Pirmdien jaunās sezonas atklāšanas sanāksmē sirsnīgā atmosfērā kopā pulcējās Latvijas Nacionālā teātra kolektīvs.
Ziedi un aplausi
Uzrunājot kolektīvu, teātra direktors Ojārs Rubenis pateicās visiem, kas izturējuši divas bezalgas atvaļinājuma nedēļas, tālāk solot runāt tikai par labo. Vispirms tika sveikti tie teātra darbinieki, kas Nacionālajā teātrī nostrādājuši desmit gadus un no aktieriem tie ir – Daiga Kažociņa, Dita Lūriņa, Mārcis Maņjakovs, Anna Klēvere, Egils Melbārdis, Mārtiņš Egliens, Ainārs Ančevskis. Četrdesmit gadus šajā teātrī pavadījuši Gunta Virkava un Uldis Norenbergs. Grandiozu kājās piecēlušos kolēģu aplausu sumināts tika Ģirts Jakovļevs, kurš, nosvinējis 70 gadu jubileju, var atskatīties uz 50 darba gadiem Nacionālajā teātrī. Sievišķīgi šarmanti no kolēģu apsveikumiem atgaiņājās Astrīda Kairiša, kurai apaļa jubileja būs nākamgad. Pēc tam tika sveikti pagājušās sezonas nodarbinātākie aktieri Dace Bonāte un Jānis Vimba.
Ievērojot Nacionālā teātra tradīcijas, tālāk nodota tika Elzas Radziņas kaklarota, ko saņēma Daiga Kažociņa, un Kārļa Sebra gredzens, ko nākamo sezonu ir tas gods nēsāt Voldemāram Šoriņam. Daiga Kažociņa ceļojošo balvu saņēma par darbu Valtera Sīļa izrādē Pierādījums, Voldemārs Šoriņš – galvenokārt par lomām Vadonī un Topdogos. Par sezonas skaistākās mīlētājas lomas atveidotāju atzīta Dita Lūriņa, kura par savu Antoniju Skroderdienās Silmačos saņēma Antas Klints gredzenu no Veltas Līnes rokām. Par labāko pagājušās sezonas Nacionālā teātra izrādi atzīts Kirila Serebreņņikova iestudējums Mirušās dvēseles. Pēc kopsapulces, ievērojot vēl vienu tradīciju, kolektīvs devās fotografēties pie teātra fasādes.
Plāni un nauda
Pirms sezonas atklāšanas sanāksmes Ojārs Rubenis, uzticamajiem teātra sponsoriem Jānim Zuzānam un Ilgvaram Ķipēnam klātesot, tikās ar žurnālistiem, informējot gan par aizgājušās sezonas sasniegumiem, gan jaunās sezonas plāniem.
Pērn, nospēlējot 446 izrādes, Nacionālais teātris pulcējis vairāk nekā 170 tūkstošus skatītāju, sasniedzot 83 procentu apmeklētības rādītāju.
«Skaitļi vēl rāda tendenci, ka sabiedrība vēlas nākt uz teātri. Protams, ļoti jādomā par biļešu politiku, lai teātris būtu daudzmaz pieejams skatītājiem», atzina Ojārs Rubenis. Viņš informēja, ka vidējā biļešu cena Nacionālajā teātrī ir 7, 25 lati. Dārgākās biļetes – uz pēdējo Skroderdienu izrādi - maksājušas 25 latus, un tieši tās arī pirmās izpirktas. Vēl joprojām uz Nacionālā teātra Lielās zāles izrādēm ir iespējams iegādāties biļetes par vienu latu otrā balkona pēdējā rindā un arī tās tiek ātri izpirktas, stāstīja teātra direktors. Domājot par jaunas auditorijas piesaistīšanu, teātrim ir iecere pievērsties vājdzirdīgo auditorijai, bet nelatviešiem turpinās titrēt izrādes angļu un krievu valodā.
Runājot par Spēlmaņu nakts nominācijām [to skaita ziņā tāpat kā 2008,/2009. gada un vēl iepriekšējā sezonā Nacionālais teātris ir līderis], Ojārs Rubenis sacīja: «Trešo gadu varam lepoties, ka spējam izturēt arī šajā mākslas konkurencē, iet pa to ceļu, kas vajadzīgs ne tikai skatītājiem, bet arī mākslas lietpratējiem.»
