Teātra ciba: Cepļa pirmizrāde Dailes teātrī

Pāvila Rozīša tekstus pielāgojusi Evita Sniedze; Komponists - Jānis Lūsēns; Dziesmu teksti – Egīls Zirnis; Režisors - Rolands Atkočūns; Scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis; Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa; Horeogrāfe – Ilze Raudinga

Arno Jundze

Sekojot modei, ka aktieriem esot daudz jādzied, Dailes teātris vieglu sirdi laidis pasaulē Jāņa Lūsēna un Egīla Zirņa mūziklu Ceplis. Salīdzinot ar citiem šīs sezonas muzikāli orientētajiem produktiem, piemēram, Latgola.lv Nacionālajā teātrī, tas pat negaidīti izceļas ar savu savāktību un labo ritmu. Turklāt, tikpat pārsteidzoši, mūzikla formāts nav sačakarējis oriģinālu, kā pēdējā laikā nereti mēdz notikt ar klasiskiem un ne tik klasiskiem darbiem. Lai gan aktieru runājamais teksts kopumā palicis tik, cik pāris Pāvila Rozīša romāna lappusēs, šis tomēr ir Ceplis, nevis cepļveidīgais izstrādājums. Jāņa Lūsēna mūziku visticamāk spēs novērtēt tie, kam patīk ironisks smaids par dažādām populārām tēmām – mūziklā ieskanas kaut kas no sešdesmito gadu roka, Eltona Džona populārajiem raudamšlāgeriem, Raimonda Paula 70. gadu klavieru aranžējumiem utt.,u.tjpr. Atsevišķas vietas, piemēram, operas aina otrajā cēlienā ir tiešām smieklīgas, tomēr īsti lipīga hīta, kas uzmācīgi dun galvā visu nakti pēc izrādes šoreiz nebija.

Egīla Zirņa teksti vairāk piemēroti veču štellēm – Ceplis pēc definīcijas vispār ir vairāk vīru izrāde. Liriskās atkāpes īpaši nepavilka, jo gluži kā viss pārējais pamatā tekstuāli darinātas pirmās Latvijas laikos populāro satīrisko kupletu garā – stingrā ritmā ar dzelžainām atskaņām. Lirika vai romantika visās šajās «taka» – «kaka» atrodama apmēram tikpat maz, cik kvalitatīva gaļa cīsiņos. Gaidīt no mūzikla pārdabiski izcilus aktierdarbus būtu dīvaini pēc definīcijas, galvenais tomēr ir vokālais sniegums, kas pirmizrādē bija itin atzīstams. Uz skatuves pamanāmi darbojās Rēzija Kalniņa, Ieva Pļavniece un Ilze Ķuzule-Skrastiņa. Andrim Bērziņam Cepļa loma ir lielā iespēja mainīt savu imidžu, vai izdosies, to varēs spriest sezonas beigās. Savukārt visnotaļ pamanāms uz skatuves pirmizrādē bija naglu un pakavu fabrikants – Harija Spanovska atveidotais Nagainis.

Dailes teātri var apsveikt ar pieklājīga līmeņa izklaides žanra muzikālo produktu. Ejiet atpūsties, iedzeriet glāzi šampanieša! Nav vērts apmeklēt Cepli ar milzīgām intelektuālām pretenzijām, jo uzskatīt mūziklu par īsto formātu prāta treniņiem ir apmēram tas pats, kas cerēt, ka starptautiskie ekonomikas eksperti glābs Latviju.

Līvija Dūmiņa

Diezin vai jel kādam, kas šo laiku donkihotiskajā izdzīvošanas cīņā ar varas vējdzirnavām nav zaudējis veselo spriestspēju, var rasties šaubas par Pāvila Rozīša Cepļa aktualitāti. Mūzikla radošās komandas ironija ir dzēlīga un asprātība vietā, biznesmeņu pasauli apvelkot ar tamborētu mežģīņu rakstiem scenogrāfijā un veikalu lietas piesedzot ar kostīmiem tautiskos motīvos – dekoratīvais nacionālais aspekts kā alus putas uz lūpām, zīmējot savu darījumu shēmas. Taču Andra Bērziņa Ceplis izskatās tik ārkārtīgi noguris, ka cilvēciski ir gan ļoti saprotams un līdzjušanu raisošs (Berta tik zāģē, alkstot pēc uzmanības, Austra varētu drusku izdaiļot šo garlaicīgo dzīvi, bet izrādās maita, māls ar ne tāds, kā vajag, atkal ziepes), taču enerģijas pietrūkst arī visai izrādei. Tāds «rāmi lēnām» sanāk, tā kā bez iedvesmas, pat mūziklam pārāk sadrumstaloti un pablāviem raksturiem. Rēzija Kalniņa gan art deco stilā no matiem līdz papēžiem ir daiļa un dzīvesgudra Berta, lai arī var just aktrises distancēto attieksmi pret notiekošo. Intara Rešetina Cēzars Caune un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas Milda ir aizkustinoši jauki un naivi – viņu dueti izcēlās ar dzīvīgumu un visa muzikālā materiāla kontekstā ar patīkamu melodiskumu. Bet jauši vai nejauši izrādes pirmo vijoli nospēlēja glumais ložņa Oskars Briedis Valda Liepiņa kalsnajā mistera Bīna veidolā.

Skatoties Cepli, neatstāja «ko man tas atgādina» izjūta, jo citātu un līdzību nav maz. Piemēram, Ievas Pļavnieces atveidotās Austras jeb sievietes-vampa, un Arta Robežnieka Sausā sparīgās aizmugures darbības, liek atmiņā ataust šā pāra kā Šeilas un Šarifa tādās pat noskaņās ieturētajai pagrīdes darbībai Drakulā. Svešajās asinīs. Tautiskie rūtiņmotīvi kostīmos atgādina Gaisa grābekļus, muzikālie motīvi – Agro rūsu.

Taču dažas epizodes sanākušas patiesi lieliskas un komiskas. Piemēram, aina operā ar Mildas izpildīto āriju un abās ložās notiekošajām darbībām, Cēzara Caunes un Cepļa tango, Cepļa izbrauciens svinībās baltajā zirgā a la Zorgevics savās dzimšanas dienas rautā. Pamatīgs klupšanas akmens ir absolūti primitīvie Egila Zirņa dziesmu panti atskaņās, kas vīru komunikācijā vēl varētu būt pieņemami (tomēr «čakarēt bumbuli» – kronis visam), bet liriskajās ainās burtiski ārda tik jau nu trauslo noskaņu. Par labu nenāk dejotāju neveiklā darbošanās – cerams, ka darbs turpināsies un uzlabojumi būs.

Ja man jautā, vai vērts pirkt biļeti, saku – riskē pats.