Spāniskais kolorīts Garančas balsī. Koncerts lielajā ģildē 28. februārī.

© Scanpix/AFP

Tovakar Lielajā Ģildē pulcējās kārtīgi nocietusies publika – un kā nu ne, ja Elīnas Garančas koncertam būtu vajadzējis notikt jau 18. septembrī. Toreiz dziedātājas veselības problēmu dēļ tika atcelti pirmie Eiropas koncerttūres koncerti. Tagad klāt otrais koncerttūres posms (spāņu mūzikas koncerti notiks arī Vīnē un Bādenbādenē) – beidzot šī ilgi gaidītā programma skanēja arī Rīgā kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Karelu Marku Šišonu.

Programma nepiedāvāja tik daudz repertuāra jaunumu, cik kolorītu kompilāciju, veidotu no dažādu komponistu daiļradē sastopamiem spāņu motīviem, sarsuelām un dziesmām. Koncertā pārņēma divējādas sajūtas. No vienas puses, ļoti pacilājoša likās publikas un mākslinieku mijiedarbība – spāniskais kolorīts ritmiskās un spilgtiem raksturiem bagātās pievilcības dēļ allaž spējis aizkustināt klausītājus. No otras puses, lielākā daļa opusu bija jau dzirdēti, turklāt kolorīti, lai šķistu kā vienreiz pamanīta un novērtēta, bet acīmredzami jau otrreiz uzvilkta grezna vakarkleita. Skaisti, bet bez pārsteigumiem.

Protams, publika alkst dzirdēt hitus, tomēr māksliniekiem jābūt pietiekami gudriem, lai justu smalko līdzsvara robežu starp labu gaumi un dancošanu pēc publikas stabules. Tāpēc prieks, ka koncerta finālam tika atstāta Karmena, turklāt Elīnas Garančas izpildījumā atkal bija iespēja dzirdēt mazāk populāro Karmenas āriju L’amour est un enfant de boheme, ko Žoržs Bizē bija sākotnēji iecerējis hrestomātiskās Habaneras vietā. Starp citu – ārijas vārdi ir identiski, atšķiras vien muzikālais risinājums – sākotnējā Karmena skan daudz liriskāk, daudz dziļāk, viņā nav tik daudz pašpārliecinātības un femme fatale apziņas.

Orķestra sniegums ar Karelu Marku Šišonu ieguvis kvalitatīvu stabilitāti gan tehniski, gan mākslinieciski par spīti pāris šajā koncertā saklausītām intonatīvi apšaubāmām notīm no pūtēju rindām. Spāniskais repertuārs pozitīvā nozīmē inficējis arī interpretāciju – nepietrūkst ne temperamenta, ne pilnskanīguma, ne dienvidnieciska viegluma, īpaši Arturo Markesa Dejā Nr. 2 ne virtuozi spilgtajā Nikolaja Rimska-Korsakova Spāņu kapričo, ne Federiko Čuekas sarsuelās.

Elīnas Garančas balss ieguvusi nobriedušu, apaļu skanējumu, tomēr šķiet, ka balsij ērtāka arvien vairāk paliek soprāna tesitūra, īpaši dramatiskajās krāsās. Spāņu dziesmās, kas CD Habanera skan ģitāras pavadījumā reizumis gribētos klausīties ne tik operisku dziedāšanas manieri, taču Fernando Obradora El vito šāda pompozitāte piestāv. Savukārt Šavjē Montsalvažes Putnu dziesma ir izcils un ļoti smalks kamermūzikas šedevrs, kurā balss darbojas saspēlē ar čella solo ( bravo Diānai Ozoliņai).

No sarsuelām aizkustināja Pablo Lunas Spāņu dziesma no Ebreju zēna, šķietami atklājot Spānijas dimensijas būtiskumu pašai dziedātājai un tā piešķirot programmai īsto nervu. Grūti gan pateikt, vai tas uztverams, nesaprotot spāņu valodu (īsumā pārtulkojot refrēnu: Esmu no Spānijas, esmu spāniete, visur, kur eju, Spānija nāk man līdzi). Elīna Garanča lieliski pārvalda belkanto tehniku, tādēļ arī spāniskās melismas lieliski bagātina mākslinieciski spilgto sniegumu. Dramatisko līdzsvaru programmā nodrošināja ārijas no operām Džokonda (Amilkāre Ponkjelli) un Favorīte (Gaetāno Doniceti). Publikas ovācijas, koncertam izskanot ar nu jau tradicionālu Garančas piedevu – Ruperto Čapi Al pensar no Cebedeja meitām un daudzu spāniski runājošo dziedātāju dežūrgabalu Granada liecināja, ka dziedātāja joprojām ir Latvijas publikas favorīte. Tāpēc nemaz nezinu, vai drīkstu atzīties, ka sajūtu līmenī no šī koncerta laikam gaidīju vairāk. Godīgi formulējot to vārdos izklausīsies pliekani – mazliet mazāk klišeju un mazliet vairāk emociju. Spāniski ir tāds vārds duende. Tas saistās ar flamenko kultūru un apzīmē tādu kā sniegumā ieliktu dvēseli. Un tam īsti nav sakara ne ar repertuāru, ne izpildījuma kvalitāti.

Izklaide

Muzikāli un cilvēcīgi atšķirīgi, bet stāstā vienoti – četri radošo industriju pārstāvji Abra, Sniegs, Upelnieks un Bārda piedāvā dziesmu “Garā”. “Stāstot personīgās pieredzes un pārdomas par nonākšanu dzīves grūtībās, dziesmā izskan aicinājums nevis grimt dziļāk problēmās, bet raudzīties uz augšu – meklēt izeju un risinājumu,” tā šī negaidītā četrotne piesaka šo dziesmu.

Svarīgākais