Jaunajā sezonā plānoti 13 iestudējumi – seši Lielajā zālē, trīs Jaunajā zālē un četri Aktieru zālē. Direktors skaidroja, ka Lielās zāles izrādes adresētas visplašākajai auditorijai, Aktieru zāles – tradicionālai publikai, bet Jaunajā zālē vairāk taps netradicionāli iestudējumi. Pa vienai izrādei iestudēs štata režisori Edmunds Freibergs (Leo. Pēdējā bohēma), Indra Roga (Ā. Purmaļa Ādama stāsts), Regnārs Vaivars (K. Skalbes Skalbi un valdi), kā arī Valdis Lūriņš (Danskovītes Latgola.lv), Mihails Gruzdovs (Ļ. Tolstoja Anna Kareņina), Ģirts Ēcis (Čīkstošā klusuma biedri), Mārtiņš Eihe (A. Lindgrēnes Karlsons, kas dzīvo uz jumta), Viesturs Meikšāns (J. V. Gētes Fausts), Pēteris Krilovs (Dž. D. Selindžera Frenija un Zūijs), Felikss Deičs (N. Gogoļa Ārprātīgā piezīmes un M. Dirā Augu dienu koku paēnā), Mihails Kublinskis (G. Priedes Auseklītis virs Betlēmes) unValters Sīlis (M. Vanagas Veļupes krastā). Ja pagājušosezon ar Vadoni un Lāci teātris vairāk pieskārās politikai, tad sezonas pirmais jauniestudējums Leo. Pēdējā bohēma par leģendāro gleznotāju Leo Kokli sāks šīs sezonas tendenci pievērsties vēsturei, skaidroja Ojārs Rubenis.
Kultūra un nākotne
Raugoties uz nākotni, Nacionālā teātra vadītājs ir noskaņots optimistiski, jo «teātris, lai arī cik grūti laiki bijuši, nekad nav iznīcis. Ja nenotiek vēl kādi dramatiski samazinājumi un skatītāju loks paliek daudzmaz iepriekšējais, tad šos plānus varam realizēt. Ja būs tā, ka nogriezīs vispār naudu, ja īstenosies tas, ka valsts kapitālsabiedrībām finansējums netiek piešķirts, tad neviens īsti nesaprot, ko darīt. Arī Nacionālais teātris divas nedēļas vasarā bija bezalgas atvaļinājumā, kas dod mums iespēju izveidot vienu Lielās zāles izrādi. Varējām arī neiet, tik traki nebija, bet es kā vadītājs uztraucos, kā tad mēs īstenotu tālākos produktus. Problēma ir tāda, ka KM ir nodefinējusi sev ērtu pozīciju – katrs vadītājs ir atbildīgs par savu institūciju, Jā, tā tas ir, ja tik vien mēs nebūtu saistīti ar šo valsti. Ja katram vadītājam tiešām būtu pilnīgi brīvas rokas un darba likumdošana būtu savādāka, tad varbūt varētu rīkoties arī savādāk.»
Taču viņš uzsvēra, ka Laiks kultūrai biedri, kuru vidū ir arī Ojārs Rubenis, šonedēļ tiekas ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), un mēģinās tā pārstāvjus pārliecināt, ka Latvijā kultūra tomēr nav iespējama bez valsts finansējuma. «Tanī brīdī, kad viens cilvēks var pajautāt, vai bezdarbniekam simts latus maksā dienā vai mēnesī, ir smieklīgi, bet mēs drīz varam nonākt pie tā paša. Ja teātrī vidējā alga ir apmēram 380-400 lati uz papīra, tad Valūtas fondam tomēr gribētu paskaidrot, ka viņiem acīmredzot nav nekāda priekšstata par to, kas notiek šajā mazajā valstī. Piekrītu tam, ka gan izglītībā, medicīnā un kultūrā droši vien vēl ir ļoti daudz ko pārskatīt, šo to ierobežot un šo to pacelt, bet, ja neatbalstīs uzņēmējus (un paldies viņiem, kas vēl var mums iedot naudu), kultūru un mākslu, mēs iebrauksim milzīgā bedrē. Un tad diez vai varēsim runāt – nemaz nerunājot par integrāciju – par latviešu valodu un tālāko attīstību.» Viņš arī uzsvēra, ka Laiks kultūrai necīnās «par katrs sava teātra vai mākslas iestādes pastāvēšanu. Tas netiek darīts tāpēc, lai Nacionālais teātris vai Opera izsistu sev klāt papildu finansējumu. Iestāžu vadītāji sasēduši pie viena galda, ir gatavi diskutēt un piekāpties – viens vairāk, viens mazāk -, lai mēs kopējā kultūras telpā vispār nepazustu.»
Domājot par tālākiem nākotnes plāniem, Ojārs Rubenis atklāja, ka 17. un 18. novembrī teātris ar Kirila Serebreņņikova iestudētajām Mirušajām dvēselēm piedalīsies festivālā NET (Jaunais Eiropas teātris) Maskavā un ka K. Serebreņņikovs ir piekritis turpināt sadarbību, nākamo izrādi Nacionālajā teātrī iestudējot aiznākamajā sezonā.