Latviešu baletdejotājs Erlends Ziemiņš divdesmit gadus dzīvo un dejo Sandjego (Kalifornijā). Piecus gadus kopā ar savu sievu, itāliešu baletdejotāju Sāru Viali vada privātu baletskolu. 1990. gadā, kad Latvijas Nacionālo operu slēdza rekonstrukcijai, viņš, ieguvis piedāvājumu doties uz ASV, šo izdevību izmantoja. Drīz vien Erlends Ziemiņš kļuva par slavenā New York City Ballet dejotāju, saņemot gan pielūdzēju vēstules un spēļu lāčus, gan pozitīvas kritiķu atsauksmes. Nejaušību virknes dēļ mēs tikāmies Sandjego, kur arī notika šī saruna.
– Vai jums patika dejot jau no pašas bērnības?
– Pirmais gads bija nu tā... Bet tagad, kad pats strādāju ar bērniem, zinu – tajā vecumā lielas saprašanas nav. Ja paps saka, ka jāiet, tad ej un dari. Bet man nekad nebija tā, ka negribējās. Es sāku, un pēc tam kļuva interesanti.
– Cik strauji virzījās karjera Latvijas Nacionālajā operā?
– No mūsu klases paņēma visus puišus. Operā nostrādāju astoņus gadus. Pēc kādiem četriem gadiem sāku dejot lielās lomas. Nodejoju Žizeli, un tieši tad Dace Dindone no Indianapoles mani redzēja. Viņa vadīja Indianapolis Ballet Theatre, bija atbraukusi ciemos uz Latviju un uzaicināja mani viesizrādēs dejot Riekstkodi. Tas sakrita ar laiku, kad Operu taisīja ciet pirms kapitālremonta 1990. gadā. Neviens nezināja, kas notiks, kā būs. Atbraucu uz Ameriku un izmantoju izdevību. Trīs mēnešus nostrādāju, un tad man piedāvāja haltūru Indianapoles Universitātē, kur strādāja Žans Pjērs Bonefū un Patriša Makbraida no New York City Ballet. Universitātē viņi iestudēja Apburto princesi, un es tur dejoju princi. Viņi videoierakstu aizsūtīja uz Ņujorku, un tad Pīters Mārtins zvanīja un teica, ka grib mani redzēt. Aizbraucu, tur parādījos, un jau pēc sešiem mēnešiem biju Ņujorkā.
- Un kā klājās Ņujorkā?
- Ņujorkā man ļoti patika. Izlēmu palikt Amerikā, jo redzēju, cik te ir daudz iespēju veidoties kā māksliniekam, salīdzinot ar to, kas bija Latvijā.
- Vai gribējās lielāku daudzveidību?
- Jā, jo Latvijā tajā laikā nekā interesanta nebija, drillējām tās pašas vecās izrādes visu laiku. Garlaicīgi! Un tieši sanāca tā, ka Latvijā pēdējo nodejoju Albertu – pēdējo izrādi, ko es varēju dabūt kā vadošais dejotājs. Vairāk repertuārā nekā nebija, jo Gulbju ezeru, Apburto princesi, Riekstkodi jau biju nodejojis, un tālāk nekas. Kad atbraucu uz ASV un redzēju dejas dažādību, nolēmu palikt. Izvēlējos Ņujorku un sešus gadus tur nostrādāju.
- Cik lielas lomas jums bija Ņujorkā? Kā ar konkurenci?
- Konkurence bija liela, jo dejotāji ļoti spēcīgi. Es biju solists, dejoju ar visām viņu lielajām zvaigznēm. Protams, ne visas bija vadošās lomas, jo lielā kompānijā dejotāji ir sadalīti – viens dejo tādas lomas, cits – citas. Es piedalījos slavenajās izrādēs – Concerto Barocco, Simphony in C, Stravinska Ugunsputnā. Bija interesanti, bet arī pēc laika pienāk brīdis, kad gribas kaut ko citādāku. Lielā kompānijā esi nolikts savā plauktiņā. Devos atpakaļ uz Indianapoli. kur par direktoru bija kļuvis Eldars Alijevs no Kirova baleta. Tur strādāja arī Kirova zvaigzne Irina Kolpakova ar savu vīru Vladilenu Semjonovu, un tas atkal bija interesants posms. Alijevs taisīja ļoti aizraujošu repertuāru. Tad karjera jau gāja uz beigām, un pārcēlāmies uz Venturu Kalifornijā, kur dejojām mazā trupā. Bija apnicis dejot lielā kompānijā, gribējās intīmāku atmosfēru. Tā divus gadus nostrādājām, un tad diemžēl kompāniju aiztaisīja ciet, jo trūka līdzekļu. Nolēmām, ka sitīsim kurpes pie sienas un sāksim kaut ko savu. Atradām, ka Sandjego tiek pārdota baletskola. To nopirkām, un tagad jau piekto gadu, kā saka, ceļam, ceļam...
