāt vēl esmu atbildīga par to, ka te, Latvijā, televīzijas ekrānā viss būs redzams tieši tā, kā tam nepieciešams izskatīties. Ko tur slēpt – kādreiz jau apskrienas dūša, ir grūti un smagi, pati sev saku – es to vairs negribu. Bet drīz pēc Eirovīzijas lielā fināla sākas vasara, atvaļinājums, emocijas norimst, grūtības aizmirstas, un rudenī jau atkal nāk piedāvājums turpināt strādāt pie šā projekta," atklāj Iveta Lepeško. Producente neslēpj, ka pēdējos divos gados rudens nav tik rožains, – Latvijas Televīzijā budžets samazināts, tāpēc Eirovīzijas projekts var tikt realizēts tikai tad, ja tiek sameklēts finansējums "no malas". "Tā es vasarā nodarbojos ar bērniem, marinēju gurķus, vārīju kompotus, nezinot, kas tālāk būs ar līdz šim ierasto darbu... Rudenī līdz pat pēdējam brīdim nezinājām, vai finansējumu sameklēsim, vai projektu varēs realizēt un, ja jā, tad – kā. Emocionāli šis laiks nebija īpaši stabils. Tas var šķist neticami, bet pērnajā maijā, atbraucot no konkursa, man nebija īsti noslodzes Latvijas Televīzijā. Bija pat sarunas ar televīzijas vadību par to, ka lielo vienreizējo projektu nav un, iespējams, man būs jāiet prom no Latvijas Televīzijas. Patiesībā šā lēmuma pieņemšana bija tikai dažu dienu jautājums..." stāsta Iveta Lepeško.

Ar vērienu

Uz jautājumu, kāpēc viņas "profesionālais lauciņš" ir tieši lieli, vienreizēji projekti, Iveta Lepeško smaidot nosaka: "Es pat nezinu, kā tas sākās." Latvijas Televīzijā viņa ienākusi kā žurnāliste, veidojusi vēstures raidījumus. Kad viņa televīzijā bijusi nostrādājusi tikai trīs mēnešus, ticis izteikts piedāvājums veidot raidījumu Noriļska 1941.–1991. Viņa devusies mēnesi ilgā komandējumā uz Noriļsku, kur Latvijas Armijas represētajiem virsniekiem ticis būvēts piemineklis. "Dokumentējām šo procesu, atbraucām mājās un puča dienās šo raidījumu, kā televīzijas žargonā mēdz teikt, palaidām gaisā. Tas bija pēdējais raidījums, ko Latvijas Televīzija raidīja puča dienās, kad televīzijas ēkā ienāca OMON. Arī man nācās "zem stobriem" iziet ārā no šīs ēkas," stāsta Iveta Lepeško. Pēc tam viņa strādājusi pie projekta Rīgai – 800, bijusi arī šo vērienīgo svētku televīzijas producente. Izrādās, ka no šiem grandiozajiem svētkiem, kas risinājās trīs dienas, viņa pati neesot varējusi redzēt un izbaudīt neko, jo visas dienas nosēdējusi tā sauktajā režijas telpā... Tieši šis projekts arī esot bijis viņas pirmais lielais pārbaudījums, pēc tā nācis piedāvājums pieslēgties Eirovīzijas projektam. Un pēc tam jau vairākkārt viņa strādājusi ar lieliem projektiem, arī Cēsu un Siguldas 800 gadu jubilejas svinībām. Piemēram, NATO samita Rīgā laikā viņas kā televīzijas projekta koordinatores darba vieta bijusi "vienā no vissvarīgākajām vietām – tā sauktajā bunkurā", bet ar īpašām izjūtām Iveta Lepeško stāsta par pēdējiem Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem; tiešraides translācija ilgusi līdz kādiem pulksten četriem rītā. "Atceros, ka pēc tam gāju pa Mežaparku, kurpes rokās paņēmusi, jo pēc teju vai diennakts darba tās, protams, kājās, kuras bija pamatīgi satūkušas, vairs nevarēja uzaut... Iekāpu mašīnā, braucu mājās un ar lielu gandarījuma izjūtu domāju par to, ka esmu savu artavu ielikusi patiešām ļoti labā darbā."

