Krievu kolorīts Metropolitēnā

Lai arī Metropolitēna opera ir viens no tiem teātriem, kas nodarbina Eiropas mērogiem neiedomājamu skaitu māksliniecisko, tehnisko un administratīvo darbinieku, Boriss Godunovs arī uz skatuves prasa patiešām plašu vērienu – izrādē piedalās 73 orķestra mākslinieki, 120 (!) koristi, no kuriem tikai 80 ir štata darbinieki, nemaz nerunājot par plašo solistu plejādi gan pirmā, gan otrā plāna lomās, jo Musorgskis ir arī spilgtu raksturtēlu meistars.

Ne mazāk spilgta ir Valērija Gergijeva muzikālā interpretācija. Orķestris lieliski izceļ Varenās kopas īpatnējākā dalībnieka Musorgska kontrastus – dabisku tautisko melodiju šarmu, daudzveidīgu muzikālo faktūru, ritma maiņas un melodiskus rečitatīvus. Turklāt šajā operā var dzirdēt daudzas lielas, spēcīgas balsis. Skanējuma unikalitātes atslēga, iespējams, ir arī fakts, ka visas vadošās lomas, izņemot titullomu, dzied krievu solisti.

Borisa Godunova lomā, kas ir ļoti sarežģīta gan vokāli, gan psiholoģiski, pārliecinoši iejūtas vācu bass Renē Pape. Viņa varenais tembrs izbaudāms arī Vāgnera repertuārā, piemēram, šovasar Marijas teātrī tapušajā Parsifāla ierakstā un Votāna lomā Valkīrā Milānas Teatro alla Scala pēc dažiem mēnešiem. Papes Boriss Godunovs ir dramatiskas spriedzes pārņemts, vainas apziņas vajāts un uz danse macabre motīvu fona cīnās ar pagātnes rēgiem (īstā cara dēla Dmitrija slepkavība) vēl rēgainākā tagadnē – Krievijā valda bads, izmisums, šaubas un aizdomas. Tajā pat laikā apbrīnojami liriski un silti gan vokāli, gan aktieriski ir bērniem veltītie dziedājumi. Režisors Stīvens Vodsvorts ieguldījis milzīgu darbu ne tikai Godunova, bet arī kolektīvo tēlu (tauta, bajāri utt.) psiholoģiskās drāmas studēšanā, kas ir viens no iestudējuma lielajiem trumpjiem.

Tenors Aleksandrs Antoņenko ir ļoti harizmātisks un ar spēku apveltīts Viltus Dmitrijs. Viņa balss skan metāliski spoži, daudzās augstās notis izskan bez mazākās aizķeršanās, turklāt tēla drāma ir piepildīta ar visplašāko sajūtu spektru, kurā dominē varaskāre, kas atšķaidīta ar iepriekšējā dzīvē klosterī nepazītu kaislību pret sievieti. Var piekrist New York Post, ka «pasaulē, kur Vāgnera, Verdi un Pučīni mūzikai ir ļoti grūti atrast lielisku sastāvu, tik spēcīgs un bezbailīgs tenors varētu būt atbilde uz opermīļu lūgšanām.» Taču Aleksandra Antoņenko skatuves temperaments ir kā radīts arī tieši šai krievu operai, jo viņa stiprā puse ir dramatiskas lomas, kurās ir iespēja paust kūsājošu, slāvisku temperamentu.

Patiesu baudu sniedz krievu operām raksturīgās zemās vīriešu balsis – krāšņus basus un basbaritonus Borisā Godunovā iespējams dzirdēt lielā skaitā. Skaists un samtains, ar medainu melodisko līniju ir Mihaila Petrenko bass viedā mūka Pimena lomā (Rīgas opermīļiem Petrenko var būt palicis atmiņā no Valkīras iestudējuma, kur viņš atveidoja Hundingu). Savukārt Jevgeņija Ņikitina sulīgais basbaritons priecē ausis teju dēmoniski divkosīgā katoļu priestera Rangoni tēlā. Nepārspējams savā humorpilnajā ironijā ir Vladimirs Ognovenko visnotaļ sekulāri noskaņotā mūka Varlāma raksturlomā, savukārt izturēts un stabils, ar ļoti līdzenu dziedājumu ir Aleksejs Markovs bajāru padomes runasvīra īsajos monologos. Šķiet, ka visai iestudējuma komandai izdevies īstenot Musorgska ieceres, jo arī visi nelielie otrā plāna ansambļi (cara bērni un aukle, viesnīcniece un klaiņojošie mūki utt.) ir ļoti skanīgi un kolorīti.

Vienīgo pirmā plāna sieviešu lomu – Marinu Mņišeku Borisā Godunovā dzied baltkrievu izcelsmes mecosoprāns Jekaterina Semenčuka, kurai piemīt sprēgājoša seksualitāte un skaists, piesātināts tembrs, kas gan vietām tiek mazliet par daudz pietumšināts. Lai arī slāviskā dziedāšanas maniere krievu mūzikā netraucē, brīžiem vokāli daudz pievilcīgāki šķiet rečitatīvi, kuros balss skan dabiskāk. R

Negribas piekrist tiem, kas pārmet Borisa Godunova iestudējumam pārāk pieticīgu scenogrāfiju. Tiesa, tā ir askētiska, jo uzsvars likts uz kostīmiem, taču neuzkrītošais fons ir ļoti piemērots, lai vēl vairāk izceltu katra varoņa psiholoģisko drāmu – gan tukšais dibenplāns Borisa Godunova troņa zālē, gan kolonnu ēnainā puskrēsla Sandomiras pilī, kur viltīgais Rangoni un varaskārā Marina Mņišeka kaldina savus plānus nokļūt Krievijas cara troņa tiešā tuvumā. Masu mizanscēnas ir niansēti izstrādātas un nodrošina izrādes vizuālo dinamiku salīdzinoši garajos kora skatos. Ceturtā cēliena (visgarākais) kora skats ir vizuāli ļoti naturālistisks un asiņains – tas atklāj Krievijas tautas jeb daudzgalvainā pūļa dusmas, sarīkojot linča tiesu bijušajiem bajāriem un Godunova rokaspuišiem – nīstajiem strēļiem – ar spīdzināšanu un mokpilnu nāvi dusmās aptrakuša pūļa ielenkumā. Daudznozīmīga un asinis stindzinoša ir epizode, kad divi piekautie bajāri tiek nostādīti viens pret otru kā gladiatori, no kuriem vienam tiek pavēlēts otru nodurt. Šausminoši spilgts ir nekontrolējamā pūļa visatļautības un varas apziņas atveidojums vispārējā sajukumā, ar kuru kontrastē izrādes caurviju tēls – svētais plānprātiņš, kurš iemieso bada, slimību, nemitīgu baiļu un cīņas par varu nomocīto Krievijas tautu. Šķiet, ka Metropolitēna operā šis drūmais vēsturiskais Krievijas stāsts ir piedzīvojis vienu no spilgtākajām interpretācijām, kas ir brīva no jebkāda veida aktuālās ideoloģijas. Metropolitēna operas jauniestudējums ir bezkaislīgs un neglorificēts, tieši tādēļ tas kā cimds ar roku sader ar Musorgska makabrisko ironiju mūzikā.

Svarīgākais