– Tas jums ir vienīgais darbs? Vai ar tādu privātu baletskoliņu var izdzīvot?
– Jā, tas ir personīgais bizness – mēs no rīta līdz vakaram tur esam, strādājam, bet citus darbus klāt nav jāmeklē.
– Vai tagad pats vairs nedejojat nemaz?
– Nē, mēs abi divi ar sievu vēl dejojam. Divreiz gadā mums savā skolā ir izrādes, rādām arī Amerikas tradīciju Riekstkodi. Dejo visi skolēni un mēs paši.
– Kāds ir skolēnu vecums, un cik daudz viņu ir?
– Sākot no trijiem līdz septiņdesmit trijiem gadiem – apmēram simts audzēkņu. Mēs mēģinām pieturēties pie klasikas, negribam iet citu ceļu. Ir lielas skolas, kur māca visu, bet uzskatu, ka tur baletu māca ļoti pavirši. Mēs turamies ļoti stingri, un pašreiz es varētu teikt, ka esam viena no spēcīgākajām skolām apkārtnē. Negribu lielīties, bet, kad bērni atnāk no citas skolas, viņi netiek līdzi. Tas tādēļ, ka pārējās skolās visi ir algoti skolotāji, viņiem nekādas dziļākas intereses nav, galvenais, lai bērni ir priecīgi. Mēs ņemam to mazliet dziļāk, lai, ja kādam interese būtu, viņš varētu turpināt dejot profesionāli. Šajos piecos gados ir kolosāla izaugsme. Pirmajā gadā mēģinājām mācīt klasiskās tradīcijās stilā, bet viņiem mutes palika vaļā, viņi nesaprata, par ko mēs runājam.
– Un kā jums pašam ar moderno deju, vai bijusi kāda pieredze?
– Kad sāku dejot Ņujorkā, bija jāmāk viss. Bija no jauna jāmācās klasiskais stils, jo Ņujorkā, kad taisīju pirmās stundas, mani nolika zāles vidū un teica: tā ir krievu skola, pie mums tā nedejo. Pirmos divus gadus no rītiem knapi no gultas rāpos ārā, jo ņēmu trīs stundas dienā plus visi mēģinājumi, plus izrāde vakarā. Ņujorka ir vienīgā vieta, kur izrādes notiek sešas dienas nedēļā, turklāt sestdien un svētdien ir divas izrādes. Nebija kā Latvijā – jāsēž vai divi mēneši, kamēr sagaidi, ka tev būs vadošā izrāde. Man nedēļā bija trīs, četras, piecas izrādes. Pēc sešiem gadiem tas kļuva par grūtu. Ja neesi uzaudzis Ņujorkā, tad tur ir ļoti grūti dzīvot.
Repertuārā bija arī Džeroms Robins un dažādu vieshoreogrāfu darbi. Un to, ko viņi iestudē, jāmāk dejot. Bet, ja tu māki dejot baletu, tad ir viegli iemācīties jebkuru stilu.
– Vai tā tiešām ir?
– Ir tā, ir tā!
– Bet kā ar tiem tehnikas elementiem, kas prasa specifiskas zināšanas? Bieži redzu, ka ir lietas, ar kurām baletdejotāji netiek galā.
– Redzi, Latvijā un, vēl jo vairāk Krievijā, daudzi dejotāji saka: man tas nepatīk, es to nedejošu! Šeit, ja gribi dejot, ja gribi savu pozīciju noturēt, tad tev tas jādara; tev tā loma ir iedota un jādejo. Nevar iet klačoties un teikt, ka tev, redz, nepatīk. Paša interesēs ir to iemācīties.
– Bet, ja pietrūkst zināšanu, vai tad var nākties apmeklēt kādu papildu nodarbību?
