Par ārprātu un vientulību. Recenzija par Ārprātīgā piezīmēm NT

Nacionālajā teātrī tapušajai Ulda Anžes monoizrādei Ārprātīgā piezīmes piemīt tas, kas mūsu laikmetā tiecas ieņemt relikta nozīmi. Parasti, ja klasiku pakļauj dažādām mūsdienīgām interpretācijām, tā ekstrēmākajos gadījumos izpelnās apzīmējumus no sērijas «klasiķa izvarošana». Citkārt ar iedvesmu «pēc motīviem» tiek panākts oriģināls un laikmetīgs skatījumu uz mūžīgajām cilvēces prātus tirdījošajām problēmām. Taču Felikss Deičs, vēlreiz iestudējot Ārprātīgā piezīmes (Jaunatnes teātrī J. Vēvera monoizrāde tapa 1979. gadā) un aktieris Uldis Anže pret krievu klasiķa, modernā reālista Nikolaja Gogoļa tekstu izturējušies ar pietāti, nemēģinot lauzt kaklu interpretāciju virāžās, bet vienkārši meistarīgi izstāstot stāstu. Tiesa, pāris reižu (suņu sarakstes lasīšanas ainā un slimīgo iedomu par Spānijas karaļa identitāti izvērsumā) uzmanība sāk peldēt un kompaktuma labad te varētu vēlēties īsināšanu.

Veiksmīgs ir izrādes vizuālais ietērps, ko veidojis pats režisors, konsultējoties ar Aigaru Ozoliņu – balts krēsls uz melna podesta, kam vidū bedre. No tajā samesto saņurcīto avīžu kaudzes izrādes sākumā izlien ierēdnis Popriščins, bedri ļaujot uztvert gan kā slimās apziņas haosu (no turienes tiek izvilktas arī suņu vēstules – saplēstas avīzes gabali), gan kā ierēdniecību simbolizējošo papīru pasauli un informācijas gūzmā slīgstošo mūsu laikmeta telpu.

Šis darbs neļauj atslīgt krēslā un no pustumsas ērtā aizsega lūkoties notiekošajā. Aktieru zāles pietuvinājumā aktiera darbs un enerģētika iedarbojas līdzīgi, kā ūdens viļņojas apļos, gan uzsitot spēcīgu emociju bangu un ierosinot pārdomām par Gogoļa piedāvātajām tēmām, gan smeldzei pāri pašļakstot satīras putas.

Uldis Anže savā monoizrādē ļauj skatīt visai jau nu reti mūsu teātros piedzīvojamo pārmiesošanās brīnumu. Kad notiek acīmredzamais neticamais, aktiera vaibsti izplūst, lai kā no māla izvirpotos titulārpadomnieka Popriščina seja, kurā pat deguns šķietami īpaši izceļas, jo arī šī Gogoļa stāsta motīvs ir aktuāls. Fascinē zibenīgā aktiera jūtu stāvokļu maiņa, piešķirot psiholoģiski sarežģītajam tēlam nepieciešamo apjomu. Tas veidojas no satīras gaismā rādītās sīkas skrūvītes lomu pildošā ierēdnīša ikdienas, to saārdošās aizkustinošās apsēstības ar direktora meitu, kas progresē lieluma mānijas radītajās iedomās par sevi kā Ferdinandu VIII. Aktieris nepārspīlē ar psihiskas slimības klīnisko ainu, viņa varoni raksturo dedzība un nervozitāte, bet garīgās kaites progresējošā gaita ar nokļūšanu attiecīgajā ārstniecības iestādē tiek attēlota, visā garumā izvelkot iepriekš slēptās garās krekla piedurknes.

Finālā ārprātīgā sauciens pēc glābiņa no šīs zemes mocībām un Mirušo dvēseļu trijjūga motīvs ar smeldzi noapaļo šo stāstu par «mazā cilvēka» likteni un vēstures ratu, kurā tas ar savu, kā pašam sķiet, stingras loģikas balstīto patiesību griežas. Šī vientulības izjūta, kad pasaule šķiet novēršamies un tiecas izspļaut indivīdu kā patērēšanai nederīgu, jo nesaprotamu, atrunājoties par «slima suņa murgiem» un fantasmagoriskām pasakām, nav nemaz tik sveša, lai neuzrunātu personīgi arī tos, par kuru garīgo veselību it kā šaubu nav.