Atslēgas vārds – izturēti

Igaunijas Nacionālās operas viesizrādes Rīgā no 18. līdz 23.janvārim

Šogad janvārī Rīgas un Tallinas operteātri samainījās ar mājām, trīspusējā līguma ietvaros dodoties viesizrādēs uz kaimiņvalsti. Par spīti faktam, ka operas gardēži no Rīgas droši vien turpinās braukt vairāk uz Vīni, Berlīni un Milānu, iespējams, reizumis vērts pagriezt galvu arī tuvāko kaimiņu virzienā bez vīzīgas augstprātības, sak, mums tāpat ir labākā opera Baltijā. Lai vērtētu, ir jāiepazīst un, ja gūtie iespaidi nesniedz kāroto kvalitatīvo baudu, to lieliski var uztver kā jaunākās informācijas apguvi, tādas kā kultūrziņas no kaimiņvalstīm. Turklāt, ja tās tiek pienestas burtiski uz paplātes, šo iespēju vienmēr ir vērts izmantot. Rīgā tika parādīti divi baleti – Silfīda un Trīs musketieri, kā arī divas operas - Mocarta Cosi fan tutte un Prokovjeva Mīla uz trim apelsīniem.

Noskatoties abas operu izrādes, ir skaidrs, ka Tallinā viss notiek. Ja šādas viesizrādes būtu eksāmens, igauņi to noteikti ir izturējuši. Parādot Rīgā 2009. un 2010. gada iestudējumus Tallinas operteātris demonstrē atvērtību dažādam repertuāram, turklāt atklāj lielu daļu no operas dziedātāju trupas (īpaši Mīlā uz trim apelsīniem), neizbīdot priekšplānā pāris zvaigznes, aiz kurām tiek slēpti visi pārējie, kam varbūt tehnika un muzikalitāte ir slīpēšanas stadijā. Viesizrādēs staroja apziņa, ka igauņi rāda savu labāko sniegumu un dara to ar prieku arī tad, ja mazliet dreb sirds par izlutinātās un prasīgās Rīgas publikas vērtējumu. Izskatās, ka Igaunijas Nacionālajā operā atslēgas vārds ir «izturēti», atrodot zelta vidusceļu, lai apmierinātu gan tradicionāli konservatīvu, gan elastīgāk noskaņotu publiku.

Mocarts ir ļoti prasīgs pret dziedātājiem, turklāt komiskā opera prasa arī pamatīgu devu aktiermeistarības. Lai arī šis britu režisora Voltera Satklifa iestudējums mizanscēnu jomā šķita visai konservatīvs, ir patīkami, ka galvenā loma tajā atvēlēta mūzikai, kuru neapdraud kliedzošas vizuālās pārmērības. Cosi fan tutte parādīja, cik meistarīgi Igaunijas Nacionālās operas galvenais diriģents Arvo Volmers strādā ar orķestri un ansambļiem, kuri patīkami pārsteidza arī no dziedātāju puses. Artikulēti, harmoniski un ritmiski precīzi – visas kvalitātes, kas nepieciešamas Mocarta ansambļos. Protams, individuāli kādu blusiņu varēja atrast ikvienam, tomēr kopumā muzikālā interpretācija bija visai korekta. Šo rindu autores simpātijas izpelnījās kungu trio – kolorītais bass Marts Laurs dona Alfonso lomā (viņš arī neatvairāmā virēja à la Sallija Spektra Mīlā uz trim apelsīniem) un Rauno Elps kā Guljelmo valdzināja ar savām komiķu dotībām, savukārt liriskais tenors Olivers Kūsiks ir īsts atradums šādā repertuārā – tembrāli salīdzināms ar Viesturu Jansonu labākajā formā kopā ar Sergeja Jēgera īpatno, spožo tembru. Dāmu dziedājumam vietumis trūka stilistiskas un tehniskas stabilitātes – spožas virsotnes mijās ar vokāliem nedarbiem. Veiksmīgi izstrādāts Despīnas raksturtēls Jannes Ševčenko izpildījumā. Scenogrāfijas ideja par atdzīvojušos gleznu varētu būt pieņemama, ja rāmji tik bieži nemainītu savus izmērus – pieļauju, ka šīs nianses dēļ skatītājiem redzamība laiku pa laikam bija visai ierobežota.

Turpretī Sergeja Prokofjeva delartiskās sirreālisma operas Mīla uz trim apelsīniem iestudējums kļuva par īstu sajūtu piedzīvojumu. Lieliski, ka igauņi uzdrīkstējušies pārtulkot libretu, tā izvairoties no neglābjamā akcenta krievu valodā, kas varētu pamatīgi iegāzt šo iestudējumu. Melodiskuma ziņā igauņu valoda noteikti ir operdziedāšanai daudz piemērotāka nekā, piemēram, latviešu valoda, tomēr lokalizācijas risks allaž ir jāizsver. Populārs Endrjū Loida–Vēbera mūzikls skaidrā igauņu valodā savulaik bija viens no maniem jautrākajiem un reizē šausminošākajiem muzikālajiem piedzīvojumiem Tallinā.

Režiju un scenogrāfiju šai izrādei veidojusi Maskavas Helikona operas komanda –Dmitrijs Bertmans un Igors Ņežnijs Tās veikums lieliski harmonē ar pussirreālistisko saturu un muzikālo ekstravaganci. Iestudējums ir moderns,oriģināls un asprātīgs, bet ne pašmērķīgs. Krāšņie, fantaasmagoriskie kora tērpi kontrastē ar ikdienišķajiem galveno tēlu uzvalciņiem – atskaitot ākstu Trufaldīno, kam spilgtais kostīms ir arī amata apzīmējums, Virējas raksturtēlu un Princi, kura tērpu gradācijas iet roku rokā ar sižeta attīstību. Lai arī vokāli nekādu milzīgu pārsteigumu izrādē nebija, jāatzīmē Prinča – Marta Madistes un Trufaldīno – Aleksandra Ardera sniegums, un, protams, jau pieminētais izcilais komiķis Marts Laurs, kas eksotiskās šausmu virējas tēlā vienīgais dziedāja oriģinālvalodā. Orķestris ar Arvo Volmeru pie diriģenta pults Prokofjeva mūzikā jūtas kā zivs ūdenī par spīti ritmisko struktūru amizantajiem vijumiem, melodiju spēlēm un citiem Prokofjevam raksturīgajiem paņēmieniem, kas mūsdienās vairs nevienu nepārsteidz, bet savulaik daudzus konservatīvākus mūzikas cienītājus atstāja bez valodas.

Savukārt rīdzinieki pagājušajā nedēļā igauņu publikai priekšā cēla baletus Žizele un Sapnis vasaras nakti, kā arī operas Madame Butterfly un svaigo Jevgeņija Oņegina jauniestdudējumu.

Izklaide

Kas gan būtu kino bez mūzikas? Protams, sava burvība ir arī mēmajam kino, taču skaņa piešķir mākslas darbam plašumu, aizkustina un ļauj skatītājiem dziļāk iegrimt stāstā, – no majestātiskām simfonijām līdz minimālistiskiem elektroniskajiem skaņdarbiem – katra muzikālā kompozīcija veido raibu emocionālo paleti, vēsta straumēšanas platforma “Disney+”.

Svarīgākais