Negribu izlikties, ka to nezinu: vairāki rīdzinieki, kuri bija redzējuši Mārtiņa Eihes un Kristas Burānes Liepājas teātrī iestudēto izrādi Citi balti krekli, atsaucās par to viennozīmīgi negatīvi, piebilstot, ka tur pat nav, ko apspriest. Man savukārt, kad uzvedumu redzēju novembra beigās, tas šķita viens no pašiem emocionālākajiem un uzbūves ziņā novatoriskākajiem darbiem Latvijas teātrī aizejošajā gadā.
Nekas cits neatliek kā pieļaut abas iespējamības: vai nu pirmizrādes vakarā uz skatuves bija notikusi kāda katastrofa, kas izrādi iznīcināja, vai arī publika nebija gatava netradicionālajam piedāvājumam un neviļus kā lugā tēlotā ortodoksālā mūzikas kritiķe Sondore ar savu noraidošo attieksmi priekšnesumu vienkārši nokoda. Novembra beigās, kad Liepājas teātra zāli pildīja gandrīz vai tikai jaunās paaudzes skatītāji, aplausi liecināja nevis par skepsi, bet drīzāk par kvēlu atbalstu aktieriem.
Mārtiņš Eihe teātrī mīl kamerformas – Citi balti krekli ir viencēliens, kas ilgst pusotru stundu bez starpbrīža. Taču tas nav nekāds netikums. Visiem nav jābūt Vāgneriem. Piemēram, Frederiks Šopens kļuva slavens nevis ar operām, bet tikai noktirnēm. Skatoties man bija jādomā, cik gan dažādas stratēģijas skatītāju iekarošanai izmanto režisori – viens saista ar negaidītu domu, cits – ar parodiju, vēl kāds – ar šokējošu nežēlību vai ar personāža psiholoģijas dziļurbumiem, vai paradoksālu vizuālo tēlu virtenēm. Mārtiņš Eihe ņem ar maigumu. Sirsnību. Atvērtību. Nebaidās kļūt neaizsargāts. Tas noskaņo (vismaz mani, bet ne tikai) uzticēties.
Iedomājos arī to, cik precīzi Mārtiņa Eihes režisoriskā rokraksta specifiku reiz definēja Līga Ulberte, nodēvējot to par teātra impresionismu. Tik tiešām – mākslinieks primāri uzmanību pievērš mirklim un noskaņai, kas jaunajā uzvedumā iedarbojas gluži suģestējoši, liekot gandrīz fiziski izjust, kā, citējot Aleksandru Čaku, mirkļi krīt mūžībā. Lai vairs nekad neatgrieztos. Skatuves avanscēnas kreisajā malā novietoti desmitiem ar ūdeni piepildītu māla trauku. Vairākkārt izrādes laikā Lauma Balode - maza auguma gracioza meitene melna šifona balerīnas tērpā un gumijas zābakos – augstu pacēlusi rokas, no divām krūzēm ar šalti lej ūdeni līdz malām pilnajās dažādu izmēru krūzēs un vāzītēs. Bet prožektors pustumsā stāvošā Ērika Vilsona Cēzara Kalniņa sejā liek spoguļoties mainīgiem un trausliem ūdens viļņu atspulgiem. Tāda ir arī izrādes kardiogramma – no viena atspīduma uz otru. Cauri tumsai vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Raisās asociācijas ar latviešu jaunromantiķu – Jāņa Poruka, Kārļa Skalbes, Friča Bārdas – dzejas valodu.