– Nevienu neinteresē, vai tu varēsi vai ne. Ja nevari, tad vairs nekad neko nedos. Skaties un mēģini, pats atrodi laiku iemācīties.
– Teicāt, ka uz Rīgu atbraucat vismaz reizi gadā. Vai esat redzējis kādu mūsu baleta iestudējumu?
– Rīgā es redzēju Donu Kihotu un Annu Kareņinu. Kareņina man patika, Dons Kihots – ne visai...
– Kā ir ar līmeni tad, kad vēl dejojāt Latvijā, un tagad?
– Apmēram tāpat, nekas daudz nav mainījies. Tāpēc arī man gribējās tikt ārā no Operas. Jā, ir smukas studijas un zāles. Viss augstākajā līmenī, bet jāpaiet ļoti ilgam laikam, lai mainītos mentalitāte.
– Vai pie vainas varētu būt arī konkurences trūkums?
– Es vaicāju Aivaram [Leimanim], kādēļ neaicina dejotājus no pasaules, jo ir ļoti daudz tādu, kas labprāt dejotu, strādātu no rīta līdz vēlai naktij. Bet viņam svarīgi saglabāt to, ka tie visi ir mūsējie, nāk no mūsu skolas. Tas nav pareizi šajā situācijā, ja konkurences nav, tad tā ir, kā ir. Ja uz katru vietu desmit cilvēki stāvētu rindā, tad strādātu drusciņ citādāk. (Te Erlendam nav gluži taisnība, jo mūsu baletā ir vairāki dejotāji, kas nav RHV absolventi – I.B.). Un algas Latvijas apstākļiem ir labas.
Taču neteiktu, ka izrādes bija sliktā līmenī. Bet es no profesionāļa skatījuma vēroju mēģinājumu pirms izrādes – viņi vienkārši izstaigā. Ņujorkā ir skatuves mēģinājums stundu pirms izrādes. Ja kaut ko nedejo pilnā kājā, tad direktors prasa – vai slikti jūties? Bet tas ir cits līmenis, tā ir viena no pasaules labākajām baleta kompānijām, un diemžēl Rīgu tai nevar pielīdzināt. Bet gribētos redzēt, ka Rīgā dejotāji strādā ar lielāku atdevi. Domāju, tā ir mentalitāte drusciņ no vecajiem laikiem: alga ir, pensija ir, darbs ir... Bet, ja vienu dienu to visu vari pazaudēt, tad mazliet citādi pret to izturies.
Izrādes bija labā kvalitātē, bet tās būtu varējušas būt vēl labākas. Pašreiz izskatījās, ka visa trupa ir par kaut ko abižojušies, un, kad esi abižots, tad jau negribas strādāt.
– Vai tas varētu būt saistāms ar vēsturi un tradīcijām vai ar kādu pārprastu brīvību un milzu iespējām?
– Es nesen par to domāju. Redz, Latvijai pirms kara bija dzimšanas fāze, tad zīdaiņa gadi. Tagad sākas agrie pusaudža gadi, kad mācies, ko var un ko nevar, ko tu vari dzīvē darīt un kādas sekas tam ir... Tas viss kredītu bums, kad cilvēki grābj, ko acis rāda, un kredīts ir tāds, ka knapi ar algu var samaksāt... Ja kaut kas notiek, ir beigas. Pasaulē jau arī tāpat valda mantkārība un viss pārējais, bet pārsvarā cilvēki ir diezgan gudri. Arī tagad, pat ja viņi nav sliktā situācijā, neviens negrib naudu tērēt, jo skatās, kas nu būs, kas notiks... Latvija iet cauri augšanas fāzei, kamēr tiks līdz nākamajai pakāpei. Man gan grūti spriest – ko tad zinu? Tikai tik, cik katru vakaru ziņās izlasu.
- Un tomēr katru vakaru lasāt ziņas par to, kas notiek Latvijā?
– Jā, katru vakaru paskatos, kas notiek, un vēl zinu, cik mamma pastāsta. Pagājušajā gadā divreiz biju aizbraucis. Tā sanāca, jo paps rudenī nomira.
Tas, ko Latvijā var redzēt no ārpuses, ir, ka viss ir tāds ārišķīgs, uz izrādīšanos vērsts.
– Atgriežoties pie baleta, kādas bija jūsu kā dejotāja stiprās un vājās puses?