Iveta pasmaida par repliku, ka liela pasākuma producents patiesībā var būt vienīgais, kurš neko nedara, – vien sadala darbus, deleģē atbildību un kontrolē padarīto. "Es neesmu sasniegusi to līmeni, ka darbadienā mierīgi varētu doties uz kalnu slēpot, bet darbu koordinēt pa telefonu, sazinoties ar padotajiem," nosaka Iveta Lepeško. Viņa atzīst, ka patiesībā viņai ļoti patīkot darbs komandā, īpaši jau tas posms, kad kāda ideja tikai iegūst aprises. "Tas ir neraksturīgi producentam, bet es ļoti daudz iekļaujos arī radošajā darbā, jo esmu taču nākusi no šīs – radošās – vides... Un, ja kādreiz nebūšu projektu vadītāja, iespējams, varēšu atkal strādāt par žurnālisti," atzīst Iveta Lepeško, kura savulaik studējusi vēsturi. Kāpēc? Tāpēc, ka pēc skolas absolvēšanas īsti neesot zinājusi, ko studēt, un viņas tēvs, arī vēsturnieks un ilggadējs Rīgas kinostudijas direktors, meitai, kura zinājusi vien to, ka savā dzīvē nevēloties strādāt "katru dienu no astoņiem līdz pieciem", ieteicis studēt vēsturi. "Vēsture mani joprojām interesē," viņa piebilst.

Ja izdarīts godam

Pēc Eirovīzijas nacionālās atlases priecāties par labi padarītu darbu varot atļauties tikai dažas dienas, jo jau pēc pāris dienām ir tikšanās ar uzvarētājdziesmas autoriem un izpildītājiem, sākas gatavošanās "lielajam finālam". Parasti jau marta vidū notiekot valstu delegāciju vadītāju tikšanās, kur jau esot jābūt skaidram, kāds būs valsts pārstāvju priekšnesums "lielajā Eirovīzijā", kādos tērpos uzstāsies... Esot jāiesniedz gan ilustratīvais materiāls – fotogrāfijas, video, gan tulkojumi angļu un franču valodā... "Ja uzstāšanās laikā Eirovīzijas dziesmu konkursā viss izdarīts godam, man patiešām ir liels gandarījums, neatkarīgi no tā, kādā vietā dziesma tiek iebalsota. Un, ja nodziedāts ir labi un ja vēl iegūtā vieta ir laba, tad..

***

IVETA LEPEŠKO

- Eirovīzijas nacionālās atlases projekta vadītāja

- Dzimusi 1966. gada 24. februārī, Rīgā

- Precējusies, divu dēlu – Kriša (21) un Mikus (11) – māmiņa

- Strādā Latvijas Televīzijā kopš 1991. gada par projektu vadītāju, redaktori un žurnālisti

- Strādājusi arī par pasniedzēju Kultūras darbinieku tehnikumā (1989–1991)

- Absolvējusi Rīgas 6. vidusskolu un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti

- Nozīmīgākie organizētie un vadītie projekti: Eirovīzijas dziesmu konkurss – nacionālā atlase (2002–2009), Latvijas delegācijas vadītāja starptautiskajā konkursā; Top Latvijas Likteņdārzs (projekta vadība LTV, 2009), Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku TV projekta virsvadītāja (2008), darbs LTV komandas vadībā NATO samita darba gaitas atspoguļošanā (2008), ASV prezidenta vizītes Latvijā tiešraides koordinācija (2006), Starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa Rīgā izpildproducente (2003), TV projekta Rīgai – 800 vadītāja (2001) u.c.

- Saņēmusi LTV atzinību par realizēto translāciju Vecrīgas torņu mūzika (2000), NRTP balvu Gada labākais producents par Rīgas jubilejas notikumu atspoguļojumu (2001) u.c.

Svarīgākais