Grāmatu grozs. Divas debijas. Trilleris un nāvītes
Šoreiz piedāvāju īsrecenzijas par divām skaļām debijām latviešu literatūrā. Otto Ozola romāns ir pabijis Latvijas grāmatnīcu dižpārdokļu topu pirmajā desmitniekā,kas latviešu oriģinālliteratūrai ir galīgi neraksturīgi, savukārt Osvalda Zebra stāsti visticamāk pretendēs uz gada debijas balvu literatūrā.
Otto Ozols. Latvieši ir visur. Atēna
Busiņš ar iespaidīga paskata rīkļurāvējiem no Latvijas dodas caur Somiju uz Stokholmu. Viņus ieraugot, apklust pat putnu dziesmas, savukārt vietējie rokeri, astes iežmieguši kājstarpē, pazūd kā pērnais sniegs saulītē. Šie skarbie vīri dodas nolaupīt Zviedrijas karali. Tā gluži negaidot sākas grāmata, kuras nosaukums un autora pseidonīms to mudina labāk nemaz nevērt vaļā. Nu pārāk jau viss te ož pēc tās latviski patētiskās makulatūras, kas jēdzienu latviešu literatūra padarījusi par lamuvārdu. Par laimi – šķietami!
Tie, kas riskē, šoreiz vinnē, jo dabū izbaudīt kaut ko tādu, kas mūsu rakstniecībā ir rets viesis – vieglumu, dzīvesprieku un lepnumu. Veikli uzmargots, absolūti labdabīgs «pirmais latviešu globālais trilleris» ir lielākā pērnā gada veiksme izklaides literatūras plauktā. Tas pārspēj pat nu jau par leģendu kļuvušo Viļa Lācīša Stroiku ar skatu uz Londonu. Šis ir tiešām labs dēku romāns, kura darbība norisinās dažādos kontinentos un valstīs. Jau kuro reizi pierādās, ka vinnē tas, kas ir redzējis pasauli. Jūtams, ka Otto Ozols tiešām bijis vietās, kuras viņš apraksta, jo aplamību šajā grāmatā ir krietni mazāk nekā virknē amerikāņu bestselleru, kas, vēstot par Austrumeiropu, sastāsta tādas muļķības, ka mati ceļas stāvus. Arī globālās sazvērestības teorijas te savērptas ne sliktāk kā teiksmās par templiešiem vai masoniem. Romāns ierindojams kategorijā «lasās interesanti, vienā rāvienā».
Protams, tā ir simtprocentīga vieglā žanra literatūra. Tomēr tas jau arī ir vislabākais, jo šo grāmatu var mierīgi paņemt līdzi lidmašīnā vai uz pludmali atvaļinājuma laikā. Ļoti ceru, ka latviešu jaunie rakstnieki aizvien vairāk rakstīs tieši tā, jo kāda gan jēga no nopietnās literatūras imitācijas, kuras apnicīgās pretenzijas uz augsto mākslu parasti izčākst neko nepierādījušas.
Osvalds Zebris. Brīvība tīklos. Jāņa Rozes apgāds
Andra Zeibota romāna Līķu dejas nosaukums šai grāmatiņai būtu krietni piemērotāks. Tomēr, ja jau Jamuleja un Tupa radītājs pasteidzās pirmais, tad Zebrim nekas neatlika. Lai nu būtu Brīvība tīklos. Pēc nāvīšu un līķīšu daudzuma šis stāstu krājums droši vien pārspēj visu, kas latviešu literatūrā sarakstīts. Ja esat ar pašnāvnieciskām tieksmēm, labāk nelasiet, nudien grūtsirdībā iedzīvosieties! Arī krievu klasiskais stāsts un Dostojevska kungs spraucas pa visām vīlēm ārā, tāpēc lasot bija diezgan grūti izprast tos nekritiskos jūsmotājus, kas aizkulisēs mēģināja izspēlēt Osvaldu Zebri teju vai kā jauno latviešu prozas mesiju. Līdz tam vēl jāpaaugas.
Viss augstāk minētais tomēr nenozīmē, ka slikti. Labās vēstis ir pat vairākas. Domāju, ka no visiem pēdējo gadu debijas stāstu krājumiem latviešu literatūrā šis ir visdaudzsološākais tieši savas nopietnības dēļ. Ja atmet skolnieciskās parpalas un ietekmes, kas jāizslimo katram, nepārprotami kļūst redzams, ka Zebris mēģina piespiest savus lasītājus sākt domāt. Un viņam tas izdodas! Te nav runa par kārtējo kruto džeku, ap kuru spieto domubiedru pulciņš, kas cits citam šķiet jauni un ģeniāli, līdz saķildojas un ar to viss beidzas.
Lai arī visās kritikas sfērās plaši izdaudzinātā svarīgā mesidža noformulēšanu Osvaldam Zebrim ne visos darbos pagaidām ir veicies vienlīdz labi, iegaumējiet viņa vārdu – mums ir darīšana ar potenciāli spēcīgu un talantīgu autoru. Kā jau žurnālistam viņam ir savs īpatns valodas ritms, kas mūsdienās ir reti sastopama parādība, kaut arī šim krājumam labs redaktors būtu lieti noderējis. Manuprāt, Osvalda Zebra gadījumā svarīgāka par pirmo grāmatu būs nākamā. Ja autors neieslīgs nelāgajā pašrefleksiju purvā, radot no pirksta izzīstu greizo spoguļu valstību, ir cerības sagaidīt kaut ko tiešām stipru. Varbūt tiešām ir vērts ķerties pie romāna?