– (Smejas.) Kad atbraucu uz ASV, stiprā puse noteikti bija tas, ko man Latvija iedeva. Latvija deva ābeci, pirmo boksterēšanas mākslu. Dejot mācījos Ņujorkā. Es pilnībā pārveidoju visu, ko zināju par baletu. Man vienmēr partnerība padevās, biju ļoti labs partneris. Labi lēcieni man bija, bet Ņujorkā, redz, augstu lekt nevajadzēja.
– Nu, bet vai bija kaut kas, ko nemaz nepatika darīt?
– Nekā tāda nebija, vienmēr ir interesanti strādāt ar jauniem horeogrāfiem, mācīties jaunu horeogrāfiju. Tehniski nekādu grūtību nebija. Kad aizgāju uz Ņujorku, atvērās acis uz divdeju kā pavisam citādāku jēdzienu. Klasiskajā baletā viss diezgan statisks, bet Ņujorkā ir tā, ka gandrīz neeksistē, tikai pieturi balerīnu un viņa ir tā, kas ir uz skatuves. Tu esi tikai partneris. Vairāk uzmanības tiek vērsts tieši uz attiecībām un uz to, lai varētu izcelt balerīnu. Arī Balančina un Robinsa horeogrāfijas nav par dejotāju kā par individualitāti. Galvenais uz skatuves parādīt, ko horeogrāfs savā galvā ir redzējis.
– Bet kā ar pielūdzējām?
– Tas jau ir aizmirsies.
– Ņujorkā tādas bija?
– Bija, bija, rakstīja vēstules pēc izrādēm un lācīšus sūtīja. (Smejas.)
– Lācīši ir saglabāti?
– Nē! Sieva greizsirdīga, nevar turēt lācīšus mājās. (Smejas.)
– Lasīju jūsu skolas mājaslapā (www.balletarte.com), ka nodarbojaties arī ar kinezioloģiju. Vai tā jums ir kāda papildu izglītība vai vienkārši plašāka interese par kustību?
– Kinezioloģija ir kustības mācība. Tas, ko mācos, tas ir drusciņ citādāk, tas balstās ķīniešu meridiānu terapijā, kur katrs muskulis ir indikators kādam orgānam un kādam meridiānam. Sabalansējot visus muskuļus, var atjaunot veselību. Cilvēks tiek skatīts no dažādām pusēm – no emocionālās, ķīmiskā sastāva, struktūras... Tas viss ir kā iņ un jaņ zīme, nevar atrast sākumu un beigas, viss ir saistīts. Ja emocionāli labi nejūties, tad ir jānovērtē visa sistēma, lai atrastu, kur slēpjas problēmas sākums. Mācījos pie Džona Kī, viņš attīstīja zinātni, ko sauc par Touch for Health.
– Vai izmantojat šo sistēmu arī savā skolā?
– To sāku izmantot jau Ņujorkā. Strādāju šausmīgi daudz, ķermenis sāka sāpēt, un tad atradu kaulu bīdītāju, kurš mani uzlika uz strīpas divās nedēļās. Līdz šai dienai nav bijušas nekādas problēmas un traumas. Tad pats sāku mācīties un praktizēt. Man nav daudz laika, to daru pats un palīdzu saviem studentiem, ja viņiem ir problēmas. Principā ar šo metodi apmēram stundas laikā var ķermeni sabalansēt. Ja atrasta pareizā atslēga, tad pēc piecām minūtēm sāpes pazūd. Shēma līdzīga kā ar elektrības korķiem – ja ir pārslodze, korķus izsit. Tad jāpārbauda pa punktiem, kurš korķis ir izsists, un jāzina, kurā vietā ķermenī var atjaunot enerģijas plūsmu.
– Vai kādreiz gribētu atgriezties un strādāt Latvijā?