Citu baltu kreklu struktūra ir netradicionāla – vismaz Latvijā neviens cits tā nestrādā. No Gunāra Priedes lugas Trīspadsmitā atstāti vien divi vai trīs dialogi, sižets pierastā nozīmē vispār likvidēts. Minēto dialogu variācijas – vienus un tos pašus vārdus («Es laikam tevi mīlu...») cits citam dažādos laikos saka visi trīs lugas varoņi – Cēzars Ineses Jurjānes Bellai, Bella – Cēzaram, Anitas Kvālas Sondore Cēzaram un visbeidzot Cēzars – Sondorei. Laiku un telpu starp šiem dialogiem aizņem Imanta Kalniņa leģendārās dziesmas ar Māra Čaklā vārdiem, kuras rēnā, meditatīvā intonācijā dzied Ēriks Vilsons, paņēmis rokā mikrofonu. Brīžiem uz skatuves valda klusums – vien viļņu atspulgi spēlējas Cēzara sejā. Šī varbūt ir pati labākā Ē.Vilsona loma. Aktieris spēj izturēt pauzi, kas tam iekšējas nedrošības dēļ agrāk reti izdevās. Sirmais vīrietis baltajā kreklā ar aristokrātiskajiem sejas vaibstiem stāv, nodūris acis, tad paceļ tās un lūkojas zālē. Nekur nesteidzas, neko nesaka. Klusums. Lūkoties mierīgajā, dzīves pieredzes aprakstītajā, bet nenocietinātajā sejā ir neticami saistoši. Anitas Kvālas Sondore sēž uz dīvāna skatuves centrā un klausās dziesmās. Aktrise gandrīz vai nepakustas, bet ar Sondori notikušās pārmaiņas atspoguļojas viņas balsī - labi artikulētais, decentais, nešaubīgais tonis it kā sadrumstalojas, kļūst silts, mulss, maigs, jautājošs. Rodas iespaids: mīlestība, ja to nebaidās atklāt, rada mīlestību, kausē un iznīcina naidu, vienaldzību.
Ja gribam par izrādi runāt racionālās kategorijās, tad jāsecina, ka Trīspadsmitās jēga laika gaitā izdarījusi fantastisku virāžu. Rolanda Kalniņa filma Četri balti krekli ar Uldi Pūcīti-Cēzaru (viņa fotogrāfiju izrādē redzam uz skatuves) 1968. gadā un Kārļa Auškāpa/Arnolda Liniņa izrāde Dailes teātrī Nāc uz manām trepēm spēlēties! ar Andra Bērziņa protagonistu 1977. gadā akcentēja mākslinieka apdraudētību padomju režīmā. M. Eihes/K. Burānes izrāde par galveno padara Sondores atkausēšanas procesu. Ar to pasvītrojot un akcentējot mākslas brīnumaino varu. Uz skatuves viss notiek tik patiesi, ka gribas noticēt skaistajam, lai arī varbūt utopiskajam viedoklim. Par mīlestības, kas ir māksla (un otrādi) visvareno spēku. Galu galā arī Fjodors Dostojevskis par to sapņoja. Jo skaistums jau ir tas pats – gan māksla, gan mīlestība. Kad finālā strādnieki nojauc skatuves iekārtojumu, viņi no dīvāna, uz kura sēdējusi Sondore, veļas kastes izņem divas kastītes ar zaļiem stādiem. Var jau šo tēlu uztvert kā zīmi Sondorei - stādiņu nosēdētājai. Es to uztvēru pilnīgi pretēji – pat Sondorē, sākotnēji nocietinātajā, vientuļajā vecmeitā noteiktos apstākļos, ko radīja Cēzars, bija spējīgi uzdīgt zaļi (sapratnes, jūtu, mīlestības) dēsti.
Izrāde šķiet organizēta pēc dzejoļa principa, jo ļoti nozīmīgs ir ritms, atkārtojums, motīvu variācijas. Taču tas ir teātra dzejolis, kura tekstā vienāda nozīme ir runātajam vārdam, balss intonācijai, dziesmai, mūzikai, gaismai, dejai... Finālā Laumas Balodes mazā balerīna nomet gumijas zābakus un uzsāk virtuozu deju. Varbūt šim skatam nav nekāda jēdzieniska satura. Bet varbūt tur virpuļo pati Iedvesma. Vai Mūza. (Kustību konsultante Dace Jonele.) Tik skaisti un atbrīvoti tas ir.
Arī tēli šai izrādē nefunkcionē parastā nozīmē. Kaut arī, stāstot par izrādi, es lietoju G. Priedes lugas varoņu vārdus (tos, cits citu uzrunājot, lieto arī aktieri), izpildītāji drīzāk ir mediatori, kuri veic noteiktas funkcijas, lai izraisītu meditatīvu stāvokli skatītāju zālē, lai ierosinātu cilvēkus uz individuālām, ar viņu dzīvi saistītām pārdomām, izjūtām, atmiņām. Es, piemēram, pirmoreiz iedomājos, ka pastāv reāla nemirstība. Tik skaisti ir Māra Čaklā dzejoļi, kaut arī paša dzejnieka vairs nav. Un pirmoreiz tik asi izjutu, ko reāli nozīmē būt bagātam, jo «man pieder viss, kas ar mani noticis». Tas bija reizē tāds smagums un tāds, gluži spārnojošs vieglums. Un asaras. Plūda un plūda.