– Būtu interesanti strādāt ar profesionāļiem. Ar bērniem strādāt ir daudz grūtāk. Starpība arī tāda, ka lielajās baletskolās cilvēki ir atlasīti. Mēs strādājam ar bērniem, kuriem varbūt nav nekāda talanta dejošanā, bet viņi to grib vienkārši prieka pēc. Mēs uzskatām, ka dejot ir jāmāca tā, lai mums pašiem nebūtu galvassāpju tad, kad viņi ir jāliek izrādēs. Mums bija jāatrod veids, kā iemācīt dejot. Tas ir daudz grūtāk nekā mācīt kādam, kam viss ir dots. Būtu ļoti interesanti strādāt ar profesionāļiem, kur nav jātērē tik daudz laika, lai izskaidrotu, kur vari palīdzēt māksliniekam realizēt viņa māksliniecisko vīziju. Bet man vairāk patīk strādāt ar cilvēkiem nekā radīt horeogrāfijas. Mani vairāk interesē, ko varu dabūt no dejotāja ārā, kā viņa dzīvi padarīt vieglāku, kā pilnveidot izpildījuma kvalitāti un palīdzēt sasniegt augstāku līmeni.
– Vai nav bieži tā, ka lielajās trupās, vismaz postpadomju telpā, traumas tiek uztvertas kā rētas, kas daiļo vīrieti? Dejotāji pat īsti negrib meklēt tās visas jaunās, gudrās ķermeņa terapijas lietas, lai izvairītos no problēmām?
– Tas nav nepieciešams, to visu var apiet.
– Vai tā nav kāda tradīcijas lieta, ka baletam ir jābūt kaut kādā ziņā sāpīgam un mokošam?
– Kad vēl Latvijā dejoju, man arī bija tādi varoņa gājieni. Pirkstam taisīja operāciju... Tagad pēc daudziem gadiem domāju, kāds es biju muļķis! Pārsvarā tas viss ir nezināšanas dēļ. Brīnos, bet cilvēkos diemžēl ir ļoti daudz barjeru pret dabas medicīnu un enerģētikas līdzekļiem. Viņi neuzskata, ka tas var kaut ko dot. Pat Ņujorkā, kad jau biju atradis savu kaulu bīdītāju un gribēju palīdzēt kolēģiem, sakot – šis dakteris ir ļoti labs, viņš tev palīdzēs –, neviens man neticēja.
– Tad Ņujorkā arī tomēr ir tāda veida varonība?
– Ņujorkā visu laiku ir jābūt augstākajā līmenī. Ja ir mazākās sāpes, ņem slimības lapu un saki, ka tu šo izrādi izlaidīsi. Tas varbūt nesakrīt ar to, ko es teicu iepriekš, bet tā tas ir: kad strādā, tad strādā līdz nāvei, bet, kad jūti, ka tev ir mazākās sāpes, tu saki – man ir jāārstējas. Un, kad esi kārtībā, tad nāc atpakaļ. Ar traumu neviens nedejos.
– Bet neviens neskatījās aizdomīgi uz biežām traumām?
– Ja pārāk bieži, tad varbūt, bet, ja tiešām kaut kas notiek, tad neviens nespiež. Tur tāds pašaizsargāšanās princips strādā, cilvēki uz varoņdarbiem neiet. Princips ir tāds, ka ir jāaptur process pašā sākumā, jo, kad slimība vai trauma izvēršas pilnā sparā, tad ir daudz grūtāk to izārstēt.
– Noslēgumā – ko Latvijai vajadzētu mācīties no Amerikas un Amerikai no Latvijas? Tā plašāk un dejas jomā...
– Dejas jomā Latvijā noteikti labāk ir tas, ka baletu un mākslu atbalsta valsts. Amerikai to noteikti būtu no Latvijas jāmācās. Latviešiem no Amerikas būtu jāmācās strādāt. Varbūt ne tik daudz, kā strādā Amerikā, jo te cilvēki pārstrādājas, bet es gribētu redzēt drusciņ lielāku atdevi.
– Aizbraucot uz Latviju, nekāda sentimenta nav?
– Ir. Daudz domāju par Latviju, bet, ja būtu tur jābrauc dzīvot... Būtu grūti pēc tik daudz gadiem. Amerikā ir daudz vieglāk nekā Eiropā. Nupat bijām pie sievas vecākiem Itālijā. Mums patīk Eiropa, patīk Latvija vai Itālija, bet vadīt savu biznesu tur ir daudz grūtāk, jo ir vairāk barjeru un birokrātijas. Eiropā manā vecumā vairs neskaities perspektīvs kadrs, jau gandrīz esi pensijas materiāls. Bet šeit darbu var atrast jebkurā vecumā. Ja gribi darbu, atradīsi. Varbūt nebūsi liels direktors ar milzīgu algu, bet darbu dabūsi un varēsi izdzīvot. Tas šeit ir labāk.